Foto – Matīss Markovskis

Ūdenssporta leģenda Jadviga Reneslāce. 75 gadu vecumā – vindsērfinga instruktore! 4

Ja cilvēks ir tik vecs, kā jūtas, tad 75 gadus vecajai vindsērfinga instruktorei Jadvigai Reneslācei šogad aprit apaļi divdesmit, ne vairāk. Kamēr citi sapņo par mieru un pensiju, viņa gaišiem matiem, saules noskūpstītu ādu un dzirkstošām acīm, gluži kā Karību jūras skaistule, jau vairākus gadu desmitus ikdienā ķer viļņus un cilvēku acu skatienus Ķīšezera krastā.

VIDEO. Āgenskalnā pie atkritumu konteineriem klaiņo milzīga izmēra grauzējs
“Viņi izvilka līķus, izņēma visu aprīkojumu.” Krievijas spēki veikuši slepenu operāciju no nogrimušā kreisera “Moskva”
“Ārstiem darba būs daudz…” – prognozē profesors
Lasīt citas ziņas

 

Uz sarunu Jadviga ierodas, sēžot pie liela, melna džipa stūres, kura piekabē viz balts ūdensmocis. Velta pāris spēcīgas frāzes puišiem, kuri novietojuši savas automašīnas neatļautā teritorijā, pasmejas un ir gatava sarunai.

CITI ŠOBRĪD LASA

 

Ar Latgali sirdī

Lai gan jau vairāk nekā pusgadsimtu viņa par mājām sauc Rīgu, tomēr ar lepnumu stāsta, ka dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Vecākiem bija septiņi bērni, taču Jadviga atceras vien trīs, jo pārējie tolaik grūti pieejamās medicīniskās palīdzības dēļ nomira. Ģimene bijusi turīga, audzēja zirgus, govis un iekopa lielu augļu dārzu. “Kādi āboli tur auga!” viņa iesaucas. “Gandrīz bumbas lielumā, goda vārds!”

Katram bērnam mājā bija atvēlēta sava istaba, taču lutināti gan netika. Jau kopš piecu gadu vecuma visi uzkopa māju, ravēja dārzu un palīdzēja citos darbos. Jadviga apgalvo, ka tieši agrās darba gaitas ir viņas veselības galvenā atslēga, jo arī šodien visu dara pati, nevienam nelūdzot palīdzību. “Paskaties, kādi man muskuļi!” viņa rāda, atlokot piedurknes savai leoparda raksta blūzītei. Nudien, par tādām aprisēm var tikai sapņot. Tolaik Latgale bijusi sapņu zeme, bet tagad, turp aizbraucot, no skaistuma maz kas palicis pāri, viss kļuvis pelēks, mazapdzīvots un nolaists. Jadviga ar skumjām atzīst, ka dažādu likteņa pagriezienu dēļ zaudējusi tēva mājas un visu zemi. Par to sevi šausta jau gadiem – esot liels grēks.


Uz Rīgu ar speķi padusē

Kādu vasaru ģimeni apciemot no galvaspilsētas atbraukusi tante Magdalēna. Redzot, kā sešpadsmitgadīgā Jadviga kopā ar dvīņumāsu Mariju vaiga sviedros no rīta līdz vakaram strādā, viņa nespēja samierināties, ka jauno meiteņu potenciāls tiek iztērēts lauku darbiem, tāpēc, ilgi nedomādama, aicināja māsas doties līdzi uz Rīgu. Jadviga aicinājumam neesot uzreiz atsaukusies. Tēvs meitai bija iecerējis agronomes vai celtnieka likteni, tāpēc, visticamāk, braucienam naudu nemaz nebūtu devis. Tante gan bijusi laba aģitatore, un ilgi nebija jāgaida, kad jaunā meitene ar āboliem un krietnu kūpināta speķa gabalu somā devās pretī lielpilsētas dzīvei.

