Ir vērts jautāt, arī ja neatzīstas 0
„Viena no pazīmēm, ko vecāki noteikti var redzēt – jaunietis atgriežas no kāda pasākuma, kurā viņš bijis kopā ar draugiem, iereibis, bet viņam nav alkohola smakas. Viņa skatiens ir miglaināks, runa lēnāka nekā ierasti, viņš izturas citādāk nekā parasti. Vecākiem vajadzētu rasties nojausmai – kaut kas nav labi. Bieži viņi to vēlas atvairīt – nē, mans bērns noteikti nelieto – viņš noteikti visu nakti dejojis un nav gulējis, tāpēc tāds dīvains. Taču, ja šāds signāls parādās vienreiz, otrreiz, tad vecākiem uz to jāreaģē. Vieglo dullumu, kas raksturīgs narkotiku lietotājiem, vecāki noteikti pamanīs, ja viņi kontaktējas ar savu bērnu, nevis pārņemti paši ar sevi,” pārliecināta V. Sudraba.
Attīstoties atkarībai, palielinās lietošanas biežums, deva, jo samazinās narkotiku radītais efekts. Organisms spēj izturēt lielāku vielas devu, pieaug tolerance. Vairs netiek izvēlēta vieta, kur lietot narkotikas, tas netiek slēpts. Tas vairs nenotiek tikai draugu kompānijā un pasākumos, tā kļūst par ikdienu. „Jaunieši domā, ka tā ir laba pazīme, ja organisms gatavs uzņemt lielāku devu. Taču tas liecina, ka organisma aizsargsistēma ir bojāta vai nobrucināta,” stāsta V. Sudraba.
Lai gan daudzviet tas tiek teikts un uzsvērts, arī narkoloģe vecākiem iesaka runāt ar saviem bērniem. Tas nekas, ja viņi uz jautājumu – vai tu esi lietojis narkotikas – sniegs noliedzošu atbildi. Šādi jautājumi bērniem liek domāt, kādēļ jūs viņiem uzdevāt šo jautājumu; kas liecina par to, ka viņš būtu lietojis apdrebinošās vielas. „Ja viņi būs lietojuši, tas liecinās, ka vecāki kaut ko redz, pat tad, ja arī viņi apgalvos, ka nav to darījuši. Fakts, ka vecāki par to interesējās, viņu galvās paliek. Un cilvēkiem vienmēr ir nozīmīgi, ka viņi nav vienaldzīgi kādam, īpaši vecākiem, – ka viņi par viņiem domā, raizējas.”
