Kādēļ jāčuč diendusa? 0
Agrāk mana meitiņa vienmēr ap vieniem dienā sāka berzēt actiņas. Iecēlu midziņā, reizēm mazliet pašūpināju – ātri aizmiga. Taču, kopš apritēja pusotra gada, diezgan ierasta ir šāda aina: uzraušas kājās, ieķeras gultiņas redelēs un, skaļi smiedamās, sparīgi palīdz man to šūpināt. Vai tiešām bērns jau liels un diendusa vairs nav nepieciešama?
Būtu labi, ja mazais gulētu diendusu līdz skolas vecumam, pārliecināta psiholoģe Dace Čible, bet miega speciāliste Ija Cimdiņa uzskata – dienas vidū ir svarīgi nosnausties bērniem vismaz līdz trešās klases beigām, jo skolas gaitu sākšana ir liela psiholoģiska slodze. Jāiejūtas jaunā vidē, jāveido attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem, ilgi jāsēž, jākoncentrējas un jāmācās. Ja, pārnācis no skolas, ķipars 30 līdz 60 minūtes pačuč, viņš labāk iegaumē stundās mācīto un vakarā vieglāk un ātrāk spēj izpildīt mājasdarbus, uzsver miega speciāliste.
Pirmsskolas vecumā diendusa parasti ilgst no vienas līdz trīs stundām – atkarībā no bērna temperamenta un tā, cik ilgs un kvalitatīvs ir naktsmiers.
Guļot nomierinās bērna (arī pieaugušā!) nervu sistēma. Smadzenes apstrādā un sakārto nomodā ar visām maņām – redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu – uzņemto milzīgo informācijas apjomu, lieko atsijājot, bet svarīgo noglabājot atmiņu plauktiņos. Atpūšas mugurkauls. Atslābinās saspringušie muskuļi. Ķermenis atgūst spēkus. Bērns aug un attīstās. Šie procesi norisinās tikai miegā, tādēļ pietiekami izgulēties ir ārkārtīgi svarīgi.
Pēc diendusas ikviens jūt enerģijas pieplūdumu, domas risinās raitāk, ir vieglāk koncentrēties un noturēt uzmanību, apgūt jaunas zināšanas un prasmes. Arī pieaugušajiem iesaka dienas vidū likties uz auss – lai varētu strādāt efektīvāk! Taču bērniem šāda nosnaušanās ir absolūta nepieciešamība, jo viņu nervu sistēma vēl nav tik stabila un nobriedusi, lai bez atpūtas varētu izturēt visu garo dienu. Ja mazais nav gulējis diendusu, emocijas krājas un krājas, līdz viņš vairs netiek ar tām galā un uzvelkas, kļūstot nemierīgs, niķīgs, kašķīgs, reizēm pat agresīvs.
Kāpēc mazais nevēlas gulēt?
Biežākais diendusas negulēšanas iemesls ir bērna nespēja atslābināties un aizmigt. Neviens nepiedzimst ar prasmi nomierināties, saprast un pārvaldīt savas emocijas – to apgūst pamazām. Tādēļ, lai pirms dusas norimtu, dzīves pirmajos gados mazajam nepieciešama vecāku palīdzība. Jo vairāk bērns noguris, jo uzbudinātāka ir viņa nervu sistēma un grūtāk ieslīgt snaudā. Iekšējais nemiers liek atkal un atkal līst ārā no gultiņas, iet un darboties, radot maldīgu iespaidu, ka mazais ir enerģijas pārpilns un nemaz nevēlas gulēt. Patiesībā grib, bet nespēj, skaidro Dace Čible.
Reizēm pieaugušie domā: ja bērns negulēs diendusu, vieglāk un ātrāk aizmigs vakarā. Realitātē notiek pretēji! Visbiežāk mazais dienas laikā ir tā uzvilcies, ka turpina spriņģot līdz nakts melnumam. Citkārt, fiziskajiem spēkiem izsīkstot, tiešām nolūst ātrāk, bet pirms tam saceļ lielu traci – nespēdams tikt galā ar savām emocijām, čīkst, niķojas un ķeras mammai svārkos. Tomēr ir svarīgi, lai mazais aizmigtu bez emocionāla diskomforta, apmierināts un mierīgs. Tad arī modīsies ar smaidu, nevis raudām!
Nereti vecāki nav informēti, kāpēc gulēt diendusu ir tik būtiski un ka vecumposma psiholoģisko īpatnību dēļ bērnam jāpalīdz aizmigt. Tādēļ izdara kļūdainus secinājumus: Tas mazajam ir iedzimts, jo es arī negulēju; bērns jau ir liels, tāpēc pa dienu nosnausties vairs nevēlas.
Dažs pieaugušais uzskata, ka vienmēr jārespektē bērna paša vēlmes, tostarp – negulēt diendusu. “Ko jūs darīsiet, kad mazais mīnus desmit grādu salā gribēs iet ārā sandalēs?” retoriski vaicā Ija Cimdiņa. Bērns vēl daudz ko nezina un nesaprot, tādēļ viņam nepieciešama vecāku gādīga vadība.
Mazajam augot aizvien lielākam un kļūstot aizvien varošākam, dzīvot kļūst aizvien interesantāk. Tādēļ žiperim nereti gluži vienkārši ir žēl tērēt laiku gulēšanai – ir taču daudz aizraujošākas lietas, ko darīt! Ja nu kaut kas labs notiek, kamēr viņš snauž?! Kaut acis līp ciet, līdz pēdējam cīnās ar miegu.
Ikvienam mazulim gadās periodi, kad ir ļoti grūti aizmigt. Parasti tas saistīts ar spēcīgu pozitīvu vai negatīvu satraukumu. Nemiera cēlonis var būt kādas jaunas prasmes, piemēram, staigāšanas, apguve, mammas atgriešanās darbā vai citas nozīmīgas pārmaiņas mazuļa dzīvē.
Bērni ļoti labi jūt tuvo cilvēku noskaņojumu. Ja māte ir trauksmaina, arī mazais tāds kļūst, jo īpaši, ja nesaprot, kāds ir mammītes satraukuma iemesls. Kāda vēl gulēšana, ja sirsniņa nemierīga?
Liela daļa zīdaiņu pirmajā dzīves gadā diendusu guļ pastaigas laikā ratiņos. Pieradušiem pie maigās, nomierinošās riteņu radītās vibrācijas, kas tik ļoti atgādina liego šūpošanos māmiņas vēderā, mazajiem pēc tam var būt grūtāk aizmigt gultiņā.