Rīgā ar atplestām rokām viņu neviens gan negaidīja. Magdalēnai bija vienistabas dzīvoklis, kurā viņa dzīvoja kopā ar dēlu un vedeklu. “Es ar šo sievieti nesadraudzējos, viņa kaut kā šķībi uz mani skatījās, laikam nebija laimīga,” spriež Jadviga. Mājoklī ilgāk uzkavēties morāli neesot spējusi, bet variantu nebija daudz – vajadzēja vien atzīt sakāvi un doties mājup – vai mācīties.

Otrā versija tomēr šķitusi visai vāja – aiz loga krāsojās septembra ietonētās lapas, uzņemšana studijām jau beigusies, tomēr braukt atpakaļ uz Latgali nav gribējies. Kādu rītu Jadviga pamodusies, atvērusi avīzi un ieraudzījusi, ka Lāčplēša ielā atrodas celtniecības skola. Iešu tur mācīties, viņa nodomājusi, pinot savas skaistās bizes.

 

Nevis skola, bet armija

Pie skolas viņu sveicinājušas vien durvis ar uzrakstu, ka visas grupas jau nokomplektētas. Meitene to par lielu šķērsli nav uzskatījusi. “Aizgāju mājās, paņēmu savus ābolus, speķi, dokumentus un gāju atpakaļ uz skolu, lai kādu pierunātu. Es biju neatlaidīgs skuķis,” viņa dalās atmiņās. Sākumā direktors nav bijis pielaužams un aicinājis nākt nākamgad. Tad Jadviga ķērusies pie saviem ieročiem – devusi pagaršot speķi, ābolus un solījusi darīt visu, ko liek. Pēc šāda gājiena kunga sirds atmaigusi, un Lāčplēša ielas arodskolā bijis par vienu audzēkni vairāk.

Pārējie grupas biedri jau strādājuši kolhoza darbos, tos meitene bija nokavējusi. Taču tas neliedza viņai strādāt – no rīta līdz vakaram Jadviga uzkopusi skolas telpas un teritoriju. Kad pēc vairākām dienām no darbiem atgriezušās pārējās meitenes, tās Jadvigu sabiedējušas. Visas runājušas lamuvārdiem, stāstījušas par attiecībām ar puišiem un laiku īsinājušas smēķējot. Viņa tolaik vēl nemaz neesot zinājusi, kas ir cigaretes.

Skolas laiku Jadviga salīdzina ar armiju – gulējusi istabā, kurā atrodas 25 gultas, smagi strādājusi un reizi pa reizei ar dūrēm noskaidrojusi attiecības. “Es nesaprotu, kāpēc puiši tagad neiet armijā. Bieži sev uzdodu jautājumu – kā jaunā paaudze izdzīvos? Liela daļa ir nīkuļi. Jā, armijā ir grūti, bet tā ir neatsverama pieredze.”

 

Brauc ar mani uz Kamčatku!

Četru gadu laikā Jadviga apguva krāsotājas profesiju, pēc tam iestājās Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas un programmēšanas fakultātē. Vakaros un brīvdienās kopā ar draudzeni piepelnījušās, taisot remontus. Viņa smejoties atklāj, ka labprātāk devušās tieši pie ebrejiem, jo tiem vienmēr bijis daudz naudas. Reizēm varēja nopelnīt arī mētelim un zābakiem. Jaunos apģērbus meitenes devās izrādīt jūrskolas studentiem, neskaitāmus vakarus tur griežot valsi un flirtējot. Draudzene apprecējusi jūrnieku un aizbraukusi uz ārzemēm. Arī Jadvigu kāds saucis sev līdzi uz Kamčatku, bet viņa dzimteni atstāt nav gribējusi. Ilgu laiku rakstījuši viens otram mīlestības vēstules, taču ar laiku attālums licis jūtām noplakt. Tagad viņa spriež, ka varbūt toreiz vajadzēja braukt – kļūtu par oficiera sievu un bēdas nepazītu, taču tad apklust, mirkli padomā un saka: “Nē, labāk ir tā kā tagad. Tagad es visu savām rokām esmu sasniegusi.”

