Pēteris Apinis: Vecums un novecošana
0
Vecums nav slimība, bet privilēģija vai pat balva. Vecums nozīmē nodzīvotu mūžu, kas daudziem nav bijis lemts. Tiem skolas biedriem un studiju biedriem, kam mirušo piemiņas dienā es nolieku svecītes, vecumu piedzīvot nav bijis lemts.
Uzmanību: raksts ir garš un visai sarežģīts, tas ir paredzēts cilvēkiem, kas noveco, bet vēlas saglabāt savas kognitīvās spējas un vēl audzēt savu intelekta līmeni. Par vecumu ir tik daudz pētījumu un teoriju, ka vieglāk sarakstīt grāmatu, nevis rakstu.
Novecošana, ko amerikāņi apzīmē ar vārdu “aging” ir otrs populārākais ikdienas publicistikas vārds ASV pēc “Tramp” (ļoti bieži kobinācijā “anti-aging”). Ko tik neraksta par novecošanu, par novecošanas bioloģiskajiem, fizioloģiskajiem, ģenētiskajiem aspektiem. Par novecošanu ir radītas un sarakstītas tūkstošiem teoriju, un liela daļa no tām tiešā veidā ir medicīniskā publicistika. Vienkāršoti būtu teikt – novecošana ir process, kurā cilvēks kļūst vecāks. Katru dienu pasaulē mirst 150000 cilvēku, bet 100000 no tiem – ar vecumu saistītiem iemesliem. Cilvēka novecošanās nozīmē dažādu fizisko, psiholoģisko, mentālo un sociālo izmaiņu uzkrāšanos.
Uz vecumu mēs skatāmies no dažādiem leņķiem. Hronoloģiskais vecums ir laika periods, kas pagājis kopš personas dzimšanas, uz to skatās ierēdņi un statistiķi. Bioloģiskais vecums attiecas uz ķermeņa fizioloģisko stāvokli, tas ietver šūnu novecošanu, audu deģenerāciju, organisma spēju atjaunoties un imūnsistēmas efektivitāti. Daži no svarīgākajiem procesiem, kas ietekmē bioloģisko vecumu, ir saistīti ar oksidatīvo stresu, hromosomu telomēru saīsināšanos un hormonālām izmaiņām.
Tiem, kas lasa šo rakstu, būtiskais ir sociālais vecums. Sociālais vecums nosaka to, kā indivīds tiek uztverts sabiedrībā un kādas lomas viņš pilda atbilstoši savam vecumam, piemēram, pensionēšanos, vecāka gadagājuma ļaužu deju kopa Dziesmu un deju svētkos vai loma ģimenē. Izpratne par vecumu var ietekmēt pašvērtējumu, motivāciju un dzīves kvalitāti. Sociālie faktori, piemēram, darba iespējas un sociālā atbalsta pieejamība, būtiski ietekmē vecāka gadagājuma indivīda labklājību. Lielā mērā tas korelē ar psiholoģisko vecumu. Psiholoģiskais vecums attiecas uz garīgo, emocionālo un kognitīvo attīstību, kas ne vienmēr sakrīt ar hronoloģisko vecumu. Cilvēki var būt emocionāli vai psiholoģiski jaunāki vai vecāki par savu hronoloģisko vecumu. Psiholoģiskais vecums var ietekmēt indivīda spēju tikt galā ar stresa situācijām, adaptēties izmaiņām un uzturēt attiecības.
No ārsta skatpunkta – vecums ietekmē veselības riskus. Vecākiem cilvēkiem ir lielāka iespēja saslimt ar hroniskām slimībām, piemēram, vēzi, sirds slimībām, diabētu un artrītu. Medicīniskā aprūpe un ārstēšanas metodes ļoti atšķiras atkarībā no pacienta vecuma, ņemot vērā viņa unikālās vajadzības un fizioloģiskās atšķirības.
Visbiežāk pasaules zinātnieki kā novecošanās teoriju apraksta programmētu novecošanās koncepciju. Normālas cilvēka šūnas laboratorijas kultūrā mirst pēc apmēram 50 šūnu dalīšanās reizēm, to publiski sauc Heiflika (Leonard Hayflick) limitu. Tiesa, cilvēkiem ir šūnas, kurām ir nemirstības potenciāls: vēža šūnas, kas zaudējušas spēju mirt, kad tiek uzturētas šūnu kultūrā; arī specifiskas cilmes šūnas, piemēram dzimumšūnas, kas ražo olšūnas un spermatozoīdus.
