* 0
Tā kā organisms pats neražo insulīnu, to nepieciešams ievadīt injekciju veidā. Pirmā tipa cukura diabēta gadījumā tas jādara visu mūžu, jo citādi pacients nevar izdzīvot.
Slimnieki tiek īpaši apmācīti. Ārsts vai medicīnas māsa izskaidro slimības būtību, iepazīstina ar insulīna veidiem un iemāca to injicēt.
Pacientam jāapgūst, kā patstāvīgi noteikt cukura līmeni asinīs un regulēt insulīna devas atkarībā no uztura un fiziskās slodzes.
*
Parasti insulīna injekcijas izdara zem ādas augšstilbā vai vēderā. Tās ir vienkāršas un nav sāpīgas. Pacientiem papildus jāievēro diēta. Nav ieteicami produkti, kas satur ogļhidrātus, kuri no kuņģa ātri uzsūcas zarnu trakta, un tādi, kas satur vienkāršos cukurus, – ievārījums, šokolāde, saldumi un citi ļoti saldi ēdieni.
*
No šā tipa diabēta nav iespējams izārstēties, taču to var labi ārstēt un, regulāri saņemot atbilstīgu insulīna devu, dzīvot tikpat garu un piepildītu dzīvi kā veseli cilvēki.
*
Otrā tipa cukura diabēts ir visbiežāk sastopamais cukurslimības veids – ar to slimo aptuveni 90% no visiem diabēta pacientiem. Atšķirībā no pirmā tipa šajā gadījumā aizkuņģa dziedzera šūnas insulīnu ražo, bet tā daudzums ir nepietiekams vai arī hormons nespēj efektīvi darboties.
*
Otrā tipa diabēta saslimšanas riska faktori:
iedzimtība. Piemēram, ja mātei vai tēvam ir otrā tipa cukura diabēts, pastāv augsts risks, ka vēlāk tas attīstīsies arī bērniem;
nepietiekama fiziskā aktivitāte jeb mazkustīgs dzīvesveids var veicināt slimības attīstību, pat ja cilvēkam ģimenes vēsturē iepriekš nav bijis saslimšanas gadījumu. Fiziskā aktivitāte ievērojami aizkavē diabēta attīstību;
liekais ķermeņa svars tiek uzskatīts par galveno cēloni;
tauku izvietojums ķermenī. Tā augšdaļas aptaukošanās (ābolveida) palielina otrā tipa diabēta attīstības risku vairāk nekā gurnu daļas (bumbierveida) aptaukošanās;
vecums. Diabēta attīstības risks palielinās cilvēkiem pēc 45 gadu vecuma. Tomēr mūsdienās tas sastopams arī bērniem, pusaudžiem un jauniem cilvēkiem.