 

Met acis un saspraudes

Pabeidzot universitāti, 24 gadu vecumā viņa uzsāka darba gaitas VEF, kur saņēmusi ne vien vairākus paaugstinājumus, bet arī sievas titulu. “Sēžu sapulcē un jūtu, ka kāds met man ar saspraudēm. Gribēja pievērst uzmanību un sanāca ar’, beigās apprecējāmies,” atceras Jadviga, piebilstot, ka sākumā attiecības ar ceha priekšnieku Vilni Renaslāci darījušas bažīgu – viņš par 11 gadiem vecāks, taču simpātisks, braucis ar ūdensslēpēm. Jau skolas laikā Jadviga gājusi uz peldēšanas nodarbībām, bet sportam pa īstam pievērsusies, tieši vīra mudināta. Gluži vai saslimusi ar ūdeni, sākusi trenēties pie slavenā trenera, PSRS čempiona Kārļa Zāles un reiz arī pati ieguvusi čempiones titulu. Diplomu un kausu viņai daudz – nezinot, kur likt.

Laulībā piedzimis dēls Eduards, kurš mammai jau sagādājis trīs mazbērnus. Kā Jadviga pati saka, puika uzaudzis uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Visur, kur vien vecāki devušies, atvasi ņēmuši līdzi, liekot arī viņam kopš mazotnes iemīlēt ūdenssportu.

Mazbērnus aizņemtības dēļ satiekot visai reti. “Dēls man reizēm zvana un saka – mammu, tu tik maz laika pavadi ar viņiem. Kad tevis vairs nebūs, viņiem būs žēl,” viņa atklāj ar jūtamu rūgtumu. Bērni un mazbērni esot dārgākais, ko cilvēkam var dāvāt šī pasaule.

Kopā ar vīru nodzīvojuši 35 laimīgus gadus, taču 1999. gadā vēzis Vilni viņai pēkšņi atņēmis. Pieminot vīru, Jadvigas acis dzirksteļo un seja atplaukst siltā smaidā – divu cilvēku mīlestība nebeidzas, pat ja viens no pāra jau prom.

 

Liktenīgais Ķīšezera krasts

Kad vēl abi ar vīru strādājuši rūpnīcā, Jadviga tur nodibinājusi ūdenssporta klubu ar vairāk nekā pieciem tūkstošiem biedru. Vadījusi konferences, rīkojusi kopīgus vakarus un nodevusies sportiskām aktivitātēm. Rūpnīcas vadība klubam nopirkusi iespaidīgu inventāru – divus kuterus, vairākus katamarānus, vindsērfinga dēļus un daudz ko citu. Pēc VEF sabrukuma tas viss nonācis Jadvigas īpašumā. Nezinādama, kur tādu mantību lai liek, sākusi nomāt telpas pie Ķīšezera un vakaros izklaidējusi krastā esošās viesnīcas atpūtniekus. “Daudz es tad nepelnīju, maizei pietika, bet bez ikriem gan,” viņa smejas, atceroties pirmās gaitas šajā krastā. Tad pat neesot nojautusi, ka te tiks pavadīta visa turpmākā dzīve.

Šajos gados piedzīvoti dažādi notikumi, taču īpaši spilgti atmiņā iespiedušies deviņdesmitie gadi, kā viņa pati saka, bandītu laiki. Viesnīcā nereti atpūtušās kriminālās autoritātes, taču, pašai par izbrīnu, ar viņiem Jadviga spējusi atrast kopīgu valodu. Viņi sievieti saukuši par māmuļu un ļoti cienījuši. Redzēti dažādi skati – melni mersedesi un tetovēti cilvēki uzvalkos, dūru vicināšana un pat slepkavība. Ar noziedzniekiem viņa gan neesot draudzējusies, ieturējusi veselīgu distanci.

