Dzīves otra puse: kā to piepildīt ar jēgu un laimi 1
Diez vai kāds iebildīs, ka pēc 45 gadu sasniegšanas enerģija un vēlmes samazinās, turklāt darbu atrast grūtāk nekā 25 un 30 gados. Jo tuvāk pensijas gadi, jo vairāk skumstam, saprotot, ka mūžs rit uz otru pusi. Kā atrast jaunu dzīves jēgu? Kā mūsu brieduma laika dzīvi padarīt laimīgu un piesātinātu?
“40 gados dzīve tikai sākas.” Šī spārnotā frāze no kulta padomju filmas kļuva vēl nozīmīgāka pēc tam, kad valsts pagarināja mūsu jaunību, atliekot pensijas gadus.
Pensija daudziem ir nepārprotams signāls, ka iegājuši periodā, kurā finiša līnija ir arvien redzamāka.
Vai varam būt laimīgi un optimistiski, tā domājot?
Otrās puses atskaites punkts
“Kad cilvēki runā par vecumu, manāma tendence uz galējībām: šis periods tiek uzlūkots gan kā pilnvērtīga, mutuļojoša dzīve, gan kā acīmredzama aktivitātes samazināšanās, sociālā koma un pat nāve,” saka psihoterapeits Aleksejs Stepanovs. “Patiesība ir tāda, ka vecumdienās ne visi cilvēki var būt aktīvi – pastāv objektīvi iemesli, piemēram, veselības problēmas.”
Tajā pašā laikā liels skaits gados vecāku cilvēku vada aktīvu sociālo dzīvi. Tas nav noteikti saistīts ar darba dzīvi. Pāreja no jaunības uz briedumu ir ļoti individuāla. “Katram cilvēkam ir sava sajūta. Kareivis, kurš pensionējas 40-45 gadu vecumā, diez vai apgalvos, ka viņa aktīva dzīve ir beigusies.”
Psiholoģijā ir daudzas skalas, kas sadala dzīves ceļu posmos. Izteiciens par dzīves otro pusi drīzāk gan ir metafora.
Ja orientējamies uz jaunāko Pasaules Veselības organizācijas gradāciju, tad posmi ir šādi: no 25 līdz 44 gadiem – jaunība, no 45 līdz 60 gadiem – briedums, no 60 līdz 75 gadiem – pusmūžs, no 75 līdz 90 gadiem – vecums, vecumā virs 90 gadiem – ilgmūžība.
“Robežu, kas sadala dzīvi divās nosacītās daļās, varētu iezīmēt brieduma gados. Bet ar rezervi – cilvēki ir lielas individualitātes un nav viena skaitļa,” apstiprina psihodrāmas terapeite Jekaterina Krjukova.
Pārejas periodā iezīmējas pusmūža krīze. Tieši šajā laikā vismaz vienreiz katram no ienāk prātā doma, ka nozīmīga dzīves daļa pagājusi. Kas mūs gaida? Vai viss, ko bijām iecerējuši un sapņojuši, piepildījies? Cik apmierināti esam ar dzīvi, vai mēs to izbaudām? Vai mums blakus ir īstie cilvēki?
“Cilvēks apzinās, ka pirmā, saprotamākā, prognozējamākā viņa dzīves daļa ir apgūta vai nav apgūta. Viņš sāk apkopot provizoriskos rezultātus,” skaidro Jekaterina Krjukova. Visnopietnākos jautājumus adresējam nevis pasaulei, kā tas bija līdz šim, bet gan sev.
Jaunība ir pasaules paplašināšanās periods, no tā mēs gaidām ļoti daudz. “Jaunais cilvēks aizrāvies ar pieredzes, zināšanu uzkrāšanu, vēlas izmēģināt visas pasaules piedāvātās iespējas. Krīze iestājas tad, kad mēs, neatraujoties no realitātes, vēršam uzmanības vektoru iekšējā dzīvē.”
Mūs sāk interesēt citas lietas: cik esmu pazīstams ar sevi, cik apmierināts ar to, ko darīju iepriekš. Mūs satrauc nevis kvantitatīvas izmaiņas, bet gan kvalitatīvas.
Vēl viena inventarizācija notiek pusmūža gados.
“Es melotu, ja teiktu, ka novecošana nav kritisks periods,” turpina Aleksejs Stepanovs. “Dzīves jēga ir apdraudēta. Tajā pašā laikā tiek lemts par to, par ko priecāties un par ko raudāt. Kā dēļ dzīvot tālāk? Tas ir svarīgs gados vecāku cilvēku uzdevums, ja tas nav atrisināts, dzīves kvalitāte samazinās.”
Bailes un stereotipi
Mēs skatāmies fotogrāfijas un redzam sevi jaunus. Taču tagad nav tik viegli uzkāpt pa kāpnēm, nemaz nerunājot par uzskriešanu. Katra diena mums raida signālus, cik braši mēs bijām, bet atmiņas par to raisa drīzāk skumjas, nevis prieku.
“Ieejot vecuma posmā, mēs pārdzīvojam sava bijušā Es zaudēšanu,” skaidro Aleksejs Stepanovs. “Dvēsele reaģē uz zaudējumu ar sērām. Skumjas beidzas, kad tās padarījušas savu darbu un tas vainagojas ar jaunas jēgas iegūšanu: “Man ir skumji, bet es pieņemu to, kāds esmu tagad un kā man ar to dzīvot.”
