Nepatiesības praktiskā psiholoģija jeb kā atpazīt melus 0
Literatūras avotu izpēte, paša veikti pētījumi, kā arī likumpārkāpēju uzvedības analīze ļāva psihoterapeitam, praktizējošam psihoanalītiķim Vladimiram Šepeļam (par to raksta portāls elitarum.ru) identificēt pamatblokus, kuri kalpo par pamatu raksturīgāko melošanas pazīmju noteikšanai.
Tie ir balss un runas īpatnības; acu kustība un sejas mīmika; žestu un pozu atbilstība nodotās informācijas saturam; satura un informācijas nodošanas iezīmes.
Mēģinot noteikt sarunu partnera patiesuma pakāpi, cilvēki parasti cenšas skatīties uz viņu un novērot uzvedību. Tomēr zinātnieki uzskata, ka balss izmaiņas ir vēl labāks indikators nekā sejas izteiksme. Patiešām, balss un runas īpatnības ir ļoti informatīvi cilvēka emocionālā stāvokļa rādītāji.
Viens no iemesliem, kāpēc balss izmaiņu analīze veicina veiksmīgu melu atpazīšanu, ir tas, ka galvaskausa akustikas un citu savas runas uztveres īpašību dēļ cilvēks sevi dzird citādāku, nekā apkārtējie. Ikviens to var skaidri pamanīt brīdī, kad dzird savu balsi ierakstā.
Cilvēki, kas grib noslēpt melus, cenšas kontrolēt savu uzvedību, tostarp balss skaņu, bet viņi nevar precīzi zināt, cik labi tas izdevies, jo savas balss skaņu pilnībā kontrolēt ir diezgan grūti.
Raksturīgākās melu pazīmes, tostarp uztraukums, kas izpaužas balsī un runā, paužot nepatiesu informāciju:
• negribēta intonācijas maiņa;
• runas ātruma izmaiņas;
• balss tembra izmaiņas;
• drebošas balss parādīšanās;
• paužu parādīšanās, atbildot uz jautājumiem, kuriem nevajadzētu radīt grūtības;
• pārāk ātras atbildes uz jautājumiem, kuriem vajadzētu likt aizdomāties;
• runā parādās izteicieni, kuri konkrētajam cilvēkam parastajā komunikācijā nav raksturīgi vai pazūd viņam raksturīgi vārdi un frāzes;
• demonstratīva nododamās informācijas fragmentu izcelšana ar runas (intonācijas, paužu utt.) palīdzību, tā maskējot vai izkropļojot patieso attieksmi pret to.
Atšķirībā no balss savu seju cilvēks var kontrolēt labāk.
Melu atpazīšanā vadīties tikai pēc sejas ir grūti, jo tajā ir pārāk daudz parametru, lai noteiktu melus.
Koncentrējoties uz komunikācijas partnera seju, lai atpazītu melus, novērotājs biežāk pievērš uzmanību šādiem parametriem:
• “šaudīgs skatiens”. Tā ir tradicionāli nosaukta pazīme. Cilvēks, kurš nav pieradis melot un ir satraucies to darot, ar grūtībām spēj izturēt sarunu biedra skatienu un bieži vien novēršas;
• viegls smaids. Pētījumi liecina, ka tāds smaids bieži vien pavada melus, lai gan var būt arī vienkārši individuāla komunikācijas stila izpausme. Smaids, kas pavada melus, ļauj noslēpt iekšējo spriegumu, taču ne vienmēr izskatās pietiekami dabisks;
• īslaicīgs sejas muskuļu sasprindzinājums. Tēlaini izsakoties melošanas brīdī pār seju pārskrien tāda kā ēna. Videoieraksts ļauj fiksēt šo īslaicīgo spriedzi sejas izteiksmē, kas ilgst daļu sekundes.
• partnera kontrolēšana melu izteikšanas laikā. Šai pazīmei pētnieki pievērsa uzmanību treniņa nodarbību laikā. Izsakot melus, daži dalībnieki uz īsu brīdi koncentrēja uzmanību uz partnera seju, it kā mēģinātu novērtēt, cik veiksmīgi izdevusies maldināšana;
• veģetatīvās reakcijas. Tās ir nosarkšana, lūpu drebēšana, paplašinātas acu zīlītes, bieža acu mirkšķināšana un citas izmaiņas, kas raksturīgas kaunam, bailēm un citām emocijām, ko zemapziņā jūt cilvēki, kuri nav pieraduši melot un jūtas neveikli.
