Ar ērci uz laboratoriju. Kā izplatās infekcija? 1
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāros cilvēkiem noņemtas 508 ērces. Ērču encefalīta vīrusu klātbūtne nav atklāta nevienam no 54 izmeklētajiem asinssūcējiem, bet no 90 ērcēm, kurās meklētas borēlijas, inficētas izrādījās 38 jeb pāri par 42%. Savukārt Centrālās laboratorijas speciālisti pret sešām infekcijām šogad pārbaudījuši jau vairāk nekā 1500 ērču.
Kā izplatās infekcija
Ērces ceļu no oliņas līdz pieaugušam asinssūcējam veic divos trīs gados. Vispirms izšķiļas pusmilimetru gari kāpuri, kuri galvenokārt barojas no sīkiem grauzējiem, putniem. Ja tie ir inficēti ar ērču encefalīta vīrusiem vai borēlijām, ērce jau šajā stadijā var kļūt par šo infekciju pārnēsātāju un paliek tādā statusā arī visās nākamajās attīstības stadijās, kad vidēji pēc dažām nedēļām kāpurs pārvēršas nimfā (1,5 mm) un tad pieaugušā ērcē.
Mātītes (3–4 mm) uzņem lielāku asins daudzumu nekā tēviņi. Pieķērusies ērce meklē vietu, kur piesūkties. Tas var aizņemt laiku no dažām minūtēm līdz pat vairākām stundām, bet asins sūkšanas ilgums svārstās no 3 līdz 10 dienām atkarībā no ērces attīstības stadijas.
Ērču encefalīta vīrusu avots ir zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinis.
Inficētajām ērcēm tas galvenokārt atrodas siekalu dziedzeros un siekalās. Pārgriezusi ādu, tā ievada brūcē snuķīti un izdala audos ātri sacietējošu siekalu dziedzeru sekrētu. Barošanās laikā uzņemto lieko šķidrumu ērce kopā ar siekalām un, iespējams, arī ar vīrusiem ievada atpakaļ brūcē un tie nonāk cilvēka organismā.
Arī borēlijas ērcēs nokļūst līdzīgi, taču pēc tam koncentrējas zarnu traktā. Atšķirībā no encefalīta vīrusiem, asins sūkšanas laikā borēlijas migrē no zarnām uz ērču siekalu dziedzeriem un pēc tam ar siekalām tiek ievadītas piesūkšanās vietā, tādēļ ērces piesūkšanās ilgums ir tieši saistīts ar laimboreliozes inficēšanās risku. Proti, borēliju migrācijai no zarnām uz siekalu dziedzeriem nepieciešams laiks.
Pētījumi liecina, ka inficēšanās ar borēlijām notiek aptuveni 16–72 stundu laikā pēc ērces piesūkšanās.
Liela nozīme ir arī cilvēka imūnsistēmai – jo tā spēcīgāka, jo ilgāks laiks vajadzīgs, lai infekcija iekļūtu organismā. Izrādās, ka pastāv vesela virkne borēliju genotipu, un viena ērce var būt inficēta ar vairākiem no tiem.
Lai gan tie visi var izraisīt migrējošo eritēmu, daži biežāk izraisa artrītus, bet citi neiroloģiskus vai dermatoloģiskus simptomus. Parasti tikai nelielai inficēto daļai attīstās Laimas slimības simptomi, vairums atbrīvojas no borēlijām ar imūnās sistēmas starpniecību.
Svarīgi noņemt pareizi
Ja ērce tomēr piesūkusies, tā pēc iespējas ātrāk jānoņem, tā samazinot risku inficēties ar borēlijām un ērlihijām (ērču encefalīta vīruss tiek ievadīts uzreiz pēc inficētas ērces piesūkšanās). Ja tuvumā ir kāda ārstniecības iestāde vai ģimenes ārsta prakse, vislabāk šo procedūru uzticēt mediķim, ja nav – nevajag nogaidīt, bet iztikt paša spēkiem.
Pirms ērces izvilkšanas jādezinficē koduma vieta ar spirtu vai degvīnu. Vēlams spirtā samērcēto vates piciņu pāris minūtes paturēt uz ērces, jo tas atvieglos noņemšanu. Bērna ādu pirms un pēc ērces noņemšanas vislabāk apstrādāt ar dezinfekcijas šķīdumu, kas nesatur spirtu, jo tas var būt kairinošs.
Speciālisti aicina nekādā gadījumā neizmantot sviestu vai eļļu, jo tam var būt pretējs efekts – inficēšanās ērces izvilkšanas laikā. Tas pats sakāms arī par piesūkušās ērces satveršanu ar pirkstiem, kad ļoti viegli pārcensties un to saspiest.
Ērces izvilkšanai iesaka izmantot smailu pinceti, ar ko jāsatver ērce pēc iespējas tuvāk ādas virsmai un lēni, ar vienmērīgu apļveida kustību – kā skrūvējot – jāvelk ārā. Ja nav pincetes, var izmantot diega cilpu, kuru apsien ap ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai un, velkot aiz galiem, izņem ērci.
Aptiekās nopērkama speciāla pincete ērču izvilkšanai, kura vienmēr jāņem līdzi, atpūšoties svaigā gaisā.
