Cīņa, kur vēzis un es esam vilcenes 0
Īpaši sākumposmā pieņemt šo slimību man ļoti palīdzēja mana aromterapeite un draudzene Inita Krūmiņa, kas teica skarbus, taču patiesus vārdus: „Mīļā, Tu pati to esi izveidojusi!” Elpoju, meditēju, dziedinājos.
Ja es iztēlojos cīņu, tad vēzis ir kā vilcene, un es esmu otra tāda pati. Un cīnoties abām vilcenēm manā ķermenī, vizualizējot veidojas tāds kā asiņains kara lauks. Es necīnos tādā veidā, bet eju uz sadarbību. Pieņemu savu slimību, ka esmu mana veselā daļa un slimā daļa, taču vispār esmu viens vesels. Tā es vizualizēju šo situāciju kā mazu ligzdiņu, kurā es salieku visas tās šūnas, kas nav veselas. Lai tās atpūšas. Un, kad pienāks operācijas diena, es no tām atvadīšos. Viņām ir sava dzīve, man – sava.
Mūsdienās medicīna strauji attīstījusies, ķīmijas labākas, daudz panesamākas, tās iedarbojas labāk. Un ir daudz veiksmes stāstu par tiem, kuriem pirms 20 gadiem atklāts vēzis, viņi joprojām dzīvo, un viss ir labi. Līdz ar to ar tiem veiksmes stāstiem es tā kā barojos, ticēju, ka ar mani viss būs kārtībā. Un arī ķīmijai ir jāpalīdz.