Pētījumu virziena, kurš ieguvis nosaukumu “ķermeņa valoda”, speciālisti uzsver, ka žestu, mīmikas, pozu un citu neverbālo komunikācijas komponentu interpretācija jāveic kontekstā ar visas situācijas analīzi.
Jāsaprot, vai tā ir konkrētā cilvēka individuālā komunikācijas stila dabiska izpausme, vai arī šī reakcija radusies citu iemeslu dēļ, tostarp ar vēlmi slēpt patieso attieksmi pret apspriežamo jautājumu.
Tieši paziņojuma satura neatbilstība ārējām attieksmes izpausmēm liek pieņemt, ka cilvēks melo. Piemēram, paziņojums “mani tas ļoti interesē” kombinācijā ar “klīstošu”, uz komunikācijas partneri nevērstu skatienu, roku un kāju sakrustošana, vai ironisks smaids ļauj domāt par melu klātbūtni.
Neverbālās komunikācijas speciālists Alans Pīzs nosaucis virkni žestu, kuri pavada melus un šaubas:
• žests „roka pie sejas”. Novērojumu, ka meļi bieži izmanto šo žestu, apstiprināja eksperiments, kurā konstatēja, ka medmāsas,
melojot pacientiem par viņu veselības stāvokli, biežāk pieskārās savai sejai ar rokām nekā kolēģi, kas teica patiesību;
• žests “mutes piesegšana”. Meļu arsenālā ietilpst arī mutes aizsegšana ar plaukstu, pirkstiem vai dūri, klepošana ar piesegtu muti.
Gadījumos, kad līdzīgs žests saistīts ar vērtējošu pozīciju, pie vaiga pielikta savilkta plauksta, un rādītājpirksts norāda uz augšu.
• žests “pieskaršanās degunam”. Melojot cilvēki bieži viegli paberzē degunu vai ātri tam pieskaras. Īsta deguna pakasīšana nešķiet tik acīmredzama;
• žests “acu berzēšana”. Ja tiek melots “pamatīgi”, vīrieši mēdz novērst acis un paberzēt tās, bet sievietes – pieskarties acīm un paberzēt zonu zem tām. Šo žestu var pavadīt sakosti zobi vai uzspēlēts smaids;
• žests „apkakles atpogāšana”. Atsaucoties uz D. Morisa pētījumiem, A. Pīzs saista šo žestu ar vieglu kairinājumu jutīgajos sejas un kakla audos. Tas rodas, jo melojot izdalās sviedri.
Sistēma, kurā meli tiek atklāti, pamatojoties uz informācijas analīzi:
1. Pretrunīga informācija.
Ir grūti izdomāt melus vissīkākajās detaļās, tāpēc melis cenšas atcerēties to, ko uzskata par svarīgāko. Bieži vien meli ir kā ķēdes reakcija – vieni rada nākamos, viens izdomājums liek izdarīt korekcijas citā. Tas prasa nopietnus pūliņus un laiku, un bieži vien neļauj melim rūpīgi apdomāt un to visu atcerēties. Galvenā melu atklāšanas metode ir precizējoši jautājumi, koncentrējoties uz faktu detalizēšanu.
2. Dezinformācijā ietvertās informācijas nenoteiktība, neskaidrība.
Iemesls – tiek stāstīts par to, kas patiesībā nav piedzīvots, un tāpēc tikai virspusēji saglabājies atmiņā vai ātri aizmirsts (lai gan tika apdomāts, gatavojoties melot).
3. Pārmērīga notikumu atstāsta precizitāte (īpaši sen notikušu) – iepriekš sagatavotas nepatiesas informācijas “iekalšanas” sekas.
4. Vairāku aptaujāto sniegtās ziņas sakrīt vissīkākajās detaļās.
Parasti vairāki cilvēki, kas novērojuši vienu un to pašu notikumu, nesniedz vienādu aprakstu. Tam ir vairāki iemesli: individuālās psiholoģiskās atšķirības, psihiskā stāvokļa atšķirības notikuma laikā, aktīvās iesaistīšanās notikumā atšķirības, atšķirības notikumu novērošanas punktos, uzmanības un uztveres selektivitāte. Sekas – katra dalībnieka uzmanību vairāk vai mazāk vienlīdzīgi piesaista spilgtākās un „lielākās” iezīmes, sīkās detaļas tiek uztvertas individuāli.
