Toms Treibergs. Kāpēc man nekad dzīvē nav piederējis lietussargs 0
Man nekad dzīvē nav piederējis lietussargs. Tāpēc ka mani kaitina lietas, kas jānes rokā.
■ ■ ■
Jā, es zinu, ir arī tādi lietussargi, kurus var ielikt somā. Bet soma manā ieskatā ir paredzēta būtiskāku priekšmetu pārnēsāšanai, nevis kaut kādam metāla, plastmasas un sintētikas strumpulim, kas turklāt bieži vien var būt mitrs (ja ne pilnīgi slapjš) un līdz ar to samitrināt iepriekš minētos būtiskākos priekšmetus. To sakot, es domāju grāmatas. Vai arī siltu džemperi vakara pastaigai, vai arī sarkanvīna pudeli tās noslēgumam.
■ ■ ■
Vēl viens apgrūtinošs faktors ir lietussarga žāvēšana. Šķiet, viena no ikdienas sīkajām lietām, bet patiesībā viss mēdz būt daudz sarežģītāk. Publiskā vidē atrast vietu, kur nolikt žāvēties atvērtu lietussargu, var izrādīties tikpat grūti, kā atrast vietu, kur nomainīt bērnam autiņbiksītes, ja ātrumā un tuvumā nav pieejama neviena tualete un mazulis to piepildīšanu ļoti pārdzīvo. Proti, piepeši nez no kurienes uzrodas apbrīnojami daudz cilvēku, kuriem ir stipra nepieciešamība steigpilni pārvietoties tieši pa tām trajektorijām, kurās tu, cilvēks, esi iedomājies nolikt žāvēties savu lietussargu.
“Atvainojiet, man te tieši ir jānāk laukā pa durvīm.”
“Gaitenī taču ir gana daudz citu vietu, vai tad jūs neredzējāt?”
“Ja visi te nāks un žāvēs savas lietas (zīmīgi, ka nevis lietussargus, bet tieši savas lietas), kas tad te galu galā vispār būs?”
Un tamlīdzīgi. Ne jau vienmēr tas tiek pateikts skaļi, reizēm tie ir vienkārši ļoti zīmīgi skatieni un pārmetošas nopūtas.
■ ■ ■
Vēl viens iemesls manai nepatikai (vai drīzāk neieinteresētībai) pret lietussargiem ir tā ierobežojošā sajūta, kas rodas no sabiedrības normu un tradīciju apzināšanās arī tik triviālā dzīves aspektā kā ar apģērbu saistīti priekšmeti.
Ja paraugāmies attālināti un vispārināti, tā taču sanāk cilvēka novēršanās no dzīvās dabas par labu savas komforta zonas čubināšanai un uzturēšanai.
Nedrīkst salīt, jo: a) nekārtīgi izskatīsies; b) smirdēs/dvakos; c) sabojās/sasmērēs drēbes; d) saaukstēsies.
Nezinu, no kurienes man šī dumpīgā nostāja, bet es katru žurnāla lasītāju patiešām aicinātu pieredzēt salīšanas brīdi un mēģināt izbaudīt to. Piekrist, ka esam daļa no dzīvās dabas visā tās izpausmju pilnībā, nevis no ērtību un komforta kolekcijas.
■ ■ ■
Meklējot savas nostājas atbalstu plašākā kontekstā, nonācu pie franču filozofa Žana Žaka Ruso (1712–1778). Pirmām kārtām viņa uzskati balstās redzējumā par cilvēka arvien lielāko atkarību no savām vajadzībām un to piepildīšanas. Šo atkarību skaidro ne tikai materiālā, bet arī psiholoģiskā puse, kurai domātājs – starp citu, arī komponists un mūzikas teorētiķis – savos pārspriedumos piešķīra lielāku lomu nekā pirmajai.
Ņemot vērā, ka modernais cilvēks savas patības izpratni konstruē no citu viedokļiem un vērtējumiem, tas iedragā brīvību (kā kvalitatīvu iespējamību cilvēciskajā pieredzē) un liedz izpausties individuālajam autentiskumam.
Ruso ļoti augstu vērtēja brīvības ideju, viņa traktātos tā parādās kā pilsoniskā brīvība tādā sabiedrībā, kurā pilsoniskā līdzāspastāvēšana (un līdztiesīgums) notiek, katram cilvēkam saglabājot sev pienākošos suverenitāti.
