* * * 0
Pēc trim dienām mana sirds bija gatava šķirties no viņa ķermeņa. Šī gatavība nekad nebūtu parādījusies, ja viņa ķermenis man tiktu atņemts dažas minūtes pēc viņa nāves. Pavadījusi šīs trīs dienas kopā ar viņu, biju pieņēmusi faktu, ka viņa tiešām vairs nav.
Es sajutu, kā izteicās mūsu draudzene Marija, ka viņš sāka “atkal savienoties ar zemi”.
Nākamajā rītā ģimene un tuvie draugi atkal sapulcējās. Mēs kopā aizlūdzām pie ķermeņa, un pēc tam to pacēla un lēnām ievietoja zārkā, kas bija izrotāts ar vēlējumiem. Mēs pārklājām ķermeni ar plānu audumu un svaigiem ziediem.
Viņa brāļi nonesa zārku pa kāpnēm un nolika Bendžamina mīļākās kravas automašīnu kravas nodalījumā.
* * *
Mēs devāmies uz krematoriju, kur gaidīja mūsu apbedīšanas vecmāte. Kad atvēru kravas nodalījumu un krematorijas vadītājs ieraudzīja tur ne tikai zārku, bet mūs pārējos, viņš kratīja galvu: “Tas ir ļoti neparasti.”
Mēs smējāmies.
“Mēs vispār esam ļoti neparasti cilvēki,” es piekritu (Es vienmēr būšu pateicīga šim vadītājam par viņa atvērtību un pieņemšanu).
Mēs veicām to, ko sauc par “patstāvīgu kremāciju” – pakalpojums, kas ir pieejams visiem, bet ko vairumā krematoriju nereklamē. Šis termins nozīmē, ka radinieki paši ieliek mirušā ķermeni krematorijas krāsnī, aizver durvis un nospiež kremēšanas uzsākšanas pogu.
Mūsu gadījumā apmēram divpadsmit ģimenes locekļi pulcējās ap Bendžamina vecmāmiņu, kamēr es un viņa dēli kopā nospiedām pogu.
Mēs ne brīdi viņu neatstājām. No nāves brīža līdz pat pēdējam brīdim, kad viņa ķermenis kļuva par pelniem, viņam blakus bija viņa mīļie.
Nē, tas nepadarīja manu zaudējumu vieglāku. Es joprojām sēroju par Bendžaminu. Es joprojām raudu, dusmojos un izjūtu, ka nespēju neko mainīt.
Tomēr, neraugoties uz to, es izjūtu dziļu mieru un atvieglojumu par to, kā mēs viņu pavadījām. Mēs to izdarījām pareizi. Pareizi man, pareizi Bendžaminam un viņa ģimenei un draugiem.
Es rakstu šo ierakstu, lai jūs zinātu: arī jūs varat izdzīvot tuvo cilvēku zaudējumu tā, kā jūs to vēlaties. Jums ir izvēle.
Noskaidrojiet, kādi likumi ir spēkā jūsu valstī. Atrodiet palīgu apbedītāju organizācijā, lai netiktu novērsti no galvenā. Starp citu, ja tas tevi uzrunā, vari kļūt par vienu no viņiem. Tas patiešām ir vajadzīgi.
Kā saka Olīvija, mēs dzīvojam tāpat, kā atvadāmies no tuviniekiem. Bet es vēlētos pārfrāzēt: kā mēs pavadām viņus pēdējā ceļā – tā mēs dzīvojam. Mēs varam noliegt nāvi, lūgt citus izdarīt visu mūsu vietā, uzskatīt šo darbu par briesmīgu un pretīgu.
Vai arī mēs varam domāt citādāk.
Mēs varam iemācīties būt mirklī un to mīlēt.
Mēs varam atļaut mūsu mirstībai – un mēs visi esam mirstīgi! – būt klāt mūsu dzīvē. Lai, kad pienāks laiks, mēs būtu gatavi.
Un šodien mēs varam sākt šo procesu, nolemjot, ka mēs pieņemsim nāvi tādu, kāda tā ir.
Mēs mainīsim veidu, kā to sagaidām. Mēs atmetīsim tabu, ko sabiedrība piešķīrusi nāves tēmai un sāksim par to runāt atklāti.
Tā mēs iemācīsimies labāk pavadīt pēdējā ceļā: mīlestībā viens pret otru un sevi līdz pat beigām.
Avots: Facebook un matrony.ru
[yesnopoll background=”#ff9c51″]