5. Sacītajā trūkst nebūtisku sīkumu un detaļu (ņemot vērā stāstītāja intelektuālās iezīmes un runas stilu).
Iedomātā pagātne ir pasīva, mākslīga, jo subjekts to nav pieredzējis. Šādas “pagātnes” izveides vienīgais mērķis ir maldināšana, tāpēc apraksts ir vienpusējs un trūkst detaļu. Izzūd nebūtiski papildinājumi un tie, kas būtu raksturīgi konkrētajam cilvēkam, ja viņš stāstītu par līdzīgu reālu notikumu pieredzēšanu.
6. Citādāks to pašu notikumu skaidrojums dažādos komunikācijas posmos.
Bieži vien stāstītais mainās, jo cilvēks ir aizmirsis iepriekš izdomāto paskaidrojumu detaļas, kas liek viņam sniegt jaunas notikumu interpretācijas.
7. Tikai pozitīva informācija par sevi un ne mazāko šaubu par notikumu interpretāciju.
Ja cilvēks ir patiess, parasti viņš nevilcinās atklāt arī informāciju, kas parāda viņu sliktākā gaismā (protams, ir iespējama “negatīvā” daļēja slēpšana). Patiesi cilvēki parasti neslēpj šaubas par to, kā izskaidrot dažus faktus, kas parasti nav raksturīgi meļiem.
8. Uzstājīga, uzmācīga apgalvojumu atkārtošana (ja vien tas nenotiek citu, neitrālu iemeslu dēļ).
Austrumu gudrība vēsta: „Tu man pateici pirmo reizi – es noticēju. Tu atkārtoji – es sāku šaubīties. Tu pateici trešo reizi – es sapratu, ka tu melo.”
9. „Pārteikšanās” komunikācijas gaitā, t.i., nejauša patiesas informācijas paziņošana.
Tā notiek, jo cilvēka prātā jaucas gan patiesie, gan melīgie notikuma skaidrojumi.
10. Konkrētam cilvēkam neraksturīgi izteicieni (ņemot vērā vispārējās attīstības un izglītības līmeni), termini un frazeoloģiskās izpausmes – pierādījums, ka atkārto izdomātu (iespējams, ka to izdomājis kāds cits) un iegaumētu informāciju.
11. Neizteiksmīgs izpausmju emocionālais fons.
Ja viss ir izdomāts, reālas emocijas nav piedzīvotas. Pareizāk sakot, emocionālais fons neatbilst notikuma nozīmīgumam. Neraugoties uz shematismu un emocionālo neizteiksmīgumu, var būt, kaut arī retāk, pārspīlēta un uzspēlēta emocionalitāte.
12. Atkārtota sava godprātīguma un neieinteresētības uzsvēršana.
Pārmērīga savu tikumu reklamēšana rada šaubas par informācijas patiesumu.
13. Izvairīšanās no atbildes uz tiešu jautājumu, cenšoties radīt iespaidu, ka jautājums nav saprotams vai „aizmirsts”.
14. Mēģinājums noslēpt to, vaicātājs nevarētu nezināt vai sev ļoti nozīmīgu notikumu aizmiršana (kas nav izskaidrojams ar psiholoģisko aizsardzību).
Tendence manipulēt ar melu palīdzību veidojas ilgstošā laika posmā, ja tam ir atbilstoši audzināšanas un attīstības priekšnoteikumi. Tāpēc metodes, ko izmanto šādi cilvēki, ir ļoti individuālas. Melu atklāšanas problēma ir ļoti sarežģīta, jo jāanalizē daudzveidīgi faktori.
Jo vairāk izteikta cilvēka tieksme un spēja melot, jo mazāka ir varbūtība, ka to izdosies noteikt pēc ārējām pazīmēm.
Šādos gadījumos lielāka uzmanība jāpievērš informācijas satura analīzei un uzdodamo jautājumu taktikai. Samelot ir vieglāk, ja bijis laiks tam sagatavoties. Ārējās uztraukuma pazīmes ir vairāk pamanāmas, ja melim jāatbild uz jautājumiem, uz kuriem viņš iepriekš nevarēja sagatavot atbildes.
