Zēni treniņos raudot biežāk nekā meitenes. Graciozais, bet sāpīgais daiļlēkšanas sports 0
Daiļlēkšana Latvijā ir nepelnīti novārtā pamests skaists sporta veids, kam trūkst gan finansiāla atbalsta, gan publicitātes. Vienlaikus šī situācija paver plašas iespējas – patlaban teju jebkuram interesentam atbilstīgā vecumā ir iespēja to padarīt par savu ārpusskolas nodarbošanos un gūt vērā ņemamus panākumus.
Vasaras sezonā baseins sporta namā Daugava parasti ir slēgts, bet tagad visi interesenti jau aicināti pieteikties jaunajai sezonai, lai pārbaudītu savas prasmes un, iespējams, ar daiļlēkšanu saistītu savu nākotni. Par to, ka tā nudien var izvērsties spoža, liecina tas, ka pagājušajā vasarā daiļlēkšanas trenere un patiesa entuziaste Tatjana Peskiševa ar komandu piedalījās Eiropas spēlēs Baku.
Tatjana ar daiļlēkšanu nodarbojas jau kopš bērnības – laikā, kad baseinā darbojās vismaz pieci treneri un situācija šajā sporta veidā Latvijā kopumā bija labāka. Pēc Latvijas atmodas viss mainījās, daiļlēkšanai tika piešķirts interešu izglītības pulciņa statuss, vadību uzņēmās treneris Valters Lācītis.
“Man ļoti žēl, ka daudzi nemaz nezina, ka Latvijā iespējams nodarboties ar daiļlēkšanu. Trūkst gan reklāmas, gan finansējuma,” stāsta trenere. “Agrāk ar bērniem taisījām plakātus, drukājām, nesām uz skolām un paši reklamējām. Tomēr vairāk jūtama tieši vecāku, nevis sportistu pasivitāte. Treniņš ilgst trīs stundas, un nereti pieaugušie par to ir sajūsmā – šo laiku viņi var veltīt pastaigām pa veikaliem, saloniem un citām nodarbēm. Ļoti reti jūtam vecāku klātbūtni, līdzi jušanu, vēlmi, lai bērns kaut ko sasniegtu.”
Atbirst puse
Visbiežāk bērniem daiļlēkšana ir vaļasprieks. Tomēr šis sports nav viegls – jāpārvar dažādas grūtības. Trenere atzīst, ka zēni treniņos raud pat biežāk nekā meitenes, jo vairāk gadās kaut ko savainot.
“Gada beigās parasti izstājas aptuveni puse uzņemto dalībnieku. Iemesli ir dažādi – bailes no augstuma, psiholoģiski apstākļi, bērniem ir izteiktas līdera iezīmes, viņi nespēj sadraudzēties vai ir citas prioritātes. Pašlaik aptuveni astoņi sportisti pastāvīgi trenējas un spēs sasniegt augstus rezultātus. Viena no viņiem, Madara Komarovska, pēc Pasaules universiādes Vācijā baseinā diemžēl salauza kāju un pēc gūtās traumas vēl joprojām atrodas rehabilitācijas periodā. Panākumus gūst Nikita Kozlovskis, kurš plāno doties studēt uz Ameriku un daiļlēkšanai pievērsties profesionālāk. Jebkurš, kurš pret daiļlēkšanu izturas nopietni, var būt labākais Latvijā. Lielas konkurences pašlaik nav. Liela nozīme ir vecāku attieksmei un tam, kādus resursus iegulda topošā sportista attīstībā.”
Ne tikai lec ūdenī
Treniņos sportisti nodarbojas ar horeogrāfiju, akrobātiku, lēkšanu uz batuta, fiziskajiem vingrojumiem, kas attīsta lēciena tehniku. Lai izkoptu lēcienus, tie ļoti daudzas reizes jāatkārto, un bērniem tas parasti nepatīk, piebilst trenere.
Lai izpildītu augstākās sarežģītības lēcienus, daiļlēcējam nepieciešams ātrspēks (jēdziens sportā, ar ko apzīmē spēju īsā laikā attīstīt maksimālu spēku, piemēram, izdarot sitienus vai ieskrienoties pirms lēciena – red.), atsperīgums, spēks (bez liela muskuļu masas pieauguma), lokanība, telpas un laika izjūta.
Galvenajā treniņā, kas notiek ūdenī, paredzēta daudzkārtēja lēcienu izpilde ar mērķi pilnveidot lēciena tehniku. Pusotra stunda treniņa notiek ūdenī, vēl pusotra – zālē. Daiļlēcēji veic vispārattīstošos vingrojumus, arī ierindas mācību, soļošanu, skrējienus, palēcienus, peldēšanu, vingrojumus ar priekšmetiem, spēka, ātruma, lokanības un izturības vingrojumus, kā arī piedalās sporta spēlēs un kustību rotaļās. Daiļlēcējiem būtiskākā ir roku un kāju, saliecējmuskuļu spēka attīstība. Izpildot lēcienu, sportistam jāpārvar personīgais svars un ārējā pretestība.
Daiļlēkšana ne tikai izskatās skaisti, bet arī nostiprina nervu sistēmu, palīdz izkopt drosmi, gribu, neatlaidību, paļāvību uz saviem spēkiem un citas ikdienā nepieciešamas īpašības. Lai sasniegtu panākumus, ilgstoši un sistemātiski jātrenējas laba trenera vadībā. Sākumā jāapgūst prasmes akrobātikā, peldēšanā un niršanā. Nepietiek tikai ar drosmi izpildīt sarežģītus un augstus lēcienus, jo uzvaru piešķir sportistam, kurš lēcienus izpilda visstabilāk un visskaistāk.
Treniņi notiek visu mācību gadu trīsreiz nedēļā līdz pat jūnija beigām. “Agrāk tie notika katru dienu, bet pirms pieciem gadiem slodze tika samazināta. Baseins apmeklējums ir dārgs, vairāk treniņu nespējam atļauties,” skaidro Tatjana. Bērnu vecākiem par treniņiem jāmaksā aptuveni 25 eiro mēnesī. Lielu daļu izdevumu, piemēram, par ceļu uz sacensībām, trenere maksā no personiskajiem līdzekļiem. Daļēju finansiālu atbalstu augsta līmeņa sacensībās sniedz Latvijas Peldēšanas federācija un DSN. “Par treneres atalgojumu izdzīvot nevar, tomēr pagaidām mans entuziasms nav zudis un turpinu darboties kā motors.”