Otru brīvības formu filozofs attiecina uz bērniem, kuriem šāds pasaules redzējums tiek ieaudzināts jau kopš agras bērnības un kuri maksimāli tiek atvirzīti no tādām egoistiskām, tikai uz savu personu un tās labklājību vērstām uztveres un vērtību formām.
Šo, varētu teikt, gudrās pieticības pieeju Ruso īstenoja arī pats savā dzīvē: daudz laika pavadīja vientulīgās pastaigās (bez īpaša aprīkojuma vai nastām, tātad likumsakarīgi arī salija!) pārstāja apmeklēt salonus, nēsāt smalku apģērbu un laikposmam raksturīgās parūkas, atteicās no piedāvājumiem nokļūt augstos amatos, un drīz vien viņu jau varēja sajaukt ar tirgus laukuma trūkumcietēju.
■ ■ ■
Visa šā projekta cēlonis bija vēlēšanās (varbūt pat nepieciešamība) paļauties tikai uz sevi. Kad tev uz galvas gāžas auksta lietusgāze, apģērbs ir caurcaurēm slapjš, bet mājas vēl ir tālu, arī tad tu vari paļauties tikai uz sevi. Un pat tāda sadzīviska detaļa kā lietussargs var būt viens mazs nozadzējs, savukārt ierašanās dzimšanas dienā vai teātra izrādē ar slapjām drēbēm sniedz gabaliņu lakmusa papīra: kurš no klātesošajiem būs pietiekami brīvs, lai bezmaz dalītos savā salīšanas pieredzē, un kurš neizpratnē vai pat pārmetoši nogrozīs galvu un nodomās – it kā inteliģents cilvēks, bet staigā bez lietussarga.
■ ■ ■
Par saviem klejojumiem Ruso rakstīja: “Es nekad neesmu tik daudz domājis, tik daudz dzīvojis, bijis es pats – iedrošinos lietot šo frāzi – kā tais ceļojumos, kuros esmu devies viens pats, kājām. Es izmantoju dabu visā tās pilnībā, tāpat, kā to dara tās kungs un pavēlnieks; mana sirds, klejojot no viena dabas objekta pie nākamā, iepludinās un pazīst sevi tajos, kuri sniedz mierinājumu, ietin mani valdzinājuma piepildītās pārdomās un ir saindēti ar priekpilniem pārsteigumiem.”
Ir dažādas lietusgāzes, sākot no apnicīgas pilināšanas rudeņos, turpinot ar pirmajiem svaiguma mirdzinājumiem aprīlī un beidzot ar pilnestīgu gāzienu Līgovakarā.
Tāpat ir dažādas salīšanas pakāpes, no “man nedaudz uzpilēja” līdz “slapjš kā baznīcas žurka” (ja reiz šī žurka var būt nabadzīga, tad kāpēc arī nevarētu būt slapja? Ja nu baznīcai tek jumts?). Un katrā no šiem dažādajiem lietus un salīšanas veidiem ir dažādas, savstarpēji atšķirīgas atskārtas.
Pozitīvākās no tām var sagādāt indevi doties vēl tālākā ceļā, nekā domāts pirms tam, bēdīgākos variantos var nonākt pie eksistenciālām pārdomām ne tikai par cilvēka dzīves fizioloģisko un ideju dzīves sarežģītību un neparedzamību, bet arī par meteoroloģiskajiem procesiem un statistiskiem salīdzinājumiem no sērijas “nez vai pērn kādā dienā šitik traki gāza”. Un es esmu drošs, ka, zem lietussarga ejot, tieši šāda veida pārdomas nerastos. Tur būtu ikdiena. Google kalendārs un Facebook paziņojumi par nolaikotu bildi.
■ ■ ■
Iziet lietū bez lietussarga nozīmē iziet pasaulē, dabā, visā tās pilnībā – vienalga, ja arī apkārt ir pilsēta, ar lietu pilsētā ienāk daba. Un viņai ir vērts ļauties. Viņai, nevis satrauktiem, neērtības piepildītiem prātojumiem “ko par mani padomās”. Padomās to, ka ārā līst. Un tur arī vajadzētu apstāties.
Tāpēc es savas dienas vadu bez lietussarga. Man toties ir lietusjaka. Vai kaut kas ļoti līdzīgs. Katrā ziņā tai ir kapuce, un savu funkciju – aizsargāt no lietus – tā pilda diezgan labi. Vismaz pirmās divdesmit minūtes. Pēc tam sākas piedzīvojumi. Novēlu tos arī jums!
