Kāpēc cilvēki mums krīt uz nerviem? 0
Piedāvātā informācija var būt nepatīkams atklājums. Jo runāšu par to, ko cilvēki parasti nevēlas sev atzīt: par tendenci dusmoties, slikti domāt par citiem cilvēkiem nevis tāpēc, ka viņi patiešām ir slikti, bet tāpēc, ka paša galva piebāzta ar negatīviem uzskatiem, portālā Psycab.com raksta psiholoģe Darja Anpilova.
Materiāls veidots, apkopojot daudzu gadu pieredzi psiholoģes praksē ar sarežģītām attiecību problēmām. Tas ir vispārējs apskats, kas nav universāls visiem. Tomēr tas izgaismo dažus citu uztveršanas negatīvā gaismā mehānismus.
1. Cilvēks pat vēl nav atvēris muti, bet tu jūti, kā tevi kaitina jau viņa izskats vien. Tā ir konkurence. Instinktīva un neapzināta. Tā otra izskats, tēls pauž ko tādu, ko tu nolasi kā draudus savai labklājībai: vērtībām, resursiem, profesionālajām iespējām, attiecībām.
Kur slēpjas spriedze: tavā pārliecības trūkumā par pozīcijas noturību, stiprumu (kā sievietei/vīrietim, profesionālim, vecākam utt.)
2. Cilvēks “gvelž muļķības.” Tā ir domāšanas polarizācija. Tāpat kā parunā: “Ir mans viedoklis un nepareizais”.
Kur slēpjas spriedze: drošības sajūtas trūkums. Pietrūkst tā, kam piekrīti, kas ir pazīstams, saprotams, pieņemts un kas nozīmē, ka jūties aizsargāts. Tas, kas pretrunā ar taviem uzskatiem, šķiet draudīgs (“Kā es iedomājos, ka tādi muļķi pārvaldītu pasauli, brrrr…”).
3. Cilvēks – “nepateicīgā maita”. Tas ir egocentrisms. Egocentrisms ir norma 4-5 gadu vecumā, jo bērns vēl nav spējīgs saprast, ka ne visas pasaules lietas pakļautas viņa gribai.
Ja pieaugušais cer, ka jebkurš upuris vai ziedošanās atmaksāsies – tas ir naivi.
Kur slēpjas spriedze: nevēlēšanās uzņemties atbildību par to, ka viss, ko tu dari, ir tava personiskā iniciatīva.
4. Cilvēks “visu to ieguvis nepelnīti.” Tās ir slāpes pēc taisnīguma. Tev var būt dziļa pārliecība, ka visam jābūt vienādās daļās, godīgi. Visi cilvēki vēlas taisnīgumu, un tas ir normāli, bet kļūst par nopietnu problēmu, ja mēģina to atrast vienmēr un visur.
Kur slēpjas spriedze: ilūzijā, ka visu var kontrolēt. Patiesībā notikumi gadās vai neatgadās neatkarīgi no tā, cik tas ir taisnīgi.
5. Cilvēks… “Jā, vienkārši krīt uz nerviem un viss!”. Tā ir vaininieka atrašana tajā, kas notiek ar mani. Uzņemties atbildību ir patiešām grūti un dažreiz sāpīgi.
Kur slēpjas spriedze: trūkst pārliecības, ka vari kontrolēt savu dzīvi. Tas nozīmē, ka cilvēks apšauba pat to, ka viņš spēj izvēlēties, kā reaģēt uz to, kas notiek apkārt. Ko tad sacīt par nopietnākām lietām?
6. Cilvēks “vispār nesaprot, ko es viņam saku”. Ja vien nekomunicē ar oligofrēnijas slimnieku (klīniskā diagnoze, kas ietver trīs garīgās atpalicības pakāpes: idiotija (smagākā), imbecilitāte (vidējā), debilitāte (vieglākā)), tad sarunu partneris saprot visu. Un kaitina tevi tas, ka viņš: a) nepiekrīt tavam viedoklim; b) neizrāda, cik svarīgi/labi/viņam ir vajadzīgs tas, par ko tu runā.
Tevī runā vēlme, lai tev vienmēr būtu taisnība.
Kur slēpjas spriedze: vājā sava nozīmīguma apziņā. Cilvēki, kuri pēc noklusējuma ir pārliecināti, ka viss ar viņiem ir kārtībā (no runātā līdz pat izskatam), necenšas ikvienam to pierādīt.
7. Cilvēks, par kuru “VISS ir skaidrs”. Šo domāšanas izkropļojumu sauc par vispārinājumu. Ja tu zini par kādu vienu vai divas raksturojošas pazīmes (visbiežāk no citu vārdiem), tas ir pilnīgi nepietiekams arguments, lai novērtētu cilvēku kopumā.
Kur slēpjas spriedze: visticamāk, birkas pa labi un kreisi piekarina tavas bailes no satuvināšanās. Lai iepazītu cilvēku (un pēc tam izdarītu secinājumus par viņu), ar viņu ir jākomunicē, labāk jāiepazīst un pašam viņa priekšā jāatveras. Un no tā tu baidies.
8. Cilvēks ir “pilnīgi atpalicis”. Esi pārliecināts, ka daudz zini, proti, esi sasniedzis? Bet apkārtējie visi tādi “nekādi”, iestrēguši savā attīstībā, nevēlas iet tālāk. Tās ir viltus cerības. Tu sagaidi, ka citi cilvēki mainīsies, jo tā tev ir ērti vai vienkārši gribas.
Kur slēpjas spriedze: pārdzīvojumos, ka kāds var sabojāt tavu labklājību. Tas noteikti ir viens no visbīstamākajiem veidiem, kā izprast realitāti, jo neviens nav atbildīgs par mūsu laimi, izņemot mūs.
9. “Es jūtu, ka viņš ir īsta salašņa.” Par kādu citu tu jūti, ka viņš melo, par vēl kādu, ka viņš ir nelietis utt. Tie ir emocionāli argumenti. Bet ar realitāti tiem bieži vien nav nekā kopīga.
Kur slēpjas spriedze: spriedzes neizturēšanā. Tu nezini, kāpēc tieši šis cilvēks tev nav patīkams, un mēģini “ietērpt” savu trauksmi konkrētā etiķetē.
Bez padziļinātas analīzes atzīmēšu, ka vēl viens iemesls tavai dziļajai nepatikai var būt tas, ka cilvēks nevēlas apmierināt tavas vajadzības: draudzēties, mīlēt, sadarboties, palīdzēt u.c. Jā, tā arī notiek. Lai cik bezgalīgi žēl mums nebūtu, tās ir viņa tiesības. Katrs iet pa savu ceļu.