Pati sev ārste

Neviens sporta veids neiztiek bez traumām. Dzīves laikā bijuši neskaitāmi nobrāzumi un zilumi, taču nopietnākā ir ceļgala trauma, bojājot menisku. Ārsti toreiz uzstājuši, ka jāoperē, bet tas viņai nav bijis pa prātam, tāpēc celi ārstējusi pati ar kāpostu lapām un dažādām ziedēm. Kāja reizēm liekot sevi manīt, tomēr tie esot nieki. No ārsta apmeklējumiem Jadviga izvairās jau piecpadsmit gadu – neesot vajadzības. “Gribu nomirt savā nāvē, negribu iet uz slimnīcu. Kad laiks pienāks, tad pienāks, nevēlos to ietekmēt vai mākslīgi pagarināt,” viņa ar jūtamu optimisma noti balsī izskaidro savu rīcību. Zobārstu gan apmeklē regulāri, mutē visi zobi esot savējie.

 

Sezona visu gadu

Vasarā Jadviga ceļas agri, miegam atvēlot vien piecas stundas. No rīta pamosties palīdz kontrastduša. “Pēc tās jūtos gluži kā jauniete, ūdens atjauno manu organismu.” Kad paēstas brokastis, izmērīts asinsspiediens un cukura līmenis, laiks doties uz darbu. Asinsspiediens, starp citu, vienmēr esot normā. “Šorīt, piemēram, bija 120 un 70 – vai tas nav fantastisks rādītājs? Gluži kā jaunai aitiņai,” viņa sevi slavē.

Ja vasarā kaut vai dienu nav redzēts ezers, Jadviga jūtoties slima. “Ļoti mīlu dabu, jo esmu uzaugusi laukos. Vakaros iekurinu pirti, noperos, nopeldos, pasēžu ārā – tā tik ir dzīve!” Katru gadu Ķīšezera krastā viņa pavada kā pēdējo, jo viens tāds tiešām arī būšot.

Oficiāli ūdenssezona pie mums tiek atklāta aprīlī un beidzas līdz ar pirmajām oktobra dienām. “Taču Latvija jau nav vienīgā pasaules valsts!” iesaucas Jadviga un stāsta par savām ceļotājas gaitām. Daļu ziemas viņa pavada, slēpojot Itālijā, bet otru – strādājot par vindsērfinga instruktori Ēģiptē. Piramīdu zeme jau apnikusi, tāpēc šoziem plāno apciemot māsu Amerikā. Arī tur cer nedaudz pastrādāt Karību salās, taču, ja neizdosies, vismaz atpūtīsies. Tālajā zemē viņa ne reizi vien baudījusi arī okeāna viļņus, taču tie esot par šerpu.

Ierastajām asociācijām ar ziemas vakaru un vecmāmiņu, kam adīklis rokās, Jadvigai nav pa ceļam, taču uzšūt aizkarus vai pārveidot apģērbu viņa protot. Reizēm pat atliek laika palasīt kādu grāmatu. Nesen atkal pāršķirstījusi Vējiem līdzi, bet biežāk viņa aizmirstas Ernesta Hemingveja sarakstītajās lappusēs.

Mūžīgais dzinējs

“Kur es smeļu enerģiju? Laikam no debesīm,” savu mūžīgā spēka avotu atklāj Jadviga. Katru rītu pretī svētbildei viņa noskaita tēvreizi un pateicas sargeņģeļiem, kuri uz rokām nesuši visas dzīves garumā.

Lai uzturētu tonusā ķermeni, viņa regulāri apmeklē fitnesa zāli un cilā svarus, taču dvēseli iepriecina daba un cilvēki. Jadvigai patīk viss skaistais, tāpēc pati cenšas moderni ģērbties un tādu veidot arī apkārtējo vidi. Kādudien pati izkrāsojusi dzīvojamās mājas kāpņutelpu, salikusi tur ziedus, tepiķus, un tagad ik rītu, paverot durvis, esot priecīgi. “Varbūt manā vecumā jābūt mierīgākai, nezinu. Bet tad jau es būšu tāda kā visi – pelēka, vai ne?” viņa aizdomājas.

