Foto – Andris Kozlovskis

Nesolīt brīnumu un nenokaut cerību. Intervija ar fizioterapeiti Lieni Leski 0

LE
LETA
Ziņas
No ārvalstīm saņemta “karsta informācija” par kādas Latvijas politiski nozīmīgas personas iespējamiem pārkāpumiem 76
23 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
“Kovids jau nesākas ar iesnām, bet joka pēc uztaisīju testu – pozitīvs!” Ilze dalās pieredzē par iegūto “suvenīru” pēc “Prāta vētras” koncerta 111
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Vai tiešām katoļu priesteriem ir aizliegts precēties? Atbild prāvests Ilmārs Tolstovs 52
7 stundas
Lasīt citas ziņas

No pirmsskolas pedagoģes kļuvusi par fizioterapeiti, iekrājusi pieredzi Stradiņa slimnīcā, nu jau trešo gadu Liene Leske darbojas savā privātpraksē Concordia LL. Palīdz pacientiem atgūt spēju kustēties pēc traumas, operācijas vai slimības, māca vingrināt ķermeni, lai atbrīvotos no sāpēm un justos labi. Par svarīgāko liekot principu – nesolīt brīnumu un nenokaut cerību.

– Kad ejam, nedomājam, kā to darīsim, kur liksim kāju – tas notiek automātiski. Bet smagas traumas vai, piemēram, insulta dēļ šī automātiskā kustība ir zaudēta, nervu impulsu pārvade starp smadzenēm un muskuļiem nenotiek, kā daba paredzējusi, un kustēties nākas mācīties no jauna. Tāpēc atveseļošanās laikā vajadzīga fizioterapeita līdzdalība un padoms.

– Vai tik viegli izdodas atgūt šo spēju? 


CITI ŠOBRĪD LASA

– Protams, nē, jo īpaši smagos gadījumos. Rezultāts pats no sevis nerodas, ir vajadzīgs milzīgs darbs. Pakāpeniskums, mērķtiecība un motivācija. Arī speciālistam – fizioterapeitam – ir krietni jāpadomā, kā veicināt atveseļošanos, ar ko katrā situācijā sākt.

– Vai ar uzmundrinājumu nezaudēt cerību?


– Nedrīkstam cilvēkam teikt, ka notiks brīnums: tu tikai saņemies, un visas problēmas atrisināsim. Bet nedrīkst arī nogalināt cerību.

Vienmēr iespējams atrast kaut ko, kas tieši šim pacientam viņa stāvoklī var palīdzēt un ir piemērots.

Mēs ar kolēģēm tā strādājam – sākam no mazumiņa, skatāmies, kas mainās, ko vēl varam darīt, ejam soli pa solim, lai panāktu uzlabojumu.

– Kāpēc kļuvāt par fizioterapeiti – ne īsti treneri, ne īsti ārsti, kā sadzīviski mēdzam uzskatīt? 


– Fizioterapeits ir funkcionālais speciālists ar augstāko medicīnisko izglītību. To apgūst Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē.

Bet stāsts par izvēli ir diezgan garš. Savulaik pati esmu bijusi pacienta lomā. Pēc diezgan nopietna autonegadījuma, kas notika manā divdesmit pirmajā dzimšanas dienā, paliku uz gultas.

Man jau bija pabeigta pedagoģiskā izglītība, pirmsskolas skolotājas diploms un audzinātājas darbs bērnu aprūpes centrā Rīga Kapseļu ielā. Tur joprojām strādā fantastisks cilvēks un personība daktere Dagnija Ozoliņa. Viņa manī rosināja interesi par šo jomu vēl pirms negadījuma.

Es aprūpes centra bērniem vadīju ārstniecisko fizkultūru. Dagnija sacīja: tev ļoti labi padodas, vajadzētu strādāt arī individuāli. Iebildu: man taču nav nekādas medicīniskās izglītības! Medmāsa masē, saprotot pacienta ķermeni; ko gan es?

Daktere pati tolaik bija apguvusi Bobota metodi un aicināja mani uz kursiem.

