Pielikt, nostāties, skriet 0
Kamēr vieni no telts iziet un, ilgi negaidot, sāk skriet kaut kur meža biezoknī, mēs, nezinādami, kas jādara, to pametam visai kūtri. Izrādās, ar rokās esošo karti vien nebūs gana: man uz kreisās rokas īkšķa tiek uzmaukts speciāli pielāgots kompass, bet uz labā rādītājpirksta – kontroles čips. Ar šādiem gredzeniem jūtos neveikli, taču ne izskata dēļ – man vienkārši nav ne jausmas, kā ar tiem rīkoties. Bažām nav pamata, pieredzes bagātais instruktors nepamet nelaimē un visu izskaidro. Nekā daudz, ko stāstīt, nav – jāpieliek kompass pie punkta, kurā vēlamies nokļūt, jānostājas pareizajā virzienā un jāskrien, ko kājas nes.
Nopriecājos, ka nebūšu viena, jo tad, visticamāk, no meža iznāktu vien glābēju pavadībā. Tas, starp citu, nemaz nav joks – ik pa laikam gadoties cilvēki, kuri neatgriežas līdz ar tumsu, un tad nākas viņus meklēt. Freimanis skaidro: ja gadījies apmaldīties, jācenšas iet lielceļa virzienā, tur vienmēr būs cilvēki. Bet es citiem iesācējiem ieteiktu pirmajā reizē ņemt līdzi telefonu vai pieteikties apmācībai instruktora vadībā.
Lēnāk pār tiltu!
Kontroles čips tiek nopīkstināts punktā ar uzrakstu starts, un skrējiens uz nākamo mērķi sākas. Cauri mežam, pāri ceļam, lauka malā nemanāmi paslēpusies mums tik ļoti vajadzīgā pirmā kastīte – kontrolpunkts. Instruktors apgalvoja, ka šie punkti nav speciāli izvietoti tā, lai būtu grūtāk atrast, taču, jo tālāk ejam, jo vairāk šķiet, ka viņš mānījies – ar oranžo lenti apvilktie mērķi nekad neatrodas kalna galā vai ielejā, bet vienmēr viltīgi glūn no kādas bedres vai ieplakas. Tāpēc nereti labākā taktika ir – skrienam tur, kur tas vīrietis, izskatās, ka viņš saprot, ko dara. Tagad jāatzīst, ka tas bija riskanti, jo dažāda garuma trases tomēr atšķiras un tikai daži punkti pārklājas.
“Vai tev ir laba attāluma izjūta?” kādā brīdi jautā Zane. Bikli nogrozu galvu, ka nav. Patiesībā mana izjūta ne vien nav laba, bet ir katastrofāla – reizēm ieskrienu sienā, jo nesaprotu, cik tālu tā atrodas. Šā iemesla dēļ katru reizi uz jautājumu, cik tālu nākamais punkts, izdvešu kaut ko no sērijas nu tā, normāli.
Kad sasniedzam trešo atzīmes vietu, lepni saku, ka tagad beidzot esmu sapratusi, kā tas kompass darbojas, problēmu vairs nebūs. Taču, kā vēsta vārdi vienā no Raimonda Paula dziesmām, lēnām pār tiltu, draugi! Tā vietā, lai aizvestu mūs uz punktu, kas apzīmēts ar skaitli 33, attopos pīkstinām savu čipu kastītē ar numuru 35. Taču galīgi samelojusies par kompasu neesmu – virziens bija īstais, tikai esam aizgājuši pārsimt metru tālāk, nekā vajadzēja. Jā, nevis aizskrējuši, bet aizgājuši. Tā kā neesmu skriešanas kvēlākā fane, lielākos gabalus tomēr veicām ātrā solī, nevis skrējienā.
Ar kontrolpunktu secību kļūdāmies vēlreiz, taču, tā kā kopīgais skaits bija 13, divas kļūdas iesācējiem nav nemaz tik slikti.
Miers šaipus šosejai
Mežs vietām mijas ar purvu, skrējēji apmainās skatieniem ar sēņotājiem, bet manā prātā miers cenšas konkurēt ar tur valdošo izmisumu. Tas ir tikpat bezjēdzīgi kā futbols, es nodomāju, piemetinot, ka tajā otrajā vismaz jāsēž tribīnēs, nevis jāklumburē pa laukumu, izliekoties, ka saprotu notiekošo. Taču drīz vien mana skepse norimst. Kā reiz teicis Gēte, daba ir vienīgā grāmata, kurai visas lappuses dziļa satura pilnas. Un nudien – mežs mutuļo no pārpilnības katrā kvadrātcentimetrā, spēj vien visu satvert un noglabāt.
Vēl pirms starta instruktoram jautāju, kāds ir ieguvums no šīs aktivitātes. Pēc atbildes kabatā ilgi nemeklējot, viņš apgalvo, ka tā ir izolācija no problēmām, kas valda šosejas otrajā galā – pilsētā. Tobrīd tas šķiet vien klišejisks teiciens, taču, kad no septiņpadsmit dalībniekiem finiša līniju šķērsoju septiņpadsmitā, atskārstu, ka divas stundas ne reizi neesmu iedomājusies ne par darbu, kura sakarā šeit atrodos, ne par augstskolas sienām vai jebko citu, kas neiederas starp līkajām priedēm. Iespējams, ja būtu profesionāle, mani tirdītu konkurences gars un uzvaras garša, bet šoreiz priecājos, ka tā nav. Daudz vairāk par spīdīgu medaļu novērtēju harmoniju. Sāc, kad vēlies, beidz, kad tiec ārā, – tieši tik vienkārši!