Vislabāk par vecumu liecina dzirde. Tā pasliktinās no dzimšanas līdz nāvei. Mazi bērni dzird augstfrekvences skaņas virs 20 kHz, bet jau pusaudži tās vairs nedzird. Bet vismaz pusei cilvēku, kas sasniedz 75 gadu vecumu veidojas dzirdes zudums, kas traucē mutisko saziņu. Vienkārši – cilvēkiem nav spēju reģenerēt savas kohleārās sensorās šūnas.
Par vecumu mums atgādina arī redzes problēmas. Aptuveni 35 gados zūd acu ciliāro muskuļu spēks, kas izraisa grūtības fokusēt skatienu uz tuvu esošiem objektiem jeb presbiopiju, un brillles nākas uzlikt 45–50 gadu vecumā lēcu sacietēšanas dēļ. Makulas deģenerācija izraisa redzes zudumu un palielinās līdz ar vecumu, skarot 12% cilvēku, kas vecāki par 80 gadiem. 80 gadu vecumā vairumam šo vecumu sadzīvojušiem ļaudīm ir katarakta un jāveic operācija. Arī glaukoma ir izplatīta redzes slimība, kas parādās vecākiem cilvēkiem. Glaukomu izraisa redzes nerva bojājums, kas izraisa redzes zudumu.
Ne visas ķermeņa daļas noveco vienādi, piemēram virsnieru dziedzeris sāk novecot 30 gadu vecumā.
Ādas rievas veidojas novecošanās dēļ saules iedarbībai pakļautās zonās, piemēram, uz sejas. 55 gados mati sāk sirmot, bet trešdaļai vīriešu un ceturtdaļai sieviešu pēc 55 gadu vecuma mati kļūst retāki vai ļoti reti.
Sieviešu auglība maksimumu sasniedz vēlīnos pusaudža gados, bet jau pēc 20 gadiem samazinās. Menopauze parasti iestājas 45–50 gadu vecumā.
Vājums un nespēks, ko raksturo fizisko aktivitāšu, fiziskās veiktspējas un enerģijas samazināšanās, skar lielu daļu cilvēku, kas vecāki par 85 gadiem. Muskuļiem mazinās spēja reaģēt uz fiziskām aktivitātēm vai traumām, un bieži novēro muskuļu masas un spēka zudumu, ko mēs saucam par sarkopēniju.
Ateroskleroze autora skatījumā ir novecošanās slimība, tā ir iemesls citām sirds un asinsvadu slimībām – infarktam, insultam, kas ir biežākie nāves cēloņi. Asinsvadu novecošanās izraisa artēriju elastības zudumu, sauksim to par asinsvadu stīvumu. Sirds novecojot piedzīvo strukturālas un funkcionālas izmaiņas, tostarp kreisā kambara masas palielināšanos, un agri vai vēlu – sirds mazspēju.
Saslimstība ar demenci korelē ar vecumu. Aptuveni 3% cilvēku vecumā no 65 līdz 74 gadiem, 19% cilvēku vecumā no 75 līdz 84 gadiem un gandrīz puse cilvēku vecumā virs 85 gadiem cieš no demences. Demences spektrs svārstās no viegliem kognitīviem traucējumiem līdz neirodeģeneratīvām slimībām, piemēram, Alcheimera slimībai, cerebrovaskulārai ishēmijai, Parkinsona slimībai un citām kaitēm. Daudzi atmiņas veidi pasliktinās līdz ar vecumu. Inteliģence samazinās ar vecumu, bet strauji samazinās tikai tad, kad cilvēks tuvojas dzīves beigām. Tādējādi individuālās atšķirības kognitīvo spēju samazināšanās ātrumā var izskaidrot ar to, ka cilvēkiem ir atšķirīgs dzīves ilgums. Smadzenēs notiek izmaiņas – pēc 20 gadu vecuma katru desmitgadi par 10% samazinās smadzeņu mielinizēto aksonu kopējais garums.
Vecuma izraisīto redzes traucējumu dēļ samazinās neverbālā komunikācija, kas mēdz izraisīt izolāciju un iespējamu depresiju. Tomēr vecāki pieaugušie var neizjust depresiju tikpat stipri kā jaunāki pieaugušie, un paradoksāli konstatē, ka viņiem ir uzlabojies garastāvoklis, neskatoties uz fiziskās veselības pasliktināšanos.