Bieži vien aktīvie cilvēki, aizejot pensijā, uz to reaģē ļoti sāpīgi. “Daži nespēj izturēt pārmaiņas, viņus piemeklē insults vai infarkts,” saka Jekaterina Krjukova. “Notiek krasa izolācija. Kādā dienā viņi tiek izmesti no parastā aktīvā ritma. Un tas ir nopietns stress. Moreno psihodrāmas valodā mūsu sociālais atoms – saikne ar sabiedrību, izmantojot citus cilvēkus – ar aiziešanu pensijā izzūd. Papildus attiecībām un paziņām, kurus nodrošināja darba dzīve, tiek pazaudēts arī mazāk nozīmīgo kontaktu loks.
Piemēram, strādājot, mēs ievērojam noteiktu apģērba stilu, pērkam atbilstošas drēbes, apavus, apmeklējam veikalus un frizieri. Tagad šādā apjomā tas nav nepieciešams. Darījumu braucieni, jauni paziņas, brīvdienas, ceļojumi – arī tiek pakāpeniski zaudēti. “Pirmajā” lokā – tuvinieki – daži ir pārsteigti atklājot, ka saites vājinājušās. Bērni izauguši un aizņemti ar savu dzīvi. Ne vienmēr mūs iesaista mazbērnu audzināšanā un mēs paši ne vienmēr to vēlamies.”
“Es izlasīju interviju ar slaveno trillera “Svešais” režisoru Ridliju Skotu, kurš jau ir vecāks par 80 gadiem. Kad viņam jautāja par nākotnes plāniem, viņš uzskaitīja tos desmit gadiem uz priekšu. Viņš dzīvo, nevis eksistē,” pārliecināts Aleksejs Stepanovs. Ir daudzi cilvēki, kuriem glāze vienmēr ir pa pusei pilna, nevis pustukša. Tas atkarīgs no paša cilvēka iekšējā uzstādījuma. Aktivitātes samazināšanās bieži vien saistīta ar pašierobežojošām domām.
Svarīgi pieņemt sevi un savu vecumu, saka Jekaterina Krjukova. “Es kā praktizējošs psihologs saskaros ar atkārtojušos fenomenu. Dominē lielas bailes kļūt veciem un vājiem, zaudēt spēju sevi apkopt un iekļauties dzīvē. Sabiedrības apziņā tiek iedvesta ideja, ka katrā ziņā jāizvairās no mazākajām vecuma pazīmēm.
Milzīgs skaits vīriešu un sieviešu gatavi tērēt traku naudu, lai aizkavētos jaunībā. Bet nevienam vēl nav izdevies apmānīt dzīvi, un mēs, psihologi, saņemam klientus ar neirozēm, bet dažkārt – ar nopietniem personības traucējumiem.”
Jaunība pēc paša vēlēšanās
Dzīves kvalitāte pēc 45-48 gadiem lielā mērā atkarīga no tā, kā nodzīvota tā saucamā pirmā dzīves puse, uzskata Aleksejs Stepanovs. “Nevar būt tā, ka pirms tam bija aktīva profesionālā darbība, plaši sociālie kontakti, gatavība apgūt jauno, bet cilvēks sasniedz noteiktu vecumu un pēkšņi viss beidzas.”
Mēs turpinām tādā pašu dzīvesveidu kā līdz šim, tikai pielāgojoties noteiktiem vecuma ierobežojumiem.
Pastāv vispārējs objektīvs dzīves kvalitātes kritums. Bet, ja mūsu dzīve ir daudzveidīga, pensionēšanās nekļūst par traģisku notikumu. Aktīviem cilvēkiem parasti ir daudzas citas nodarbes, izņemot darbu. Un ja nē, tās var atrast. Var saglabāt vizuālu pievilcību ne tikai brieduma gados, bet arī vecumā. Turpināt seksuālo dzīvi, pārliecināts Aleksejs Stepanovs.
“Parasti jebkurā vecumā cilvēks var atrast partneri. Noteikti būs kāds, kuram šķitīsim pievilcīgi. Tas ir tikai mūsu ierobežojumu jautājums. Ja iespējams, jums jāveic kāda sociāla aktivitāte, kur varat satikt tos, kuri saprot, kuriem ir vienādas domas par novecošanu.”
Svarīgi nezaudēt gatavību attīstīties un mācīties. Jūs varat apgūt jaunas prasmes, kas noderīgas jebkurā vecumā. Mācīties keramikas darbnīcā un apgūt mūzikas instrumentu. “Pieradināt” datoru un mācīties tiešsaistes spēles. Ir vērts veltīt laiku un uzmanību jau esošajām attiecībām un tām, kas mūsu darba dēļ bija vājinājušās, iesaka Jekaterina Krjukova.
Jāveic attiecību revīzija ar bērniem, mazbērniem, seniem draugiem, brāļiem un māsām.
Mūsu sociālo tīklu un virtuālajās komunikācijas gadsimtā tas ir viegli īstenojams. “Komunikācija neprasa materiālās izmaksas. Pavadīt laiku kopā var pastaigā pa parku, vai baudot tasi tējas. Ļoti reti sirsnīga uzmanība paliek bez atbildes.”
Jācenšas būt atvērtiem jauniem kontaktiem, kam nav tālejošu seku, dažreiz tie ir tikpat patīkami, cik negaidīti. “Nesen man bija liels prieks autobusa pieturā parunāt ar svešu gados vecāku cilvēku. Es pat nezinu viņa vārdu.” Ar skatienu jāpauž gatavība komunicēt un pūlī pamanīsi acis, kas vēlas atbildēt ar to pašu.
Iegūt iekšējo harmoniju un līdzsvaru var, ja ir drosme tikties ar tiem esamības aspektiem, kas ir tagad, ar savu realitāti, nevis bēgt un izkropļot to. Dzīvot tā, kā varam. Tad gan pirmā, ka otrā dzīves daļa kļūs unikāla.”
Avots: psychologies
