27 augi, kam piemīt maģiskas spējas sargāt un rūpēties 0
Avots: Līga Eglīte, “Spīgana”, AS “Latvijas Mediji”.
Senās leģendās var atrast norādes, ka, stādot ap māju noteiktus augus un kokus, iespējams pasargāt sevi, ģimeni un īpašumu. Vēsture klusē, vai kādam šādi patiešām izdevies ilgstoši nodrošināt mierīgu dzīvi savai saimei, taču katrā stāstā ir patiesības grauds, un bieži vien tas ieslēpts simbolu valodā.
Brīnumdari
Augiem piemīt ne tikai garša un smarža, spēja uzlabot veselību un garastāvokli vai radīt estētisku baudu. Ir vēl kāda dimensija, par kuru saglabājušies nostāsti, – spēja veikt brīnumus. Visvairāk burvestību piedēvēts Vidusjūras reģiona garšaugiem, kas ievesti pēdējos gadsimtos un labi iejutušies gan muižu, gan zemnieku dārzos. Protams, brīnumdarītāju spējas piemīt arī vietējiem pļavu un mežu augiem.
Izskaitļojot, ko mūsu senči saprata ar ļaunumu, kura dēļ tika veiktas aizsargājošas darbības uz dzīvesvietas robežām, kā arī tuvāk ķermenim, var nojaust, ka tā ir cīņa ar neredzamās pasaules pārstāvjiem – slimības izraisošām sīkbūtnēm. Vairāk nekā desmit gadus uzklausot ceļotājus, sakrājies gana daudz ticējumu, recepšu un ieteikumu par Mātes Dabas dāvanu lietošanu sadzīves maģijā. Šoreiz stāsts tieši par tuvās darbības aizsargājošajiem augiem.
Miesassargi
Senatnē katrā zemē bija zināms kāds augs, ko, dodoties tālā vai bīstamā ceļā, gatavojoties kaut kam grūtam un atbildīgam, ieteica ņemt līdzi personīgai aizsardzībai, gluži kā ceļojuma aptieciņu.
Meklējot, kur sākušās zaļo talismanu leģendas, taciņa parasti aizved līdz antīkajai Grieķijai un Romas impērijas laikam. Līdz mūsdienām daudz kas pazudis tulkojumā – nav zināma sagatavošana, lietošanas pamācība un devas. Var pieņemt, ka simbolu valodā izteiktie augu stāsti labāk saglabājās atmiņā un tā tika nodoti no paaudzes paaudzei.
Pirms desmit gadiem namiņā pie Zvārtes ieža ienāca ceļotāja no Polijas, paraudzījās uz zāļu buntītēm un pasniedza pļavas dzelzenes (Centaurea jacea) ziedu: “Tas jāglabā naudas maciņā. Sargās pelnītāju un tērētāju.”
Gadu vēlāk kāda cita tūriste no Šveices to pašu augu nosauca par ceļotāju sargu, kas vienmēr jātur kabatā. Kad noloba teiku uzslāņojumu, atklājas, ka pļavas dzelzeni un lielo dzelzeni (Centaurea scabiosa) lietojuši jau Senās Romas karavīri, dziedējot pārgājienos noberztās pēdas.
Viduslaiku leģenda par Benediktu jeb pilsētas biteni (Geum urbanum) vēsta, ka velni un indīgi radījumi ceļotāju neaizskars, ja viņam kabatā būs šā auga sakne. Izrādās, bitenei ir ļoti noderīgas ārstnieciskās spējas – to lieto dizentērijas, caurejas un drudža gadījumos.
Ēnaino mežu augs – čūskoga (Paris quadrifolia) ir indīgs no saknes līdz stublājam, taču viduslaikos ticēja, ka, iešujot melno ogu apģērbā, varēs uzveikt raganu burvestības un paglābties no mēra. Mūsdienās to lieto tikai homeopātijā.
Ceļiniekiem varēja palīdzēt arī ārstniecības un garšas augs smaržīgā rūta (Ruta graveolens), aizsargājot pret ļaunumu, nikniem suņiem, atvairot uzmācīgus cilvēkus, kam slikti nodomi. Tautas medicīnā šo augu lieto apetītes uzlabošanai, pret kuņģa spazmām, gatavo kompreses lēni dzīstošu brūču un čūlu dziedēšanai.
Mazais sīklapītis timiāns (Thymus vulgaris) slavēts kā drosmes un vīrišķības augs, gara stiprinātājs bruņiniekiem, labs arī mājā, jo piesaista laimi, veicina ilgu mūžu, vakaros nomierina un gādā par jaukiem sapņiem. Ar līdzīgām īpašībām apveltīts mazais mārsils (Thymus serpyllum), ko arī var ieaudzēt dārzā.
Ceļotāju aptieciņā bija jābūt arī parastajai jeb smaržīgajai kalmei (Acorus calamus), ko mazā maisiņā nēsāja kaklā pakārtu, uzskatot, ka tā sargā no ļaunām slimībām un attīra dzeramo ūdeni. Kalmes saknes tiešām izmantotas epidēmiju laikā, tās varēja zelēt zobu sāpju, smaganu iekaisuma un kuņģa dedzināšanas gadījumā. Saknei ir spēcīgas pretsēnīšu un antiseptiskas īpašības.
Mājas sargi
Lai piesaistītu labo, atvairītu slimības, nezināmu ļaunumu un briesmas, telpās vienmēr nesti svaigi un kaltēti augi – gan tikko no dārza, meža vai pļavas, gan buntītēs sasieti, uz aukliņām savērti, aizsprausti aiz sijām, kārti pie durvīm, aiz durvīm, redzamās vietās, kā arī ar nolūku paslēpti. Folkloras materiālos ir ziņas, ka pārsvarā tas darīts gadskārtu un citos laika griežu svētkos vai iezīmdienās, taču ir apraksti, ka īpaši augi likti ar nolūku arī dzimtas godos un traģiskākos brīžos.
Mūsdienās bieži vien neapzināti atnesam kaut ko no pastaigas un veidojam augu kompozīcijas ne jau tikai estētisku apsvērumu dēļ.
Telpās lietojamo visa sliktā atbaidītāju saraksts ir garum garš. Uz grīdas kaisāmie: baziliks (Ocimum basilicum), dievkociņš (Artemisia abrotanum), parastā dille (Anethum graveolens), izops (Hyssopus officinalis), kalme (Acorus calamus), lavanda (Lavandula officinalis), ērgļpaparde (Pteridium aquilinum), parastā raudene (Origanum vulgare), piparmētra (Mentha piperita), salvija (Salvia officinalis) un citi.
Svarīgākais iemesls, kādēļ kaisīja uz grīdas, ir sīko kaitēkļu un nelāgo cilvēka vai mājdzīvnieka apakšīrnieku iznīdēšana – blusas, blaktis un utis traucē mierīgu dzīvi un pārnēsā slimības.
Bērnu guļamistabās, telpā, kur uzturas slimnieks vai bijuši nepatīkami viesi, ātrai gaisa attīrīšanai noder sakapāti svaigi augi lielā lēzenā traukā, samaisīti ar rupjo sāli (lai ilgāk saglabājas iedarbība). Pēc sajūtas, izvēles un iespējām: ķiploks (Allium sativum), sīpols (Allium cepa), piparmētra, ārstniecības melisa (Melissa officinalis), priedes (Pinus silvestris) vai egles (Picea abies), vislabāk – balzama baltegles (Abies balsamea) skujas, kā arī upenes (Ribes nigrum) lapas un miza.