Diemžēl novecošanās var izraisīt arī virkni garīgās veselības problēmu, jo vecāka gadagājuma cilvēkiem nākas saskarties ar tādiem izaicinājumiem kā tuvinieku nāve, pensionēšanās un mērķa zaudēšana, vientulība, kā arī – ar savas veselības problēmas. Kā brīdinājuma signāli vecumā ir garastāvokļa un enerģijas izmaiņas, miega vai ēšanas paradumu izmaiņas, sāpes, skumjas, neveselīgi problēmu risināšanas mehānismi, piemēram, smēķēšana vai alkohola lietošana, domas par pašnāvību. Vecāka gadagājuma cilvēki ir arī vairāk pakļauti sociālajai izolācijai, kas var vēl vairāk palielināt fizisko un garīgo veselības problēmu risku, piemēram, trauksmi, depresiju un kognitīvo funkciju pasliktināšanos.
Vecums nav diagnoze vai nolemtība
Kaut arī hronoloģiskais vecums ir skaitlis, katra cilvēka bioloģiskais un psiholoģiskais vecums var ievērojami atšķirties. Daži cilvēki saglabā labu veselību un vitalitāti pat lielā vecumā, bet citi saskaras ar veselības problēmām agrīni. Dažādas dzīvesveida izvēles – ģenētika, vide un sociālie faktori ietekmē novecošanās procesu, padarot vecumu par individuālu pieredzi.
Vecums nenozīmē, ka cilvēks ir ierobežots vai nevar piedalīties aktīvā dzīvē. Daudzi cilvēki gados vecumā turpina strādāt, apgūst jaunas prasmes, ceļo un iesaistās politikā vai sabiedriskajā dzīvē. Lielākā daļa vecu ļaužu var sniegt nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā, un viņu pieredze un zināšanas ir vērtīgas. Pašu cilvēku attieksme pret novecošanu ietekmē viņu veselību un dzīves kvalitāti. Pozitīva attieksme pret novecošanu veicina labāku fizisko un garīgo veselību. Psiholoģisko labklājību vislabāk uzlabo mācīšanās un izaugsme vecumā.
Vecums nav slimība un nolemtība arī medicīnas attīstības dēļ. Mūsdienu medicīna piedāvā daudzveidīgas profilakses, diagnostikas, ārstniecības un rehabilitācijas iespējas, kas var palīdzēt novērst vai ārstēt hroniskas slimības un uzlabot dzīves kvalitāti gados vecākiem cilvēkiem. Jauni risinājumi padara veselības aprūpi pieejamāku un efektīvāku, ļaujot cilvēkiem dzīvot aktīvu un veselīgu dzīvi arī vecumā.
Sabiedrības attieksme pret vecumu ietekmē, kā vecāki cilvēki uztver sevi. Izglītošana par novecošanu un pozitīvu attieksmi var palīdzēt mazināt stigmas, kas saistīta ar vecumu un iespējami tuvo nāvi. Sabiedrībā būtu jāveicina ideja, ka vecums ir dabisks dzīves posms, nevis slimība vai nolemtība. Līdz ar to visiem ir jāveicina iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi neatkarīgi no vecuma.
Vēl viens vecuma aspekts ir ekonomisks spiediens uz sabiedrību. Sabiedrības novecošana rada augošu finansiālu spiedienu uz valsts budžetu un sabiedrību kopumā, galvenokārt palielinot izdevumus veselības aprūpei, pensijām un ilgtermiņa sociālajai aprūpei. Vienlaikus nevar nepamanīt, ka sabiedrības novecošanās ir izcils bizness zāļu un farmācijas produktu ražotājiem, kosmētikas produktu ražotājiem, aprūpes biznesam, apdrošinātājiem, nekustamo īpašumu tirgotājiem un daudz kam citam.
Samazinoties dzimstībai, nodokļu maksātāju bāze sarūk, kas nozīmē, ka katram strādājošajam ir jāuzņemas arvien lielāka finansiālā daļa no kopējās novecošanas. Gadu no gada samazinās strādājošo skaits attiecībā pret pensionāriem, tas palēnina IKP izaugsmi un liek valstij meklēt papildu resursus sociālo sistēmu uzturēšanai.
Pieaug finansiālais slogs uz strādājošajiem, kam caur nodokļiem jāfinansē pieaugošās pensiju un veselības aprūpes vajadzības. Vecāka gadagājuma cilvēkiem biežāk nepieciešama dārga hronisku slimību ārstēšana; līdz ar dzīvildzes pieaugumu palielinās laiks, ko cilvēki pavada ar hroniskām slimībām, kas prasa pastāvīgu medicīnisku un sociālu aprūpi. Jo lielāks ir veco ļaužu koeficients (attiecība starp pensionāriem un strādājošajiem), jo grūtāk valstij ir nodrošināt stabilu pensiju sistēmu. Pieaugošie ar vecumu saistītie izdevumi var kļūt fiskāli nepanesami, ja netiek veiktas būtiskas strukturālas reformas valsts pārvaldē un ekonomikā (tas ļoti lielā mērā attiecas uz Latviju, un iespējams – visvairāk Eiropā).