“Aicinu savus vienaudžus izkustēties. Domājat, man vienmēr gribas visu darīt? Nē, es sevi piespiežu. Taču nekrītiet garā!” ikvienu uzmundrina pieredzējusī vindsērfinga instruktore.

SAISTĪTIE RAKSTI

Sarunas beigās viņa no ledusskapja izņem līdzpaņemto pusdienu kārbu un dalās ar mani grūbu putrā. Uz galda uzrodas konjaka glāze. Saņemot vairākkārtējus atteikumus, Jadviga to iztukšo pati – veselībai, tā teikt. Uzsmaidot vispatiesāko smaidu, viņa atkārto, cik skaisti visu atcerēties, vesels mūžs nodzīvots. Bet nu jāsteidz pārvilkt peldkostīmu, jo, kaut gan kalendārs rāda pirmdienu un ārā ir visai vēss, drīz ezera krastu piepildīs atpūtnieku čalas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Dažiem tauku saturs kā krējumam!” Uztura speciālistes Lizetes Pugas padomi, izvēloties bezpiedevu jogurtu
Enzīmu ābece. Kad un kāpēc tos lietot?
90% slimnieku nenojauš, ka kaut kas nav kārtībā. Nieru veselības nedēļā aicina pievērst uzmanību profilaktiskajām veselības pārbaudēm
“Sievietes dažreiz vakariņu vietā izvēlas kefīru, bet tā nedariet!” Dziedātāja atklāj, kā, atsakoties no cukura un piena, mainīja dzīvi
VIDEO. Āgenskalnā pie atkritumu konteineriem klaiņo milzīga izmēra grauzējs
“Viņi izvilka līķus, izņēma visu aprīkojumu.” Krievijas spēki veikuši slepenu operāciju no nogrimušā kreisera “Moskva”
“Ārstiem darba būs daudz…” – prognozē profesors
VIDEO. “Galīgi jau nekaunīgi palikuši!”: Ivars nakts melnumā savā dārzā sadzird nesaprotamu brakšķēšanu….
“Cerēsim, ka tam nebūs par vēlu…” Rajevs raksturo situāciju Ukrainā
Lasīt citas ziņas