Aizgāju, pusi nesapratu, bet klausījos, skatījos, jautāju. Pamazām sāku ārstnieciskajā vingrošanā izmantot šīs metodes pamatprincipus. Kaut kas izdevās, bērnunama mazuļi, ar kuriem strādāju, sāka celties kājās. Bet par studēšanu stingri un konkrēti nebiju izlēmusi.

Tad notika negadījums, kas mani uz aptuveni pusgadu attālināja no ierastās ikdienas dzīves. Mēnesi man bija gultas režīms, vēlāk pārvietojos ar kruķu palīdzību. Tolaik pieredzēju arī diemžēl ne to labāko slimnīcas personāla attieksmi pret gulošu pacientu un nodomāju: es nu gan nekad tā neizturētos…

Kad pamodos no narkozes, apjautu, ka nekustas labā roka. Sapratu, ka jāsāk rīkoties – ja reiz vingrināju bērnus, mācīju viņiem kustēties, tagad tas jādara pašai. No sākuma liku mammai sevi vingrināt, skaidroju, ko un kā darīt – un tā pamazām atguvu rokas kustības spēju.

– Vingrinājāties, un viss notika?


– Man ir diezgan spītīgs, neatlaidīgs raksturs! Savādāk nemaz fizioterapeita profesijā nevarētu strādāt.

– Izdošanās pamudināja studēt?


– Par to domāju ilgi. Kad vēlāk bija jātaisa pleca operācija, nonācu pie traumatologa Andra Lāāta. Viņš ieteica, lai eju studēt – Medicīnas akadēmijā bija izveidota Rehabilitācijas fakultāte.

Ka studijas tiešām nepieciešamas, pārliecināja sastapšanās ar kādu topošo dakteri, kam bija gadījies krist no zirga un traumēt potītes locītavu. Viņa stāstīja, ka kustināt kāju ir tik sāpīgi – asaras sprāgst laukā. Taču fizioterapeite sakot: tā vajag, kustība jāatjauno caur sāpēm.

Zināju, ka manai draudzenei, ārstei rehabilitoloģei, gan neviens pacients neraud. Viņa parādīja, kas jādara, un es sāku vingrināt to pēdu. Kad pēc gada satiku topošo dakteri, viņa vairs nekliboja.

Pēc vairākkārtējām narkozēm gan atmiņa tik laba vairs nebija, un arī daudz kas no skolā mācītā bija aizmirsies. Šaubījos, vai spēšu iestāties augstskolā, gāju sagatavošanas kursos. Un pēc gada mācījos fizioterapeitos.

– Dažkārt domā: medicīnu studēt tik grūti, jāņem kas vieglāks – piemēram, fizioterapija.


– Es Medicīnas akadēmijā iestājos divdesmit četru gadu vecumā. Mana izvēle bija diezgan mērķtiecīga, un ne jau viegluma dēļ. Taču, ja kāds jautātu, vai gribētu otrreiz studēt pirmajā kursā – noteikti nē! Pirmais un otrais studiju gads arī fizioterapeitiem, tāpat kā ārstniekiem, ir smags. Jāmācās anatomija, fizioloģija, mikrobioloģija, latīņu valoda… Daudz klīnisko priekšmetu un vēl specifiskie – jāapgūst muskuļu testēšana, inervācija – bez šīm zināšanām fizioterapeits nav iedomājams. Un, jo vairāk mācies, jo skaidrāk saproti, cik maz zini.

Manai grupai bija labi pasniedzēji, fantastiskas personības – nevienu studenta jautājumu neuzskatīja par muļķīgu.

Kad biju pasniedzēja topošajiem fizioterapeitiem, allaž atgādināju, ka dumji ir nevis nezināt, bet izlikties, ka visu zini un saproti un nejautāt. Ja tagad strādājot par kaut ko uzreiz nevaru sniegt atbildi, nekautrējos pacientam atzīt – pakonsultēšos, noskaidrošu.

– Vai, apgūstot fizioterapiju, prakse nav vēl svarīgāka, nekā studējot ārstniecību? Roku treniņš, ko nevar iemācīties teorētiski, lekcijās?