Un vēl – pieprasījums pēc specializētiem pansionātiem un mājas aprūpes pakalpojumiem pieaug straujāk nekā pieejamais finansējums un personāls.
Novecošana trīs posmos
Pieturēsimies pie modernas teorijas, ka novecošana ir viļņveidīga un norit trīs posmos (autors ir lasījis arī citas viļņveida novecošanas teorijas, bet šī šķiet vieglāk skaidrojama). Lielas izmaiņas notiek 34–40, 60–63 un 78–80 gadu vecumā. Pētījumu, uz ko es balstu savu apgalvojumu, veica Stenforda universitāte un Buka institūts. Tika atklāts, ka aptuveni 1379 proteīni ar vecumu mainās ievērojami. Tas nozīmē, ka novecošanās nav tikai viens process, kas notiek nepārtraukti. Tā ir virkne lielu bioloģisku izmaiņu.
Proteīni ir galvenais novecošanās faktors. Pētot, kuri proteīni mainās līdz ar vecumu, pētnieki cer atrast veidus, kā palīdzēt mums novecot labāk (lēnāk).
Pētījumi liecina, ka pirmais lielais novecošanās vilnis sākas 34 gadu vecumā un ilgst līdz 40 gadiem. 34 gadu vecumā simtiem proteīnu mūsu asinīs sāk mainīties vienlaikus. Tas nav tikai lēns samazinājums. Mūsu ķermenis sāk mainīties, signalizējot par novecošanās sākumu. Tā ir liela pārmaiņa, kas ietekmē mūsu ķermeņa darbību. Mēs varam pamanīt smalkas grumbiņas uz sejas, mūsu āda kļūst mazāk elastīga un mēs lēnāk atgūstamies pēc fiziskām aktivitātēm. Profesionālie sportisti atstāj sportu.
Šajā pirmajā novecošanās posmā mūsu hormoni mainās ļoti strauji. Piemēram, izmaiņas insulīna līmenī var ietekmēt vielmaiņu, bet izmaiņas vairogdziedzera hormonu līmenī var mainīt mūsu enerģijas līmeni. Gan sievietēm, gan vīriešiem strauji sāk mazināties dzimumtieksme, bet vēl vairāk – spējas radīt pēcnācējus.
Mūsu vielmaiņa palēninās. Tas var izraisīt enerģijas zudumu un apgrūtina svara kontroli. Lai saglabātu veselību, ir būtiski mainīt dzīvesveidu.
Otrais novecošanās posms sākas ap 60 gadiem vai nedaudz pēc tam. Ap 60 gadu vecumu mēs novērojam būtiskas izmaiņas savā veselībā. Mūsu imūnsistēma sāk būtiski mainīties. Tā kļūst mazāk spējīga cīnīties ar slimībām. Tas padara vecākus cilvēkus vairāk pakļautus slimībām. Imūnsistēma ražo mazāk jaunu imūno šūnu, esošās šūnas nedarbojas tik labi, palielinās iekaisuma draudi, kas noved pie hroniskām slimībām.
60 gadu vecumā sirds veselība sāk pasliktināties. Palielinās sirds slimību risks. Tas ir saistīts ar mazāk elastīgiem asinsvadiem un asinsspiediena izmaiņām. Lielas izmaiņas piedzīvo smadzenes – domāšana kļūst lēnāka, parādās atmiņas problēmas un arvien grūtāk kļūst apgūt jaunas iemaņas.
Un vēl 60 gados strauji mazinās muskuļu masa, kauli kļūst trauslāki un vājāki, un kļūst redzamas novecošanās pazīmes uz ādas.
Trešais novecošanās vilnis sākas ap 78 gadu vecumu, nesot līdzi lielas izmaiņas. Mūsu ķermeņa dziedināšanas, atjaunošanās un slimību apkarošanas spējas ievērojami mazinās. Mūsu enerģija, muskuļi un āda sāk zaudēt savu spēku. Šis pēdējais novecošanās vilnis maina mūsu ķermeņa sistēmu un šūnu darbību. 78 gadu vecumā mūsu šūnas vairs nespēj tik labi atjaunot bojājumus. Tas padara mūs vairāk pakļautus slimībām un palēnina ārstēšanu. Ievērojami samazinās pašu šūnu atjaunošanās spēja, uzkrājas šūnu bojājumi un palielinās oksidatīvā stresa līmenis.
