Bīstami nenovērtētais C hepatīts. To iespējams pilnībā izārstēt, ja vien… 0
Raksta autore: Ilona Vilkoite, Latvijas Gastrointestinālo Slimību asociācijas vadītāja
Latvijā veselības aprūpe pēdējos gados ir piedzīvojusi ievērojamu attīstību – jaunas ārstēšanas metodes, modernāka diagnostika un plašākas iespējas pacientiem. Tomēr ir slimības, kas joprojām klusi un neatlaidīgi grauj mūsu sabiedrības veselību, paliekot ēnā aiz skaļākām tēmām. Viena no tām ir C hepatīts- infekcija, kas, šķiet, vairs nevienu īsti nebaida, taču turpina ietekmēt cilvēku dzīves un radīt milzīgu slogu veselības aprūpes sistēmai.
Vai nav paradoksāli – laikā, kad medicīna spēj pilnībā izārstēt C hepatītu, Latvijā šī slimība joprojām tiek atklāta pārāk vēlu? Mēs atrodamies otrajā vietā Eiropā pēc reģistrēto C hepatīta gadījumu skaita, un, kā apgalvo infektologi, šie skaitļi ir tikai aisberga redzamā daļa. Daudzi cilvēki dzīvo ar infekciju, par to pat nenojaušot. C hepatīts ir kluss, nemanāms, taču ārkārtīgi destruktīvs- tas gadiem var neradīt nekādas sūdzības, līdz aknas jau ir neatgriezeniski bojātas.
C hepatīts ir aknu iekaisums, ko izraisa C hepatīta vīruss (HCV). Tas izplatās, saskaroties ar inficētām asinīm- caur nesterilām adatām, tetovējumiem, manikīra un pīrsingu instrumentiem, reizēm arī seksuālas transmisijas ceļā. Riska faktori var šķist neaktuāli un maznozīmīgi, taču pat neliela procedūra, kas veikta nepiemērotos apstākļos, var būt infekcijas sākums.
Īpaši bīstami ir tas, ka C hepatīts reti izpaužas ar specifiskiem simptomiem. Cilvēks jūtas noguris, viņam pasliktinās ēstgriba, var parādīties viegla nelabuma sajūta, bet reti kurš šādus simptomus saista ar aknu slimību. Kad parādās dzelte vai izteikts nespēks, aknu bojājumi jau ir ielaisti un tad ārstiem jācīnās ar sekām, nevis cēloni.
Infektologi un gastroenterologi nereti sastop pacientus, kuriem tiek diagnosticēta aknu ciroze, lai gan cilvēks nekad nav lietojis alkoholu. Tikai padziļināta izmeklēšana atklāj, ka vainīgs ir neārstēts, gadiem ilgi hroniski noritošs C hepatīts.
Saskaņā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) datiem, Latvijā C hepatīta saslimstība ir 42,3 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kamēr Eiropas vidējais rādītājs ir 7,4. Tas nozīmē, ka infekcija pie mums izplatās sešas reizes biežāk nekā citur Eiropā. Pasaules Veselības organizācija (PVO) Latviju klasificē kā valsti ar vidēji augstu C hepatīta izplatību (≥2 %), un aicina ieviest vispārēju skrīningu visiem pieaugušajiem. Taču Latvijā joprojām nav valsts apmaksātas skrīninga programmas. Atšķirībā no Lietuvas, kur šāds mehānisms darbojas jau vairākus gadus, mūsu valstī testēšanās joprojām balstās uz individuālu iniciatīvu vai atsevišķām kampaņām. Rezultātā infekcija bieži tiek atklāta vēlīni- tad, kad aknu bojājumi jau kļuvuši neatgriezeniski.
Epidemioloģiskie dati rāda, ka anti- HCV izplatība Latvijas iedzīvotāju vidū ir ap 2,4 %, bet aktīvas infekcijas (HCV- RNA pozitīvie)- ap 1,7 %. Īpaši augsta izplatība ir riska grupās: ilgstošas aprūpes iestādēs tā sasniedz 4,2 %, bet patvēruma vietās- pat līdz 12 %. Šie skaitļi atklāj skarbu patiesību- mēs ne tikai nespējam pietiekami labi diagnosticēt infekciju, bet arī nepiedāvājam konsekventu profilakses pieeju tiem, kam risks ir visaugstākais.
Pastāv vairāki iemesli, kāpēc Latvija gadiem nespēj izkļūt no šīs bīstamās situācijas:
1. Nepietiekams skrīnings
C hepatīts bieži ir asimptomātisks, tāpēc infekciju var atklāt tikai ar specifiskām analīzēm. Tomēr Latvijā nav izveidota sistēma, kas nodrošinātu universālu testēšanu, piemēram, noteiktu vecuma grupu vai riska profesiju pārbaudi.