Sadarbības projekts
„Mēness aptiekas” farmaceitu un ratiņkērlinga komandas spēlē uzvar draudzība
„Mēness aptieka” saņem starptautisko Best Places To Work sertifikātu
Darbu sākusi „Centrālās laboratorijas” filiāle Olainē
Vingrošana un speciāli pielāgoti vingrojumi pretsāpju terapijai
Par katru labdarības akcijā „Pērkot tu ziedo!” iegādāto RFF produktu divdesmit centus ziedo bēgļiem
Labestības tablete ikvienam
Medus sastāvs un īpašības mūsdienīgā skatījumā
Kolagēns – veselām locītavām un ādai
Kādi mēdz būt iemesli matu izkrišanai
Trīs mutes higiēnas vaļi jeb mutes dobuma higiēnas minimums
„Mēness aptiekas” komanda Rimi Rīgas maratonā skries kopā ar Bērnu un jauniešu parasporta apvienības jauniešiem
Galveno nosacījumu komplekss ikdienas sportošanai, nekaitējot locītavām
jauninājumi ērtībai pamazām top par ierastu ikdienu aptiekā
Ja locītavas smeldz no pārslodzes
Piens, lakrica vai šokolāde. Ar ko varētu konfliktēt tavas zāles
Mēness aptieka: Visbiežāk iedzīvotājiem ārsta palīdzība nepieciešama sadzīves un sporta traumu dēļ
Labestības tablete ikvienam
Vai uzturs apgādā ar visu, kas tavam organismam vajadzīgs?
Sāp mugura. Tableti, ortozi, masāžu vai tomēr pie ārsta
Atzīmējot Latvijas olimpiskā un paralimpiskā sporta sasniegumus
Kāpēc D vitamīns ir visbiežāk apspriesto uztura bagātinātāju topā
„Niez acis, tek deguns, moka šķavas? Iespējams – putekšņu alerģija jeb polinoze
Vairāk nekā puse galvas un muguras sāpes novērš ar bezrecepšu medikamentiem, nevis dodas pie ārsta
Mēness aptieka: Visvairāk bēgļiem no Ukrainas un karadarbībā cietušajiem ziedo līdzekļus ar organizāciju starpniecību
Ceļotāja pirmās palīdzības komplekts
6 padomi, lai āda pavasarī nebūtu sausa
Starptautisks ilgtspējas indekss apliecina „Mēness aptiekas” līderību farmācijas nozarē
5 iemesli, kādēļ iekļaut ēdienkartē olas
Kādēļ graudaugi ēdienkartē tik svarīgi
50 skolēni visā Latvijā iepazīst “Mēness aptieku” farmaceitu ikdienas darbu
Pagājušajā nedēļā gripas intensitāte Latvijā ir samazinājusies
Smaga situācija onkoloģijā: jāmazina pacientu līdzmaksājumi, jāapmaksā jaunas zāles
Lai saule nenodara pāri!
Ģimenes ārsts skaidro, kādēļ šogad gripa vēl plosās maijā
Kalviņš skaidro, vai jaunās Covid-19 mutācijas varētu būt spēcīgākas par pirmo vīrusa variantu?
Kad kovids norimies, infektologi sāk runāt par jaunu vīrusu! Cik bīstamas ir pērtiķu bakas?
Attālināto mācību turpināšanu arī pēc ārkārtējās situācijas beigām atzīst par atbilstošu Satversmei
Eiropa piekrīt glābt “Air Baltic”. Cik miljons tā dos šoreiz?
“Lai ir ekonomiskā aktivitāte!” Kilbloka par to, kāpēc svarīgi samazināt PVN
Labība kā ierocis: “Odesas ostas elevatori ir pilni eksportam sagatavotiem pērnā gada ražas kviešiem”
Kas Latvijā nosaka degvielas cenas? Skaidro eksperts
Zaporižjā raķešu apšaudēs sagrauts 121 nams
“Dažiem tauku saturs kā krējumam!” Uztura speciālistes Lizetes Pugas padomi, izvēloties bezpiedevu jogurtu
“Atgādina padomju sistēmu – bagātiem noņemsim, nabagiem iedosim un beigās visi vienādi nabagi,” Kreituse par pabalstiem
“Ir ziņas, ar ko Mariupolē šobrīd nodarbojas krievu karaspēks,” Rajeva dienas notikumu apskats
“Dieva vārdā, kad mēs stāsimies pretī ieroču lobijam?” Baidens par asinspirti ASV skolā
“Es esmu lasījis visu, ko viņš smagā reibumā krieviem epastos rakstīja!” Lapsa Adamsonu nosauc par nožēlojamu
Kārlis Šadurskis: LKS ļoti cenšas balansēt krimināllikuma pareizajā pusē, bet es gaidu, kad viņi šo robežšķirtni pārkāps
Sprūds: Krievija ir pierādījusi, ka tai nav izpratnes un vēlmes iestāties par cilvēku dzīvībām
Kārlis Streips: Tādas katastrofas var atkārtoties vēl un vēl
VIDEO. Traģēdija vai sakritība? Kādā Rīgas skolā audzēknis iesit skolotājam pa žokli: pedagogs nokļūst slimnīcā, bet vēlāk nomirst
“Maiji rāva sirdis cilvēkiem ārā, tāpēc jau nejaucam nost viņu piramīdas!” Bikše par atbrīvošanos no “Padomju mantojuma”
“Sievietes dažreiz vakariņu vietā izvēlas kefīru, bet tā nedariet!” Dziedātāja atklāj, kā, atsakoties no cukura un piena, mainīja dzīvi
Aktuālā kino izlase
12:50
Attālināto mācību turpināšanu arī pēc ārkārtējās situācijas beigām atzīst par atbilstošu Satversmei
12:33
“Lai ir ekonomiskā aktivitāte!” Kilbloka par to, kāpēc svarīgi samazināt PVN
11:51