Lai saprastu, kā mēs novecojam, ir svarīgi izprast arī periodus starp novecošanās viļņiem. Šie periodi ir stabili, un mūsu ķermeņos notiek mazāk izmaiņu. Taču tieši šajos stabilajos periodos mēs redzam, cik ļoti vienaudži atšķiras. Daži cilvēki noveco lēnāk un ilgāk paliek veseli. Citi noveco ātrāk. Šo atšķirību nosaka mūsu gēni, vide, kurā dzīvojam, un dzīvesveids. Ģenētika spēlē lielu lomu tajā, kā mēs novecojam. Daži gēni palīdz mums dzīvot ilgāk un veselīgāk. Ģenētika un vide mijiedarbojas sarežģītā veidā. Mēs nevaram mainīt savus gēnus, taču varam ietekmēt to darbību ar savām izvēlēm. Piemēram, pareiza ēšana un aktīva dzīvesveida uzturēšana palīdz mums novecot labāk (lēnāk).
Dzīves ceļš vijas līkločiem ar svarīgiem vecuma pagriezieniem. Šie līkumi un pagrieziena punkti palīdz mums izmantot efektīvus veidus, kā saglabāt veselību.
Pētījumi par novecošanos strauji virzās uz priekšu. Mēs tuvojamies jaunai ērai personalizētas novecošanās aprūpes jomā. Jaunās ārstēšanas metodes ir vērstas uz proteīniem, kas saistīti ar novecošanu. Pētījumi liecina, ka daži proteīni ir ļoti svarīgi novecošanās procesā. Šo proteīnu izmaiņas var palēnināt vai pat apgriezt novecošanās procesu.
Precīzā gerontoloģija maina novecošanās pētījumus un ārstēšanu. Tā izmanto genomiku, proteomiku un mākslīgo intelektu. Šīs pieejas mērķis ir izprast novecošanos individuālā līmenī. Šī izpratne ved pie personalizētām novecošanās intervencēm. Tas ir liels solis uz priekšu veselības ilguma uzlabošanā. Veselības aprūpe var efektīvāk vērsties pret konkrētiem novecošanās procesiem.
Vecuma bioloģiskais pamats, ieskats augu un dzīvnieku vecumā un dzīvildzē
Pētīt novecošanos uz cilvēkiem ir lēns process – pētījuma rezultātus varētu iegūt pēc kādiem simts gadiem. Tā nu 21. gadsimtā pētījumus par novecošanos bioloģiju veic salīdzinoši vienkāršos un īsdzīvojošos organismos, piemēram, rauga sēnītēs. Pat mazie zīdītāji, piemēram, peles, dzīvo daudz ilgāk – apmēram 3 gadus. Veiksmīgs modelis novecošanās pētījumiem ir nematode, kas dzīvo 2–3 nedēļas; tas ļauj pētniekiem veikt ģenētiskas manipulācijas vai nomākt gēnu aktivitāti. Faktori, kas, ietekmē bioloģisko novecošanos, iedalās divās galvenajās kategorijās: “programmētie” un “ar kļūdām saistītie”. Programmētie faktori atbilst bioloģiskajam grafikam, kas būtībā ir bērnības augšanas un attīstības regulējošo mehānismu turpinājums. Šī regulēšana ir atkarīga no izmaiņām gēnu ekspresijā, kas ietekmē sistēmas, kas atbild par uzturēšanu, remontu un aizsardzības reakcijām. Faktori, kas izraisa kļūdas vai bojājumus, ietver iekšējus un vides notikumus, kas izraisa kumulatīvu pasliktināšanos vienā vai vairākos orgānos vai sistēmās.
Kā jau centos izskaidrot – novecošanās ātrums dažādām sugām ir ļoti atšķirīgs, un tas lielā mērā ir ģenētiski noteikts. Piemēram, tādi daudzgadīgi augi kā zemenes, kartupeļi vai vītoli ražo savus klonus, izmantojot veģetatīvo reprodukciju, un tādējādi ir potenciāli nemirstīgi.
Savukārt viengadīgi augi kā, kvieši un arbūzi, katru gadu mirst un vairojas, izmantojot dzimumreprodukciju. Tikai divu gēnu inaktivācija viengadīgajā augā Arabidopsis thaliana izraisa tā pārveidošanos par potenciāli nemirstīgu daudzgadīgo augu. Vecākie līdz šim zināmie dzīvnieki ir 15 000 gadus veci Antarktīdas sūklīši, kas var vairoties dažādos veidos.