– Nevar gan – tāpat kā medicīnu kopumā. To sapratu, kad sāku strādāt par sanitāri – gan lai pelnītu iztikai, gan arī lai iepazītu slimnīcas dzīvi. To, ko iemācās klīnikā, sākot ar sanitāra darbu, nav iespējams apgūt nevienā lekcijā. Bez teorētiskajām zināšanām strādāt nevar, taču arī dzīves skola ar situācijām nodaļā ir neatsverama.

– Kur bija jūsu pirmā universitāte? 


– Stradiņa slimnīcas 24. – asinsvadu ķirurģijas – nodaļā. Tolaik mana netieša skolotāja bija daktere Maija Māliņa, anestezioloģe un sāpju terapeite. Nakts dežūru laikā bieži vien ņēmu un lasīju slimību vēstures – kas un kā ir operēts, kāds rezultāts sasniegts, kādas bijušas problēmas… Ja kaut kas nebija skaidrs, gāju jautāt viņai – labprāt stāstīja, skaidroja.

Trešajā kursā mācoties, rehabilitācijā kā paraugs man bija daktere Ingrīda Tambore, toreiz nodaļas vadītāja Stradiņos. Viņa man pēc operācijas palīdzēja atgūt veselību un reiz jautāja,vai negribu nākt strādāt par asistenti. Tā arī sāku, un kopumā četrpadsmit gadus biju fizioterapeite Stradiņos.

– Vai slimnīcā fizioterapeitam nav savā ziņā sarežģītāk strādāt – ja nonāk tur, pacienta attieksme nereti taču ir: te mani ārstēs. To darīs citi, nevis – es ārstēšos.


– Vari būt ļoti profesionāls speciālists, strādāt, cik labi vien iespējams, bet, ja nav pacienta jeb klienta līdzdalības, cerētā rezultāta nebūs.

Taču man ir savs uzdevums – prast motivēt pacientu, nedodot veltas cerības, bet saskatot, uz kurieni virzīsimies, ko gribam sasniegt, kā to darīsim soli pa solim. Tas ir psiholoģiski grūti, tāpēc bieži vien, strādājot ar smagā stāvoklī esošiem cilvēkiem, mediķi var pārdegt, izsīkt.

– Kā nepārdegt – emocionāli neiesaistoties?


– Apzinoties, ka nedrīksti dzīvot pacienta, otra cilvēka, dzīvi. Tas nav viegli – palīdzēt ar vislabāko, ko spēj, bet prast tomēr turēt robežu. To iemācies ar gadiem.

Ar pacienta kaitēm nedrīkst saslimt.

– Teicāt: svarīgi nesolīt neiespējamo, bet ko tad, ja iespējamā tikpat kā nav? 


– Klīnikā strādājot, esmu pieredzējusi: ir reizes, kad pēc visiem medicīniskajiem rādītājiem pacientam nav cerību izdzīvot, bet notiek pavisam savādāk – notiek brīnums. Savukārt cits, kam, objektīvi raugoties, vajadzēja dzīvot, aiziet. Tāpēc nekad nedrīkst nokaut cerību, bet tāpat nedrīkst solīt kaut ko, par ko nezinām – izdosies sasniegt vai ne.

Es pacientam parasti pasaku, ko redzu un ko gribu panākt, ar ko sākšu, ko mēģināšu. Jebkurā situācijā var atrast, ko iespējams darīt, un tas fizioterapeita profesijā ir grūtākais – pamanīt pirmo nelielo soli, ar kuru sākt.

Aizķerties, lēnām apaudzēt ar nākamajiem risinājumiem.

– Kāpēc aizgājāt no Stradiņiem?


– Pienāca brīdis, kad neredzēju tur vairs attīstību. Man patika klīnikā strādāt, gan ambulatori, gan nodaļā, bet mainījās tās vadība, un, ja vadītājs man nav autoritāte, ja neredzu progresu, kļūst sarežģīti.

Tas lika izšķirties. Kādu laiku jau biju paralēli, vakaros pēc darba slimnīcā, strādājusi par fizioterapeiti veselības centrā Kolibri. Protams, daudzi sacīja, ka privātais bizness šajā jomā neizdzīvos.

