Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: SHUTTERSTOCK

“Man nav tiesību kļūdīties”. Patiesās emocionālās skolotāju grūtības: vai skolotājam vajadzīga psihoterapija? 0

Attiecības kā spogulis

Pastāvīga spriedze, stress, skolēnu agresija, vilšanās un nepārliecinātība par sevi skolotāja darbā ir neizbēgami. Lielā darba slodze un cenšanās savienot daudzas dažādas lomas arvien vairāk liek skolotājiem runāt par to, ka viņiem vajadzīga psiholoģiskā palīdzība.

Reklāma
Reklāma
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 69
TV24
Kāpēc mums ir tik mazas pensijas? Es neesmu vainīga, ka strādāju krievu laikā! Atbild VSAA 92
VIDEO. Putina ministri krīt ārkārtējā kaunā – vienkāršs Ziemeļkorejas ierēdnis viņus padzen no sēdvietām 65
Lasīt citas ziņas

Svētdien ir Skolotāju diena, tādēļ aktualizējam tēmu par to, kā jūtas skolotāji un kāds atbalsts, iespējams, viņiem nepieciešams.

Jebkurš darbs, kurā esi līdz kaulam, prasa no cilvēka pašaizliedzību, bet darbs ar bērniem nav iespējams bez tā,” uzskata rakstnieks Simons Soloveičiks. Skolotājam aiz skolas sliekšņa jāatstāj viss, kas viņu satrauc un jānāk pie bērniem “ar cēli domājošu dvēseli”.
Plāns, žurnāls, vecāki, izglītības standarti, eksāmeni, direktors, izglītības inspektori, sarunas skolotāju istabā… Skolotājs vienmēr ir publikas ielenkumā un no viņa daudz ko gaida: vispirms skola (viņam jābūt radošam un vienlaicīgi jāseko apstiprinātai programmai), tad vecāki (viņam jābūt autoritātei skolēnu acīs un tajā pašā laikā jābūt iecietīgam, tolerantam) un, visbeidzot, skolēni (viņam jāiegūst autoritāte un jāmīl un jāsaprot viņi). Nemaz nerunājot par neiespējamo (bet gaidīto) uzdevumu panākt, lai visiem būtu labas sekmes. Jāvar, jāspēj, jāpiepilda cerības. Tāda atbildības nasta nevar nebūt smaga, nevar nespiest.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Man nav tiesību kļūdīties” – šie vārdi bieži dzirdami no tiem, kas strādā skolā. “Es domāju, ka skolotāju psiholoģiskās grūtības sākas brīdī, kad viņi nolemj būt nevainojami it visā – saka psiholoģe Natālija Jevsikova, “Un “salūst” tad, kad (neizbēgami) tiek apšaubīta viņu kompetence un līdz ar to – paštēls”. Un tas notiek ar lielāko daļu skolotāju, jo šīs profesijas pārstāvji ļoti bieži identificējas ar savu darbu. Ar savu psiholoģisko un fizisko veselību skolotāji maksā arī par izglītības sistēmas trūkumiem. “Skolotājs ir kā karavīrs bez aizmugures – piebilst psihoterapeite Svetlana Krivcova – aci pret aci ar skolēnu jauno paaudzi, pusaudžu narkomāniju, daudzu vecāku apjukumu, bērnu agresiju, bailēm no dzīves. Un ar savām paša bailēm”. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc, kā saka speciālisti, skolotāji psiholoģiskos treniņos un semināros ir viszinātkārākie, pateicīgi klausītāji un aktīvi dalībnieki.

Skolotāja-skolnieka attiecībām ir īpaša iezīme: tās “atspoguļojas”. Mācot bērnus, skolotājs neizbēgami atceras savu bērnību, un līdz ar to pastāv risks, ka attiecībās izpaudīsies viņa senie zemapziņas konflikti. Skolā viņš neapzināti realizē savas vēlmes, priekšstatus, fantāzijas. “Mēs mācām ar to, kādi esam un ļoti maz ar to, ko mēs zinām, “- domā psihoanalītiķe Annija Kordjē. Savukārt bērni neapzināti uztver skolotājus kā savus vecākus. “Bet skolotāji neņem vērā šo fenomenu, – turpina analītiķe – viņi vienkārši nezina par to un, piemēram, agresiju uztver kā sev adresētu”. Protams, pedagoģisku recepšu un “brīnumainu” metodisku paņēmienu nav gana. Skolotājiem ir iespēja celt kvalifikāciju, bet ar to nepietiek: savā ikdienas darbā skolotājs ir viens pret visu, kas viņu satrauc.

“Daudzus gadus bija dabiski, ka liela daļa no manas garīgās enerģijas tika iztērēta skolēniem, es pavadīju ar viņiem daudz laika, iedziļinājos viņu problēmās, mēģināju tās risināt un guvu no tā lielu prieku,” – saka Tamāra Eidelmane, vēstures skolotāja (darba pieredze skolā 28 gadi). “Pēc pēdējā zvana es jau sāku gatavoties rudens nodarbībām un tā pagāja vasara. Tagad tā vairs nav, kaut kas ir “pārtrūcis”. Tajā pašā laikā kā skolotāja es zinu daudz vairāk nekā 90. gadu vidū. Prasmes vairojas, bet entuziasms noplok. Paliek nogurums”.

“Pirmie desmit gadi jebkuram normālam skolotājam aizrit eiforijas un entuziasma stāvoklī,” stāsta Anatolijs Beršteins, vēstures skolotājs (16 gadu pieredze). “Viņš bez bailēm mēģina, aktīvi eksperimentē, enerģiski sasniedz… Šaubas un nogurums uzkrājas nemanīti, pastiprinot viens otru. Parādās slimīgs prasīgums pret bērniem, tad pret sevi. Reakcija uz neveiksmēm kļūst asāka un ilgāka. Un “uzvaras” nešķiet tik pārliecinošas… Atgriezies pie jautājumiem, uz kuriem sen jau atbildes bija atrastas: kāpēc nāci pie bērniem, ko gribēji no viņiem, ko no sevis? Tālāk – vairāk, vai dari, ko vēlies, vai vispār vari darīt to, kas ir nepieciešams, un starp citu – kas patiesībā ir nepieciešams?”
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.