Starp augu un dzīvnieku sugām ar ļoti garu individuālo mūža ilgumu izceļas Bristlekones priede, patiesībā – trīs priežu sugas. Visas trīs sugas ir ilgdzīvojošas un ļoti izturīgas pret skarbiem laika apstākļiem un sliktiem augsnes apstākļiem. Viena priedei no šīm trim sugām – Pinus longaeva, tiek dēvēta par ilgdzīvojošāko augu uz zemes, šī priede sastopama ASV kalnos Nevadas, Jūtas un Kalifornijas štatos, 2000–3400 m augstumā uz dolomīta augsnēm. Vecākā šīs sugas pārstāve ir vairāk nekā 4800 gadus veca, kas to padara par vecāko zināmo indivīdu no jebkuras sugas. Pinus longaeva ir augstāka telomerāzes aktivitāte, kas palēnina vai novērš telomēru nolietošanos. Tas, iespējams, veicina Bristlekones priedes ilgmūžību.
Aukstā temperatūra, sausā augsne, spēcīgie vēji un īsais veģetācijas perioda dēļ šie koki aug ļoti lēni. Pat koka skujas, kas aug piecos ķekaros, var palikt uz koka četrdesmit gadus, kas koka galotnēm piešķir unikālu izskatu, kas atgādina garu pudeles suku. Bristlekones priežu sakņu sistēma galvenokārt sastāv no ļoti zarotām, seklām saknēm, un dažām lielām, zarotām saknēm, kas nodrošina strukturālu atbalstu. Bristlekones priede ir ārkārtīgi izturīga pret sausumu, pateicoties tās zarotajai seklai sakņu sistēmai, vaska skujām un biezajām skuju kutikulām, kas palīdz saglabāt ūdeni.
Patiesībā jau kokus, kas vairojas ar sevis klonēšanu, varētu uzskatīt par daudz vecākiem nekā Bristlekones priedes. 47 000 Amerikas balto papeļu kolonija, saukta par “Pando” ASV, Jūtas štatā tiek novērtēta kā 9000 līdz 16 000 gadu veca, lai gan virszemes koku vidējais vecums ir apmēram 130 gadi.
No bezmugurkaulniekiem apaļā gliemene Jaunanglijā dzīvo vairāk nekā 500 gadus, Grenlandes haizivs – 400 gadus (vai sapratāt, kāpēc ASV valdība sapņo par Grenlandi?), dziļjūras cauruļtārpi, jūras anemone, daži omāri, akmeņzivs – 300 gadus. Šiem organismiem ir niecīga novecošanās. Te mēs esam nonākuši līdz cilvēkam, kurš itin viegli var nodzīvot līdz 105 gadu vecumam, un neatkarīgi no medicīnas futurologu solījumiem – ļoti reti tiek šim vecumam pāri par dažiem gadiem. Nekādu 120 gadu – šobrīd cilvēks piedzimst, un tad, ja ir labs ģenētiskais materiāls, veselīga vide un veselīgs dzīvesveids – nomirst 105 gadu vecumā.
Lielā mērā to nosaka ar bojājumiem saistītie faktori. Brīdinu – viss, tas kas rakstīts tālāk šajā sadaļā, ir sarežģīti, bet – ja ir laiks un vēlme vecumā kaut ko jaunu apgūt – lasiet!
Viena no galvenajām novecošanas teorijām uzskata, ka DNS bojājumi ir gan vēža, gan novecošanas kopīgais pamats, un ir izteikts viedoklis, ka DNS bojājumu iekšējie cēloņi ir svarīgākie novecošanas cēloņi. Ģenētiskie bojājumi (DNS struktūras ļaundabīgas izmaiņas), mutācijas (izmaiņas DNS sekvencē) un epimutācijas var izraisīt patoloģisku gēnu ekspresiju. DNS bojājumi izraisa šūnu dalīšanās pārtraukšanu vai izraisa apoptozi, ietekmējot cilmes šūnu krājumus un kavējot reģenerāciju. Cilvēka hematopoētisko cilmes šūnu komplektā DNS bojājumi uzkrājas ar vecumu.
Ar to vēl nepietiek – cilvēki katru gadu zaudē aptuveni 0,6 % no sirds muskuļu DNS. Gēnu zudums ir, iespējams, galvenais novecošanās cēlonis.
Atkritumu jeb šlagvielu uzkrāšanās šūnās traucē vielmaiņu. Piemēram, atkritumu produkts, ko sauc par lipofuscīnu, veidojas sarežģītā reakcijā šūnās, kas saista taukus ar proteīniem. Lipofuscīns novecošanās procesā var uzkrāties šūnās kā sīki graudiņi.