Ilgi apvienoju abus darbus, tad no rehabilitācijas nodaļas pārgāju uz slimnīcas poliklīniku.

Bija gan šaubas, gan bailes, gan pārdomas. Pēdējo punktu pielika apmaksas sistēma. Ne tas, ka alga maza – nebija paredzamības, atalgojuma principi mainījās, bet darītāju par to piemirsa informēt.

– Privātpraksē arī netrūkst izaicinājumu.


– Tagad viss sakārtojies, bet sākumā – gluži kā studējot pirmajā kursā – miegam atlika vien trīs četras stundas.

Pārliecību, ka var strādāt privāti, deva klienti, kam tāpat bija savs bizness – ja reiz viņi dzīvo, spēj pastāvēt un attīstīties, kāpēc ne es savā specialitātē?

Tagad man pievienojušās kolēģes, strādājam nelielā komandā – trīs fizioterapeites.

– Varbūt vienkāršāk būtu iekļauties kādā jau esošā veselības centrā, nevis veidot savu no nulles?


– Es zināju, ko negribu – strādāt konveijera darbu. Tas nenozīmē, ka visos centros tāds būtu – nē. Bet tas ir atkarīgs no vadītāja izvēles un nosa-
cījumiem. Man svarīgi – ja cilvēks reiz atnācis pie manis, tātad uzticas, un man viņam maksimāli jāpalīdz savas kompetences ietvaros. Jāizdara 
labākais.

Kolēģēm ir līdzīgs uzskats, tāpēc arī varam strādāt kopā.

– Vai plānojat, ka jūsu Concordia LL augs plašumā?


– Attīstāmies tāpat kā fizioterapijā – soli pa solim.

Man ir savs kabinets bez priekšnieka krēsla, pašlaik iztieku ar ķeblīti, jo prioritāte ir papildināt aprīkojumu, nopirkt paklājus, žalūzijas, spoguļus, kondicionētāju.

– Rehabilitācija nav lēta, un pacienti droši vien jautā, cik ilgā laikā varēs panākt rezultātu, izmaiņas.


– Kādam sūdzības izdodas mazināt divās reizēs, pēc tam jāvingro mājās, jāveic procedūras, jāgādā par profilaksi. Bet ar citu var nākties strādāt pat gadu un ilgāk.

Ir grūti paredzēt, vai pietiks ar desmit vingrošanas nodarbībām, tāpēc man nepatīk formulējums reižu skaits, lai gan saprotu – tas ir naudas jautājums.

Ir situācijas, kad cītīgi veikta fizioterapija, strādājot individuāli, ieguldot milzīgu darbu, vingrojot, izmantojot mīksto audu tehnikas, ievērojot pakāpeniskumu, ļauj iztikt bez operācijas. Bet ne katrs ir gatavs tādai līdzdalībai, un ir reizes, kad bez ķirurģijas neiztikt, neraugoties ne uz kādiem centieniem.

Daļa klientu pie fizioterapeita nāk profilaksei – noskaidrojam, kāda ir darba vide, vai sēž ergonomiski pareizā pozā, ja cilā smagumus – vai dara to pareizi. Dažreiz vajag tikai nelielas korekcijas un var izvairīties no problēmām vai tās atvieglot, neejot pie fizioterapeita desmit reizes.

Ja fizioterapeita apmeklējumu nevar atļauties tik bieži, kā vajadzētu, ir iespējams vairāk strādāt patstāvīgi, mājās, un nākt uz konsultāciju ik pa laikam. Risinājumu var atrast. Klients nav bankomāts, no kura paņemt naudu – tas ir mūsu standarts, mūsu filozofija, par ko nediskutējam.

– Pēdējos gados fizioterapijā izmanto teipus. Uzlīmē un viss – vairs nav neatlaidīgi un ilgi jāvingrinās?


