Dziesma mīļajam zutim 0
“Tad paliku stāvoklī ar meitu. Grūtniecība bija smaga, ļoti atšķirīga no pirmās, kad iznēsāju dēliņu. Aizgāju pie ginekoloģes un teicu: man ir sajūta, ka vēderā sit kā ar elektrību. It kā vēderā dzīvotu elektriskais zutis. Viņa skatījās un mīlīgi māja ar galvu. Bija redzams, ka uzskata to par grūtnieces dīvainību.
Ar meitiņu man bija gluži vai telepātiska saikne, pat grūti izstāstīt. Es runājos, un viņa man atbildēja, turklāt bija skaidrs, ka tieši par to, ko saku. Dziedāju un jutu, kā viņa reaģē. Daudz vēlāk apjautu, ka meita ieradusies šajā pasaulē ar īpašu uzdevumu – viņā ir kaut kas vērtīgs, to nākusi dot man. Viņa mani pamodināja. Manī sāka kaut kas kāpt, drīz vien sapratu, ka tas nav slāpējams.”
Linda nedaudz apraujas stāstījumā, piebilstot, ka par meitu nevēlas stāstīt pārāk daudz, jo “viņa man nav devusi tādu atļauju”.
Lote piedzima tikai kilogramu smaga, pavisam sīciņa. Turklāt ārsti konstatēja ļoti retu ģenētisku saslimšanu – smadzenes neraida impulsu, kas liek just slāpes un izsalkumu. Eiropā ar šādu kaiti sirgstot vien daži cilvēki, mediķiem par to vēl esot maz zināšanu.
Ilgs laiks bija jāpavada slimnīcās Rīgā un Valmierā.
Kad ārste pateica, ka bērns nomirs, nesasniedzis pat gada vecumu, Lindu pārņēma spītība. Viņa visu ņēma savās rokās, paļāvās un ticēja, ka viss būs kārtībā. Tomēr bija ļoti grūti. Atvedot mājās, rūpes pieauga. Mazulīti vajadzēja īpaši rūpīgi pieskatīt, barot un dzirdināt. Katru dienu bija vemšana, un tā līdz pat divu gadu vecumam. Visu šo laiku Linda meklējusi alternatīvas un veidojusi pati savu ārstēšanās procesu. Līdz brīdim, kad saprata – ārstēšana nemaz nav vajadzīga. “Cīnīties nav vērts. Vērtīgāka ir pieņemšana,” viņa uzsver.
Tieši šajā grūtajā laikā Linda izveidoja Sirds siltuma darbnīcu. Uz to pamudināja slimnīcā uzņemtā fotogrāfija ar meitas kājiņu. Tik tieviņa kā pirksts, ko tādā lai uzvelk, kur ņemt tik sīkas zeķītes? Viņa sāka sarakstīties ar citām mammām internetā, sadraudzējās ar Ilzi no Nīderlandes. Izdomāja, ka varētu adīt priekšlaicīgi dzimušajiem mazuļiem nepieciešamo un vest uz dzemdību nodaļām. Saprata, ka šāds atbalsts vajadzīgs ļoti daudziem bērniņiem. Sāka apzināt rokdarbnieces, pieteicās daudzas, arī ārvalstīs dzīvojošās. Tagad jau darbojas ap 200 sieviešu, kuras ada šādiem bērniem nepieciešamo. Saziņā ar ārstiem radušās interesantas idejas, piemēram, kokoniņš – adīts maišelis ar cepurīti, kam galā dzijas gabaliņš. Ar to adījumu savelk, turklāt pavediens ir kā drošības āķītis, pie kā mazulim pieķerties.
Meitas dēļ Linda sāka studēt pedagoģiju, apguva Montesori metodi, jo saprata, ka mazā neiederēsies standarta sistēmā, nevarēs mācīties parastajā skolā.
“No pirmās dienas meita, par spīti diagnozei, savās sajūtās ir ļoti laimīgs bērns, un man kā mammai ar to ir gana. Kad audzināju dēlu, biju salasījusies žurnālus, akli sekoju tajos sacītajam. Meita parādīja citu ceļu – nekas nav nepareizi vai pareizi, vienkārši ir tā, kā ir! Nonācu līdz izpratnei, ko nozīmē audzināt bērnu brīvi. Vērot, saredzēt.”