Pēc ērces noņemšanas tās piesūkšanās vietu atkal apstrādā ar spirtu vai joda tinktūru. Rokas nomazgā ar ziepēm.
Der atcerēties, ka tad, ja ērce ir piesūkusies nesen – pirms dažām stundām, tā ir viegli izraujama arī ar pirkstiem, taču, ja pagājis ilgāks laiks, tā savu snuķi pamatīgi “iecementē” brūcē, tādēļ nepieciešama pagriešana, pretējā gadījumā ērces galva var palikt iekšā.
Izmeklē arī ērces
“Pēc ērces piesūkšanās cilvēki uz laboratoriju nāk gan ar ģimenes ārsta nosūtījumu, gan pēc paša izvēles. Šai vizītei ir vairāki iemesli. Pirmais, lai noteiktu iespējamu inficēšanos ar šīm saslimšanām. Otrkārt, lai pārbaudītu imunitātes statusu pēc vakcinācijas. Treškārt, lai kontrolētu antivielu veidošanos pēc inficēšanās,” stāsta Centrālās laboratorijas vadītāja, laboratorijas ārste Jana Osīte.
Taču uz laboratoriju iespējams atnest arī vienu vai pat vairākas ērces, lai pārbaudītu, vai tās nav bijušas inficētas. Piemēram, Centrālajā laboratorijā veic arī ērču izmeklēšanu uz sešiem slimību izraisītājiem: borēlijām, ērču encefalīta vīrusiem, ērlihiozes, anaplazmozes, babeziozes un riketsiozes ierosinātājiem.
Augstas jutības molekulāri bioloģiskie testi ļauj ātri noteikt baktēriju vai vīrusu DNS vai RNS klātbūtni. Starp citu, laboratorijā veic arī to ērču testēšanu, kuras piesūkušās mājdzīvniekiem, nosakot arī tādus slimību ierosinātājus kā babēzijas, kas, piemēram, sunim var izraisīt babeziozi, kas rada smagus audu un orgānu bojājumus.
“GenEra” laboratorija piedāvā noņemtu ērču pārbaudi uz četriem (ērču encefalīta, Laimas slimības, ērlihiozes un granulocitārās anaplazmozes), bet E. Gulbja laboratorijā – uz diviem (Laimas slimības un ērču encefalīta) ierosinātājiem.
“Ērce, kas var būt arī saspiesta, uz samitrinātas salvetes vai vates gabaliņa jāievieto nelielā, tīrā maisiņā vai traukā ar vāku un 72 stundu laikā jānogādā laboratorijā. Ja to nedara uzreiz pēc izņemšanas, ērce jāuzglabā ledusskapī,” norāda Jana Osīte.
Uz “GenEra” laboratoriju ērci var nogādāt arī attālināti, sūtot to ar pasta, kurjera vai pakomātu starpniecību, bet E. Gulbja laboratorijā, iepriekš internetā iegādājoties analīžu komplektu, nodot jebkurā bezkontakta analīžu nodošanas punktā.
Ja ērces testēšanas rezultāts ir pozitīvs, tas vēl nenozīmē, ka cilvēks obligāti saslims un otrādi.
Ja ērce ir ilgāku laiku beigta vai neatbilstoši uzglabāta, testa rezultāts var būt arī maldīgi negatīvs. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no testa rezultāta vajag rūpīgi sekot līdzi savam veselības stāvoklim un aizdomu gadījumā vērsties pie ģimenes ārsta.
Ērču aktivitātes sezonas laikā dabā savākto nepiesūkušos ērču pārbaudes veic RAKUS Latvijas Infektoloģijas centra references laboratorija. Ērču encefalīta vīrusu klātbūtne pēdējo gadu laikā svārstās no 1 līdz 3%, borēliju – no 20 līdz 70%, bet ērlihiozes ierosinātāju – no 1 līdz 9%.
Aizdomas par saslimšanu
* Tipiska laimboreliozes izpausme daļai slimnieku – migrējošā eritēma jeb sārts aplis ap ērces piesūkšanās vietu vai citur.
* Antivielas pret borēlijām sāk veidoties jau pašā inficēšanās sākumā, tomēr tās nav nosakāmas vismaz divas trīs nedēļas, tādēļ antivielas asinīs – IgM un IgG – nosaka trīs četras nedēļas pēc ērces piesūkšanās.
* Inficējoties ar ērču encefalīta vīrusu, 3–28 dienu laikā (vidēji 7–14 dienās) var novērot gripai līdzīgus simptomus – nespēku, stipras galvassāpes, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, spranda stīvumu, muskuļu un locītavu sāpes, reizēm arī acu sāpes, kas saglabājas apmēram 1–8 dienas.
* Antivielas pret ērču encefalīta vīrusu asinīs nosaka tad, ja cilvēks nav bijis vakcinēts.
* Ērlihioze un anaplazmoze visbiežāk noris asimptomātiski, taču dažiem vienu divas nedēļas pēc ērces piesūkšanās var attīstīties gripai līdzīgi simptomi, ap 30% ērlihiozes un 10% anaplazmozes pacientu var būt arī izsitumi.