– Ne gluži tā! Ar teipu, īpašu, elastīgu lentu, ko līmē uz sāpīgās ķermeņa zonas, var mazināt sāpes, stimulēt vai atslābināt muskuli, regulēt muskuļu tonusu, paātrināt locītavu saišu, muskuļu un to cīpslu atveseļošanu. Taču kā jebkas ar ķermeni, arī teipošana jāveic pareizi un zinoši. Citādi cerētā labuma nebūs.

– Vai teipošana, ko izmanto gan sporta, gan medicīniskiem mērķiem, ir tas svaigākais jaunums?


– Sadarbojoties ar kolēģi, nesen Polijā, Varšavas piepilsētā, apguvām teorētiskās un praktiskās zināšanas par kompresijas terapiju. To lieto sievietēm pēc krūts operācijas, ja radusies pēcoperācijas komplikācija – traucētas limfas cirkulācijas dēļ attīstījusies limfodēma jeb uztūkums. Šo metodi ar labiem rezultātiem Eiropā praktizē jau labu laiku. Terapijā tiek izmantotas piecas dažādas elastīgas, cirkulāciju stimulējošas saites, to kombinējot ar aktīviem vingrinājumiem. Pašlaik veicam sagatavošanas darbus, lai jau septembrī to varētu izmantot arī Latvijā.

Ir masieri ar īpašām rokām. Vai arī fizioterapeiti?


– Cilvēki saka, ka atšķirību, kā strādā dažādi fizioterapeiti, var just. Rokām jābūt jutīgām, īpaši darbojoties mīksto audu tehnikās. Jāsajūt, cik daudz, cik dziļi jāstrādā. Ar gadiem papildinās teorētiskās zināšanas, un tās maina gan roku tvērienu, gan izjūtu rokās – tās ir mūsu darba instruments. Rokas jūt pulsāciju, jūt saspringumus, trigera punktus muskuļos, to, vai tie atslābst. Nezinu, vai visiem tas dots, bet, ja audos ir iekaisums vai sastrēgums, jūtu, kā strādājot tas izsvīst ārā – atnāk vaļā, kā saku.

– Droši vien vajag ne tikai īpašo jušanu, bet arī spēku?

– Fizioterapeita darbs prasa gan psiholoģisku, gan fizisku piepūli un izturību, tomēr negribu piekrist, ka vienmēr jāstrādā ar spēku – vairāk ar prātu, pareizu tehniku. Lai panāktu rezultātu, spēks nav izšķirošais.

Dažam ir priekšstats – jo stiprāk, jo labāk. Ja akurāt vēlas to jo stiprāk, jādodas pie cita speciālista, kurš tā strādā. Es ne.

Ir situācijas, kad fizioterapeitam nākas smagi piepūlēties un ir nepieciešams spēks, piemēram, pasīvi cilājot nekustīgas kājas pacientam pēc insulta, īpaši, ja muskuļu tonuss ir paaugstināts, tie ir savilkti, spastiski. Pēc tam esi slapjš kā no mārka.

Bet, lai spētu strādāt, jāgādā arī par sevi. Ja nav fizisku aktivitāšu, kas pašu atjauno, riskē ātri vien piedzīvot izdegšanu.

– Ko darāt jūs?


– Tiklīdz uzsnieg sniegs, slēpoju. Ar distanču slēpēm. Ja nav laika kam vairāk, lieku slēpes mašīnā, kaut desmitos vakarā aizbraucu tepat līdz Uzvaras parkam un noslēpoju dažus apļus. Vasarā braucu ar velosipēdu, arī pavingroju. Fiziskā slodze palīdz sakārtot prātu – it kā neko nedomā, bet, kamēr dari, domas noskaidrojušās, lēmums ir radies.

Esmu iemācījusies nenest darbu uz mājām un mājas problēmas – uz darbu. Ļoti strikti. Protu aiztaisīt kabineta durvis un, kad strādāšana pabeigta, nelaist domas tur atpakaļ.

Spēku smeļos, arī ceļojot pa Latviju. Aizbraucu pie jūras, dažkārt apstājos kaut kur ceļmalā – izbaudu dabas skaistumu, krāsas, noskaņas, smaržas.