Attiecībā uz novecošanos globāli valda vēl citas teorijas, kuru izskaidrošana man prasītu pārāk daudz laika un vietas – nolietošanās teorija, kļūdu uzkrāšanās teorija, heterochromatīna zudums, vecums kā šķērssaišu savienojumu uzkrāšanās rezultāts, brīvo radikāļu teorija, mitohondriālā novecošanas teorija un citas.
21. gadsimta nozīmīgākā globālā tendence ir cilvēku novecošana
Pašlaik vairāk nekā 11 % no pasaules iedzīvotājiem ir 60 gadus veci un vecāki, bet Apvienoto Nāciju Organizācijas Iedzīvotāju fonds (UNFPA) lēš, ka līdz 2050. gadam šis skaitlis pieaugs līdz 22 %. Novecošana ir notikusi globālās attīstības dēļ, kas ir nodrošinājusi labāku uzturu, sanitāriju, veselības aprūpi, izglītību un ekonomisko labklājību. Rezultātā dzimstības rādītāji ir turpinājuši samazināties, bet dzīves ilgums ir pieaudzis. Novecošana ir globāla parādība.
Tā kā attīstītajās valstīs (arī Latvijā) dzīves ilgums palielinās un dzimstības rādītāji samazinās, attiecīgi palielinās arī vidējais vecums. Tiesa, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem šis process, kaut arī lēnāk, notiek visās pasaules valstīs. Vidējā vecuma palielināšanās var būtiski ietekmēt sociālo un ekonomisko situāciju, jo darbaspēks pakāpeniski noveco un vecāku darbinieku un pensionāru skaits pieaug salīdzinājumā ar jauno darbinieku skaitu. Vecāki cilvēki parasti rada lielākas ar veselību saistītas izmaksas nekā jaunāki cilvēki darba vietā, un var radīt arī lielākas izmaksas saistībā ar darba ņēmēju kompensācijām un pensiju saistībām. Vairumā attīstīto valstu darbaspēka trūkums tuvākajā nākotnē ir neizbēgams.
Viena no vissteidzamākajām problēmām, kas skar vecākus cilvēkus visā pasaulē, ir ienākumu drošība. Tas rada izaicinājumus valdībām, kuru iedzīvotāji noveco, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi pensiju sistēmās turpinātu nodrošināt ekonomisko neatkarību un samazinātu nabadzību vecumā. Šie izaicinājumi attīstības un attīstītajās valstīs ir atšķirīgi.
Ir izteikts viedoklis, ka iedzīvotāju novecošana apdraud ekonomikas attīstību un var pazemināt inflāciju, jo vecāka gadagājuma cilvēki rūpējas par savu pensiju un uzkrājumu vērtību. Pensijas, lai gan ietekmē vecāka gadagājuma cilvēku labklājību, ir izdevīgas arī visai ģimenei, jo īpaši krīzes laikā, kad mājsaimniecības var ciest no darba vietu zaudējuma.
Novecošana un veselības aprūpes izdevumu pieaugums
Sakarā ar vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvara pieaugumu iedzīvotāju skaitā, veselības aprūpes izdevumi turpinās pieaugt attiecībā pret ekonomiku nākamajās desmitgadēs.
Pašlaik notiek debates par to, vai ilga mūža sasniegšana un novecošanās atlikšana ir rentabli veselības aprūpes mērķi, ņemot vērā ierobežotos veselības aprūpes resursus. Bioētikas speciālisti pat diskutē par to, ka ilgmūžības mērķa sasniegšana, izmantojot saslimstības mazināšanu nav lietderīga, ka cilvēka dzīve pēc kāda konkrēta gadu vecuma (tiek minēti skaitļi – 75, 85 vai 90 gadi) vairs nav dzīvošanas vērta; tādējādi ilgmūžība nedrīkst būt veselības aprūpes politikas mērķis. Citi medicīnas ētikas speciālisti apgalvo, ka dzīve vecumā var būt vērtīga un ka ilgmūžību jācenšas sasniegt ar dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Novecošanās atlikšana, kā arī laime un gudrība vecumā ir sasniedzama lielai daļai cilvēku, kuri dzīvo veselīgu dzīvesveidu un paliek intelektuāli aktīvi.
Ar vecumu notiek neizbēgamas bioloģiskas izmaiņas, kas palielina saslimstības un invaliditātes risku.
