Piektais: trauksmainais. Tāda ir mana draudzene Agnese. Kopš viņa uzzinājusi par savu slimību, dienas aizrit nemitīgās raizēs par iespējami nelabvēlīgo saslimšanas gaitu, ārstēšanas neefektivitāti vai pat bīstamību. Tāpēc viņa nemitīgi sēž pie datora, meklējot internetā informāciju par to, kā varētu ārstēties citādi, vēl labāk un modernāk. Saņēmusi analīžu un izmeklējumu rezultātus, pievērš uzmanību vissīkākajām pārmaiņām. Lai mazinātu uztraukumu, ko izraisa bažas par slimības bīstamību un tās iespējamām sekām, viņa pievēršas dažādiem rituāliem, ar dīvainiem pieņēmumiem cenšoties labvēlīgi ietekmēt slimības gaitu. Piemēram, nešaubīgi tic: ja pirms operācijas palātā pirmā ienāks māsiņa, tā ir laba zīme, ja sanitārs – operācija neizdosies, tāpēc tā jāatliek. 0
Sestais: hipohondriskais. Tāda ir mana omīte Rasma. Viņa saskata slimības simptomus tur, kur to nemaz nav. Ārsta apgalvojumus, ka nekādas pārmaiņas analīzēs vai izmeklējumos nav saskatāmas, omīte neuztver nopietni, uzskatot, ka ārsts melo, kaut ko slēpj vai pavirši izmeklē. Viņai piemīt tieksme visu pārspīlēt, piedēvēt sev neesošas vai retas, maz izpētītas saslimšanas. Kad ārsts gari un plaši izskaidrojis, ka nav ne akromegālijas, ne Hantera sindroma – par šīm slimībām nesen stāstīja kādā televīzijas raidījumā – , tas tikai nostiprina pārliecību, ka ārsts vienkārši cenšas nomierināt, lai neatklātu briesmīgo patiesību.
Septītais: jūtīgais. Tāda ir mana radiniece Ausmas tante. Ļoti viegli ievainojama, bezpalīdzīga un tik ļoti noraizējusies par to, ka ziņas par viņas slimību izraisīs sabiedrībā nelabvēlīgu attieksmi – tenkas, nicinājumu, žēlumu –, ka slēpj no visiem izmeklēšanas rezultātus. Taču vienatnē labprāt gremdējas pesimistiskās pārdomās, detalizēti analizējot gan savu veselību, gan uzvedību, gan attiecības ar apkārtējiem. Ļoti baidās no neskaidriem simptomiem, piemēram, aizdomīgām, trulām sajūtām vēderā, īpaši no rītiem, kurus saista ar nāvējošu slimību. Kad dakteris pārliecinoši izskaidro, kas notiek un ka ļaunajām aizdomām nav pamata, viņa nomierinās. Interesanti, bet Ausmas tante var mierīgi sadzīvot pat ar stipri traucējošiem slimības simptomiem, ja vien tos var izskaidrot. Tiklīdz veselības stāvoklis kaut nedaudz uzlabojas, viņu sāk mocīt vainas apziņa, ka velti aizņēmusi ārsta laiku, kuru tas būtu varējis veltīt citiem pacientiem.
Astotais: egocentriskais. Tāda ir mana māsīca Ingrīda. Viņai piemīt aktrises dotības, patīk tēlot, fantazēt un vienmēr atrasties uzmanības centrā. Nemitīgi cenšas parādīt apkārtējiem, cik viņa ir īpaša un neatkārtojama, pat slimības izpausmes ir neparastas, ne tādas kā visiem citiem. Sarunā ar ārstu iegrimst sīkumos, izklāsta tos ļoti emocionāli, pat dramatizējot, steidz paust arī savu viedokli par saslimšanu. Mēdz pazoboties par ārstiem, kuri, viņasprāt, nav bijuši profesionāli, un sarunā izmanto medicīnisko terminoloģiju, lai parādītu, ka savu saslimšanu izprot labāk nekā ārsti un labāk zina, ko vajag darīt. Labprāt dalās ar ārstu savās fantāzijās, novēršot uzmanību no svarīgā, piemēram, hroniskās slimības, stāsta kaut ko mazsvarīgu, bet emocionāli spilgti iekrāsotu.
Devītais: aizdomīgais. Tāds ir mans tēvocis Ernests. Viņš ir pārliecināts, ka slimība ir apkārtējās iedarbības rezultāts, piemēram, kādam bijusi ļauna acs. Ļoti aizdomīgs, baidās par sevi kaut ko stāstīt, neuzticas ne ārstiem, ne zālēm, ne procedūrām. Ja arī viņu pierunā ārstēties, uzskata, ka noteikti radīsies sarežģījumi – nepareizi noteiktas diagnozes, zāļu blakņu, ārstu paviršības vai medicīniskā personāla ļaunprātības dēļ. Diemžēl savu iekšējo spriedzi, diskomfortu sakarā ar saslimšanu tēvocis parasti steidz izreaģēt uz ārpusi, tāpēc raksta sūdzības un skaļi pauž neapmierinātību, vārdu sakot, soda visu pasauli par to, ka ir slims.
Desmitais: agresīvais. Tāds ir mans paziņa Viktors. Ko tur lai saka, vīrs labākajos gados, bet izmanto citus cilvēkus, it īpaši medicīnisko personālu, par sava veida zibensnovedējiem, lai atbrīvotos no iekšējās spriedzes, negatīvajām emocijām un nespējas samierināties ar saslimšanu. Protams, dusmas par slimības radītajiem ierobežojumiem izgāzīs uz tuviniekiem un mediķiem. Lai gan viņš pieprasa, lai mediķi veltītu īpašu uzmanību, un raugās uz ārstēšanu ar aizdomām, ārsta rekomendācijas tomēr ievēro un pārsvarā dresē nevis medicīnisko personālu, bet gan tuviniekus. Lai gan Viktors neslēpj neapmierinātību par ārstēšanas procesu un veselības aprūpi valstī kopumā, viņš nav no tiem, kas raksta sūdzības vai prasa alternatīvu viedokli, lai izvērtētu ārstējošā ārsta izvēlētās terapijas pareizību.
