Rakstnieks: Bija vērts nodzīvot līdz 11. oktobrim 0
Viens no zināmākajiem rakstnieka Laimoņa Purva darbiem ir vēsturiskā tetraloģija par zemgaļu cīņām pret vācu krustnešiem 13. gadsimtā: “Degošais pilskalns” (1962), “Krusts virs pilskalna” (1979), Tālajos pilskalnos” (1981) un “Sūrābele pilskalnā”. Viens no pēdējiem darbiem ir “Aizejot atskaties: atmiņu atspulgs par noklusēto un viltniecisko”, kurai ne visas daļas ir iznākušas drukātas grāmatas formātā (kādam neesot izdevīgi uzzināt patiesību par mūslaiku varoņiem – darbs ir dokumentāls, noteic rakstnieks). Un tas autoram sāp. Sāp arī rakstnieka acis, kuras moka neirodermīts. Sāp arī necieņa, par ieguldījumu kultūrā nesaņemot mūža stipendiju.
Tomēr ir kaut kas, kas cilvēku var iepriecināt. “Bija vērts nodzīvot līdz šā gada 11. oktobrim, lai izlasītu interviju “Latvijas Avīzē,”, kur jaunais rakstnieks Guntars Tenne (romāna “Gredzens ar dārgakmeni” autors), kad viņam jautā, kas viņu visvairāk literatūrā iedvesmojis, līdzās krievu, poļu rakstniekiem – tādiem darbiem kā Valtera Skota “Aivenho” un “Kventins Dorvards”, Henrika Senkeviča “Krustneši”, “Quo vadis”, – minēja arī manus darbus. Es biju galīgi mēms, ka esmu viņu iedvesmojis!” priecājas Laimonis Purs.
Te nu jāatzīmē, ka labus vārdus pateikt rakstniekam jums, lasītāji, nemaksā neko (Aut.).