Pēdējos gados esmu pasākusi savai mammai un tantei dzimšanas dienā uzdāvināt ekskursiju pa Latviju. Šogad braucām pa Vidzemi – Cesvaine, Kāla ezers, Gaiziņš, Vestiena, Jumurdas muižas komplekss un ezers, Kalna Kaibēni, Vecpiebalgas muiža Inešos, Dārziņa Jāņskola, Skalbes Saulrieti… Un tad pāri līdz Burtnieku ezeram, tālāk uz Rūjienu un Ainažiem.

Madonas pusē esmu bieži, īpaši ziemā, kad braucu slēpot uz Smeceres silu. Nezinu, kas tajā reģionā tāds īpašs, bet – ir! Spēcīga pozitīva enerģija. Uzkāpju arī Gaiziņā – sēžu un skatos tajā gleznā, kas dod tādu spēku… Jākāpj Gaiziņā!

– Vai varējāt iedomāties, ka pirmsskolas pedagoģes ceļš aizvirzīsies līdz fizioterapijai?


– Nē, un tāpēc vienmēr saku: dzīvē viss nerit tik gludi, bet, ja kaut kas neizdodas, ar kaut ko neveicas, varbūt man tas nav vajadzīgs, varbūt jāiet citā virzienā.

Izrādās, ir iemesls būt pateicīgai par to, kas ar mani atgadījās un kā izmainījās mana dzīve, skatījums uz pasauli, raksturs.

– Kas ar raksturu noticis?


– Biju neiecietīgāka, asāka, ietiepīga. Strīdējos pretī, pat zinot, ka man nav taisnība. Atzīt to bija neiedomājami grūti, nekad to nedarīju!

Tagad šerpais raksturs piegludinājies.

– Vai pēc pašas piedzīvotā ir vieglāk saprast pacientu?


– Domāju, ka ir gan.

Kad strādāju reanimācijā un ķirurģijas nodaļā, vienmēr atgādināju un prasīju sanitāram ievērot – gulošam pacientam palagā nedrīkst būt neviena grumbiņa!

Jo ne tikai zinu, bet esmu izjutusi, kā tā sīkākā palaga kroka spiež un grauž, un kairina, ja guli nekustīgs un nevarīgs.

Taču atmiņās nedzīvoju.

– Vai par savu pieredzi stāstāt arī pacientiem – lai stiprinātu ticību, ka atveseļoties ir iespējams?


SAISTĪTIE RAKSTI

– Nē. Nedomāju, ka tas būtu vajadzīgs. Es atrodu citas iespējas motivēt. Atrodu vārdus, kas palīdz bez šiem stāstiem.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ML
Māra Libeka
Veselam
Gandrīz 30 tūkstošiem senioru nav sava ģimenes ārsta. Kā šie pakalpojumi viņiem tiek nodrošināti? 16
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
Populārākais vēlējums Ziemassvētkos un Jaunajā gadā būs – “Lai laba veselība!” 2
2 dienas
LA
LA.LV
Veselam
Covid-19 seku mazināšana jauniešu vidū ir aktuāla – 17 000 saņems atbalstu 1
2 dienas
LA
LA.LV
Veselam
“Kamēr daudzi nevakcinējas pret kovidu, HIV pacienti lūdzas, lai viņiem būtu šāda iespēja,” Ažiņa atklāj, vai būs pieejama arī vakcīna pret HIV 25
3 dienas
LE
LETA
Ziņas
No ārvalstīm saņemta “karsta informācija” par kādas Latvijas politiski nozīmīgas personas iespējamiem pārkāpumiem 76
23 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
“Kovids jau nesākas ar iesnām, bet joka pēc uztaisīju testu – pozitīvs!” Ilze dalās pieredzē par iegūto “suvenīru” pēc “Prāta vētras” koncerta 111
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Vai tiešām katoļu priesteriem ir aizliegts precēties? Atbild prāvests Ilmārs Tolstovs 52
6 stundas
LA
LA
Ziņas
VIDEO. Pasažieri stumj trolejbusu, vilcieni kavējas, lidojumi atcelti! Ekstremālā snigšana izraisa satiksmes kolapsu 63
19 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Ziņas
Obligāts bērna kopšanas atvaļinājums tētiem? Vismaz divus mēnešus bērnu būs jāpieskata tēvam 66
6 stundas
Lasīt citas ziņas