2. Riska grupu nepietiekama aptvere
Tieši tajās sabiedrības daļās, kur infekcijas risks ir visaugstākais- medicīnas personālam, personām ar atkarībām, ieslodzījuma vietās, aprūpes iestādēs testēšana bieži vien netiek veikta atbilstoši un adekvāti.
3. Primārās aprūpes nepilnības
Ģimenes ārstu praksēs trūkst vienotu algoritmu un resursu, lai piedāvātu C hepatīta testu pacientiem, īpaši tiem, kas paši par to neprasa. Daudzi ārsti joprojām atzīst, ka laika un motivācijas trūkuma dēļ profilaktiskā diagnostika tiek atstāta novārtā.
4. Sabiedrības informētības trūkums
Vēl aizvien pastāv mīts, ka C hepatīts ir “riska grupu slimība”, kas skar tikai narkotiku lietotājus vai asociālus cilvēkus. Patiesībā inficēties var ikviens- arī cilvēks ar stabilu darbu un veselīgu dzīvesveidu.
5. Finansējuma un politiskas prioritātes trūkums
Lai gan ārstēšana ar tiešās darbības pretvīrusu medikamentiem Latvijā ir pieejama un pilnībā apmaksāta no valsts līdzekļiem, profilakse un skrīnings netiek finansēti pietiekamā apjomā. Rezultātā mēs ārstējam sekas, nevis novēršam cēloni.
C hepatīts nav tikai medicīniska diagnoze- tas ir arī ekonomisks un sociāls slogs. Katrs neatklāts vai novēloti diagnosticēts gadījums nozīmē lielākus izdevumus vēlāk- hospitalizāciju, ilgstošu ārstēšanu, iespējamu aknu transplantāciju, kas ir viena no sarežģītākājām operācijām. Turklāt slimība bieži skar cilvēkus darbspējīgā vecumā, samazinot viņu produktivitāti un dzīves kvalitāti. Pacienti bieži stāsta, ka visapgrūtinošākā ir nevis ārstēšana, bet neziņa- gadiem ilgi nejust neko un pēkšņi uzzināt, ka aknas ir neatgriezeniski bojātas. Pacienti nereti jautā- kā un kāpēc es par to nezināju iepriepkš?
Risinājums ir iespējams, un tas neprasa ne neiespējamus līdzekļus, ne tehnoloģiskus brīnumus. Galvenais ir sistēmiska pieeja- nevis kampaņveidīgi pasākumi, bet konsekventa, valstiski koordinēta stratēģija:
• Katram Latvijas iedzīvotājam no 30- 40 gadu vecuma būtu jāpiedāvā vienreiz mūžā veikt anti- HCV testu, īpaši, ja pieder riska grupai
• Jāstiprina ģimenes ārstu un laboratoriju sadarbība, ieviešot vienotus algoritmus testēšanai
• Nepieciešams papildināt veselības izglītības programmas skolās un sabiedrībā, stāstot par aknu veselību un infekciju profilaksi
• Jāpiešķir lielāks finansējums primārajai profilaksei, jo agrīna diagnostika ir lētāka un efektīvāka nekā komplikāciju ārstēšana
Latvijas ārsti ir gatavi- mums ir testi, mums ir medikamenti un zināšanas. Taču vēl joprojām pietrūkst vienas būtiskas sastāvdaļas- sabiedrības vēlmes rīkoties. Līdzīgi kā sirds un asinsvadu slimību, arī C hepatīta gadījumā profilakse sākas nevis ārsta kabinetā, bet ar cilvēku informētību: ar vēlmi saprast, interesēties, pārbaudīties. C hepatīts nav nenovēršama realitāte, tā ir slimība, ko var labi un efektīvi ārstēt, ja par to runā, ja rīkojas un, ja veselības sistēma nostājas cilvēka pusē agrīni, nevis gaida, līdz slimība kļūst ielaista.
C hepatīts Latvijā nav tikai medicīnas jautājums- tā ir sabiedrības attieksmes pārbaude. Vai mēs spēsim atzīt, ka klusais vīruss, kurš gadiem nemanāmi grauj vienu no cilvēka svarīgākajiem orgāniem, ir mūsu kopīga atbildība? C hepatītu var izskaust! Mums tikai jāizvēlas- klusēt tāpat kā šī bīstamā slimība vai rīkoties proaktīvi ar zināšanām un vienotu stratēģiju.