Daudzās Rietumeiropas valstīs, Japānā, Korejā, Singapūrā, Austrālijā un citās valstīs iedzīvotāji noveco un lielākā skaitā sasniedz 100 gadu vecumu. Lai gan ietekme uz sabiedrību ir sarežģīta, parādas bažas par ietekmi uz veselības aprūpes pieprasījumu. Literatūrā ir daudz ieteikumu par konkrētiem pasākumiem, lai risinātu paredzamo pieprasījuma pieaugumu pēc ilgtermiņa aprūpes novecojošās sabiedrībās, un tos var iedalīt četrās grupās: sistēmas darbības uzlabošana; pakalpojumu sniegšanas pārveidošana; neformālo aprūpētāju atbalstīšana; demogrāfisko parametru maiņa.
Valsts veselības aprūpes izdevumu ikgadējais pieaugums nav saistīts ar pieaugošo pieprasījumu no novecojošās sabiedrības, bet gan ar ienākumu pieaugumu, dārgām jaunām medicīnas tehnoloģijām, veselības aprūpes darbinieku trūkuma un informācijas asimetriju starp pakalpojumu sniedzējiem un pacientiem. Daudzas veselības problēmas kļūst izplatītākas, cilvēkiem novecojot. Tās ietver gan garīgās veselības problēmas, gan fiziskās veselības problēmas, jo īpaši demenci.
Dažās kultūrās vecums tiek svinēts un godāts. Piemēram, Korejā tiek rīkota īpaša ballīte, ko sauc par hwangap, lai svinētu un apsveiktu cilvēku, kurš sasniedzis 60 gadu vecumu. Ķīnā cieņa pret vecākiem cilvēkiem bieži ir pamats tam, kā tiek organizēta kopiena; jau tūkstošiem gadu tas ir ķīniešu kultūras un morāles pamats. Vecāki cilvēki tiek cienīti par savu gudrību, un tradicionāli svarīgākie lēmumi netiek pieņemti bez konsultēšanās ar viņiem. Līdzīga situācija ir vairumā Āzijas valstu, piemēram, Filipīnās, Taizemē, Vjetnamā, Singapūrā utt.
Pasaules Veselības organizācijas ierosinātā veselīgas novecošanas sistēma veselību definē kā funkcionālo spēju, kas rodas no iekšējās kapacitātes un vides mijiedarbības.
Iekšējās spējas ir jēdziens, kas aptver cilvēku fiziskās un garīgās spējas, kuras var izmantot novecošanās procesā. Iekšējās spējas ietver kognitīvās spējas, kustības, vitalitāti, uztura paradumus, psiholoģiskās un sensorās (redze un dzirde) spējas.
Eksistē arī tāds jēdziens kā supernovecojošs indivīds (super-ager), tā ir persona ar augstu bioloģisko vecumu (80 gadi vai vairāk), kura saglabā daudz jaunākas personas kognitīvās spējas.
Savukārt “veiksmīgas” novecošanas jēdziens kļuva populārs 1980. gados. Tradicionālās veiksmīgās novecošanas definīcijas mēdz uzsvērt fizisko un kognitīvo traucējumu neesamību jeb trīs komponentu kopumu: brīvība no slimībām un invaliditātes, augsta kognitīvā un fiziskā darbspēja un sociālā iesaistīšanās. Dažādās kultūrās pastāv atšķirības attiecībā uz to, kuras no šīm sastāvdaļām ir vissvarīgākās. Visbiežāk visās kultūrās visaugstāk novērtēta sociālā iesaistīšanās.
Izglītība tiek uzskatīta par ļoti svarīgu faktoru, lai dzīvot ilgāku, veselīgu un piepildītāku dzīvi. Pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri jaunībā vairāk gadu pavada skolā un augstskolā, dzīvo ilgāk, bauda labāku veselību un saglabā asākas kognitīvās spējas, novecojot. Izglītība nodrošina piekļuvi vairāk resursiem, veicina veselīgus ieradumus un palīdz indivīdiem pieņemt informētus lēmumus par uzturu, fiziskajām aktivitātēm un medicīnisko aprūpi, kas visi veicina labāku labklājību vēlākā dzīvē.
Izglītība stiprina prātu. Lai gan dažas spējas, piemēram, nezināmu problēmu risināšana, ar vecumu var mazināties, citas prasmes, piemēram, uzkrāto zināšanu un pieredzes pielietošana, var palikt nemainīgas vai pat uzlaboties. Raksta secinājumos paliksim pie šīs atziņas – izglītība visa mūža garumā ļauj cilvēkam nodzīvot garāku, veselīgāku un interesantāku mūžu.