Sadarbības projekts
LA
LA.LV
Veselam
VCA mobilais vakcinācijas punkts pirmajā mēnesī Rīgā un reģionos pret Covid-19 vakcinējis vairāk nekā 1300 iedzīvotājus 1
2 dienas
LA
LA.LV
Veselam
Veselības centru apvienība: Covid-19 pacienti novērtē ārsta izbraukumu uz mājām 3
4 dienas
LA
LA.LV
Veselam
Imunitāte iet roku rokā ar psihoemocionālo stāvokli 8
4 dienas
LA
LA.LV
Veselam
Kāpēc sargāt galvu un kaklu no aukstuma 9
25. novembris, 2021
LA
LA.LV
Ziņas
VCA investē Latvijas jaunās ārstu paaudzes izglītībā 1
17. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Rūpēs par vīriešu veselību 7
15. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Ko darīt, ja oža pēc Covid-19 pārslimošanas ir patoloģiski mainīta 17
15. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Trīs risinājumi, kā pirms ziemas stiprināt spēju pretoties vīrusiem
9. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Aptieka ir drošības spilvens diabēta pacientam Covid-19 laikā 2
9. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Elpceļu vīrusu sezonas laikā Covid-19 raksturīgo simptomu noteikšana vēl svarīgāka 8
9. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
zināt pareizās devas vitamīniem? 7
5. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Mājsēdē būtiski cieš pusaudžu miegs un emocionālā veselība 9
5. novembris, 2021
LA
LA.LV
Ziņas
„Repharm” uzņēmumus novērtē ar valsts apbalvojumu vadītājai Stellai Lapiņai 2
2. novembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Ko iedzīvotāji domā par savu imunitāti? 10
28. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Ziņas
„Mēness aptiekas” atvērtas jau no septiņiem rītā 1
27. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Kur vīrusa daļiņu ir vairāk un pastāv lielāks risks inficēties? 7
25. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
VCA mobilā vakcinācijas punkta izbraukumiem liels pieprasījums jau pirmajā nedēļā 5
23. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Ceļazīmes sadzīvošanai ar gada tumšo laiku 1
22. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Mūsu jaunajā realitātē konsultācijas tiešsaistē ir farmaceitiskās aprūpes daļa 3
19. oktobris, 2021
LA
LA
Veselam
Farmaceita konsultācija „Mēness aptiekā” visā Latvijā pieejama arī brīvdienās 2
15. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Nākamnedēļ pie iedzīvotājiem dosies Baltijā pirmais mobilais vakcinācijas punkts 12
15. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
VCA gatava iesaistīties papildus plānveida operāciju nodrošināšanā 3
14. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Ziņas
Vajadzība pēc farmaceita padoma ārkārtējā situācijā ir pieaugusi
13. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Ziņas
Visbiežāk iedzīvotāji atbalsta sejas aizsargmasku nēsāšanu sabiedriskās vietās 3
8. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Cik nopietna rudens kaite ir noķerta? 3
7. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Bez magnija nav iespējamas vairāk nekā 300 bioķīmiskas reakcijas organismā 1
6. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
6 ieteikumi – lai imunitāte ir tavas veselības miesassargs 11
4. oktobris, 2021
LA
LA.LV
Ziņas
“Mēness aptieka” – mīlētākais zīmols farmācijā trešo gadu pēc kārtas 4
30. septembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Muskuļu un locītavu profilakse būtu vērtējama augstāk 1
24. septembris, 2021
LA
LA.LV
Veselam
Kā trauksmes sajūtu izmantot par iekšējo resursu
24. septembris, 2021
LE
LETA
Ziņas
