Citu iesētās bailes 0
Dažkārt cilvēks bailes sevī iesēj pēc satraucošas sarunas, prognozēm. Piemēram, tev ir kāda kaite un tuvinieks vai ārsts sabiedē ar visādām programmām. Kā atprogrammēt?
Dziednieks atbildi sāk ar anekdoti no dzīves, kad kāda kliente atstāstīja: “Man ārsts teica: “Paskatieties pasē, cik jums gadu!” Es paskatos – 64. Bet viņš pateica to TĀ, it kā būtu 84!” Ko mēs darījām? Sākam samazināt viņas vecumu! Ar katru gadu viņa svin gadaskaitli uz atpakaļu. Kopš tās tikšanās reizes pagājuši piecpadsmit gadi un tagad viņa svin 49 gadus un tā arī jūtas! Protams, viņa ieguldīja darbu – vizualizēja jaunāku vecumu, proti, iztēlojās sevi laimīgu esam, dzēra ūdeni, kurš naktī stāvējis pie viņas jauneklīgās fotogrāfijas, uzstrāvošanai turēja piramīdā pārtikas produktus, nodarbojās ar paradoksālo vingrošanu (tā ir šāda: piecas sekundes sasprindzini kāju pirkstus, tad atlaid, tad to pašu dari ar ikriem, cirkšņiem, presīti… Tā aizej līdz galvaskausam un pa mugurpusi uz leju atpakaļ. Tas aizņem nieka četras minūtes!
Ir nepamatoti aizmirstas teorijas, ka apziņa ir mūžīga, ka viņa vispār nenoveco. Dievs taču nav radījis programmu, ka pusei no vīriešiem Latvijā būtu jānodzīvo vidēji līdz 59 gadiem un sievietēm līdz 73. Kāpēc tāda 14 gadu starpība? Kāpēc vīrieši iepaliek? Ko mēs darām savā labā? Kāpēc jau skolas solā tiek pieļautas būtiskas kļūdas, piemēram, no programmām jau 10 gadus ir izņemta vissvarīgākā mācība – veselības mācība. Vai bērniem nav jāzina, kas ir veselība, un, teiksim, par šausmu filmu skatīšanās, cukura, alkohola un narkotiku kaitīgumu?” retoriski vaicā dziednieks. Varbūt kādam tieši šajā stundā kļūtu skaidrs, kā būt laimīgam?!
Kā piemēru, cik daudz cilvēks var ar sevi mainīt un strādāt ar sevi, viņš min profesoru Albertu Klosu-Ignatenko, kas viesojas arī Latvijā – viņam nākošgad būs 75 gadi, bet viņš ik gadu paliek jaunāks un jaunāks un māca, kā to arī citi var atbildīgi izdarīt. Jāpiebilst, ka 30 gadu vecumā viņam bija 16 hroniskas kaites no smaga darba, nepareiziem uzskatiem, stāsta Oskars Peipiņš, piebilstot: “Jā, strādāt vajag, taču nevis daudz, bet efektīvi, no sirds, lai vairotu gaismu!”
Katram ceļā uz veselību nostrādā kaut kas cits. “Es savā darbā sintezēju dažādas metodes, meklēju individuāli piemērotāko, katram atslēdziņu atradīšu. Teiksim, viens dēļ veģetatīvās distonijas izpausmēm iedzer ko grādīgu – tonusam. Galu galā pat Danilāns 40 gramus atļaujot. Labi, citreiz 70 grami sanākot. Es ievelku elpu un taisos teikt sakāmo, viņš jau domā, ka būšu kārtējais, kas viņu lamās. Bet es saku: “Jums ir muzikāli pirksti, es skatos. Droši vien ar mūziku varējāt nodarboties.” Viņš izbrīnīts – neviens viņam tā nav teicis. Es turpinu: “Tev vizuāli ir muzikālas ausis un sejas izteiksme tāda, kas liecina – tev vajag kaut ko radīt, Dievs no tevis kaut ko nopietnu gaida.” Un es viņu “atkodu”, dabūju ārā to “skabargu”, nevis radīju aizliegumu, bet parādīju iespējas. Teicu: “Tas ir labi, ka tu nedzīvosi ar to monstru – pudeli,” un atkal jau viņš domā, ka aizliegs dzert, ” – un tad pārsteidzu: “Nē, es tev piedāvāšu citu alternatīvu, kas būs daudz spilgtāka, piepildīs tevi tā, ka alkohols liksies tukšs. Alkohols ir imitācija, bēgšana no realitātes, nāc, mēs realitāti izveidosim no jauna.” Protams, es pamazām palīdzēju viņam paaugstināt pašapziņu, uzdrīkstēšanos uzņemties atbildību par savu dzīvi. Un sākt dzīvot!”
Lasiet arī citus dziednieka Peipiņa padomus:
“Sākumā slimību ielaižam domu līmenī”. Dziednieks Peipiņš nosauc dopingus veselībai
Dziednieks Oskars Peipiņš iesaka asinsvadu tīrīšanas metodi no tibetiešu mūkiem
Dziednieks Peipiņš: Pasaule apgriezta kājām gaisā, tas iespaido cilvēku pašsajūtu