Pavļuts atklāj, cik miljonus “MikroTik” valdes priekšsēdētājs apņēmies ziedot BKUS 27
3 dienas
DB
Dace Baltruma
Ziņas
Lasītāja: Plaisa starp “mēs” un “viņi” plešas platumā. Vai kāds parēķinājis, cik nonākuši kapu kalniņā tikai tādēļ, ka laikus netika pie ārsta? 71
3 dienas
LA
LA.LV
Veselam
Imunitāte iet roku rokā ar psihoemocionālo stāvokli 8
4 dienas
RO
Regīna Olševska
Ziņas
Pieņem jaunus MK noteikumus: tie palīdz cilvēkiem ar invaliditāti, bet rada asas diskusijas 2
6 dienas
ML
Māra Libeka
Veselam
Valdība liek strādājošajiem darbiniekiem testēties, bet kā process notiks – vēl nav skaidrs 69
26. novembris, 2021
RO
Regīna Olševska
Veselam
Veselība – paša atbildība! Farmaceits pastāsta, kas palīdz būt formā vīriešiem 2
26. novembris, 2021
Daina Šulca
Stāsti
“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā.” Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un tagad atgriezies dzimtenē
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Aparjods izcīna uzvaru Pasaules kausa trešajā posmā
1 stunda
LE
LETA
Ziņas
Gaidāma aukstākā diena kopš pagājušās ziemas. Laika prognoze svētdienai
1 stunda
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai rīdzinieki jau izjūt Ziemassvētku noskaņu? 3
3 stundas
DJ
Diāna Jance
Ziņas
“Manuprāt, piedzīvojam ļoti izšķirīgu laiku, kaut kāda laikmeta beigas.” Intervija ar aktrisi Rēziju Kalniņu 24
6 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Kad pret Covid-19 sāks vakcinēt bērnus 5-11 gadu vecumā? Atbild Dace Zavadska 76
5 stundas
Daina Šulca
Ziņas
Dāņi pārceļas uz laukiem: jaunās ģimenes pamazām atsakās no pilsētas “caffe latte” dzīvesveida 3
2 stundas
LA
LA.LV
Stāsti
Vai tiešām katoļu priesteriem ir aizliegts precēties? Atbild prāvests Ilmārs Tolstovs 52
6 stundas
LA
LA
Ziņas
VIDEO. Pasažieri stumj trolejbusu, vilcieni kavējas, lidojumi atcelti! Ekstremālā snigšana izraisa satiksmes kolapsu 63
19 stundas
IK
Ilze Kalve
Ziņas
“Kovids jau nesākas ar iesnām, bet joka pēc uztaisīju testu – pozitīvs!” Ilze dalās pieredzē par iegūto “suvenīru” pēc “Prāta vētras” koncerta 111
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Atlūgumus iesniedz arī gados jauni un arī vakcinēti pedagogi!” LIZDA priekšsēdētāja Vanaga skaidro situāciju 136
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Labāk izslimot nekā potēties pret to, kas nelīp!”: dziedātāja Jolanta Gulbe-Paškeviča uzskata, ka Covid-19 nav draudīga slimība 190
1 diena
LE
LETA
Ziņas
No ārvalstīm saņemta “karsta informācija” par kādas Latvijas politiski nozīmīgas personas iespējamiem pārkāpumiem 76
23 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
FOTO. 5 praktiski padomi, kā mājās uzburt Ziemassvētku sajūtu 2
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Man būtu ļoti smagi pamest Latviju tik grūtā brīdī.” Šimkus par sabiedrības sašķeltību, valdības lēmumiem un vakcināciju 170
1 diena
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Siltie pupiņu salāti: ēdiens, kas piestāv ziemai 2
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Neticama izglābšanās! Fermeris izglābj aitas, izrokot tās no dziļas sniega segas 9
1 diena
VB
Valdis Bērziņš
Ziņas
Blinkens mudina Lavrovu uz diplomātisku risinājumu Ukrainā
17:41
IE
Ināra Egle
Ziņas
Ministri “konkrētam projektam”? Iecerēts, ka valsts ministrus ieceltu valdība un Saeima par tiem pat nebalsotu 3
16:39
Daina Šulca
Stāsti
“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā.” Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un tagad atgriezies dzimtenē
16:34