Dziedinoša pārtika no kaņepēm. Niedru ģimenes zaļās dzīvošanas stāsts 0
“No šīm sēkliņām iegūst zelta ēdienu, dziedinošo pārtiku.” Tā par kaņepēm teic INGUS NIEDRA. Viņa aprūpēti jau septīto vasaru zaļo kaņepju lauki. Tie ir zaļi arī pārnestā nozīmē, jo audzēšanai netiek izmantotas ķīmiski sintezētas vielas, pesticīdi un minerālmēsli. Šo Zemgales stūrīti Ingus lolo kopā ar sievu Jūliju un trim bērniem.
Kaņepju audzētāji Latvijā vairs nav retums. Daudzviet nopērkama vērtīgā kaņepju eļļa, staks un sēkliņas. Ja vien iespējams, preci pagaršoju. To parasti piedāvā tirdziņos. Šovasar viesojos Mārtiņa Rītiņa izveidotajā Slow food tirdziņā Rīgā, Sporta ielas kvartālā. Kaņepes precīzi atbilst slow food filozofijai – šo pārtiku uzņemam nedaudz, bet tiekam pie milzu labuma veselībai.
Tirdziņā baudīju ne tikai izcilu kaņepju eļļu, bet arī šokolādi, kas pildīta ar knaukšķošām sēkliņām.
To piedāvāja degustēt pats autors – Blankenfeldes zemnieks Ingus Niedra. Viņš audzē kaņepes savā senču zemē, turklāt izmanto tikai bioloģiskās audzēšanas metodes.
Mūzika lauka malā
“Šie ir kaņepju puikas. Pašlaik tie saziedējuši un apputeksnē mammas, kas pēc tam audzēs sēkliņas,” stāsta Ingus un saudzīgi laiž plaukstu pār zaļoksnajiem augiem. Kad ziedēšanas laikā ej gar laukiem, visapkārt lidinās vieni vienīgi putekšņi.
Pagalmā slejas trīs milzīgi ozoli. Katram līdzās liepa. Ingus skaidro, ka senči tā stādījuši – liepas un ozolus pāros. Lai spēks un maigums vienkopus. Vietā zem ozoliem viņi rīko saulgriežu rituālus un citus saietus, kas svešām ausīm nestāstāmi, pulcina vien draugus, domubiedrus.
Attālāk redzama visai neparasti veidota lapene, virs tās augstu plīvo Latvijas karogs. Otrā malā izveidota tāda kā savvaļas bāra lete, saslieta no lietotām koka paletēm. Skan mūzika, relaksējoša un maiga, tomēr pārāk skaļa lauku videi.
Vēlāk uzzinu, ka mūzika ieslēgta ne tikai cilvēku priekam. Tā ir ierosme kaņepēm labāk augt. Pierādījums tam atrasts kādā pētījumā. Ingus ar Jūliju nolēma to izmēģināt savos zaļajos laukos.
Jūlija gan saka – ir brīži, kad gribas tikai klusumu, klausīties dabas skaņas. Sadzirdēt, kā sarunājas vārnas, kā šalc lapotne un kā vakara tumsiņā iesaucas pūce. Jūlija visu mūžu dzīvojusi Ukrainā, Kijevā, pilsētas vidē, strādājusi par ēdienu stilisti un fotogrāfi. Latvijā viņa ir tikai trīs gadus, priecājas par iespēju dzīvot dabas viducī.
Jūlija mācās pazīt ārstniecības augus, skolojas lauku gudrībās. Un Jūlija jau lieliski runā latviski.
Savu nākamo vīru Ingu viņa satika Itālijā, slavenajā Terra Madre festivālā, kur pulcējas slow food kustības entuziasti. Tagad abi kopā audzina trīs bērnus, mazākajam ir tikai gadiņš.
Godīgi skatās acīs
Niedru dzimta šo zemi apsaimnieko jau daudzās paaudzēs. Ingus vectēvu septiņu gadu vecumā izsūtīja uz Sibīriju kopā ar mazo māsu un vecākiem. Vecāki vairs neatgriezās. Arī dzimtās mājas un zemi ģimene atguva tikai pēc daudziem gadiem.
“Vectēvs ielika manī lielu mīlestību pret šo mūsu senču kosmosa gabaliņu, to saudzēju un kopju. Nolēmu nodarboties ar kaņepēm, mūsu laukos tās augušas izsenis. Tolaik te nebija nekādu ērtību, pārtiku no tā, kas izauga dārzā. Pārdevu visu, ko vien varēju, lai varētu iesēt kaņepes. Sāku ar desmit hektāriem. No paša sākuma man bija skaidrs, ka saimniekošu ar dabiskām metodēm, neizmantošu ķīmiju. Esmu ideālists pēc pārliecības. Vēlos citiem dot ēdienu, kādu gribu ēst pats.
Man nav saimnieciskās izglītības, tā tiek iegūta praksē, līdz ar to neko daudz nezināju par intensīvo lauksaimniecību. Esmu studējis sociālās zinības.
Mans iedvesmas avots bioloģiskai saimniekošanai bija Zeps Holcers no Austrijas, viņš īsteno permakultūras projektus. Tā ir vieda un ilgtspējīga saimniekošana.
Veidot simbiozi, sinerģiju starp dažādiem kultūraugiem. Strādāt gudrāk, būt saskaņā ar to, ko daba dod. Var tikai apbrīnot, kā Alpu kalnu liesās nogāzes Holcers pārveidojis auglīgos dārzos,” teic zemnieks.
Ingus zina – strādājot intensīvi jeb konvencionāli, lauksaimniekam jāizmanto gluži vai augstākā matemātika – viss tiek izrēķināts līdz sīkumam, viss savlaicīgi ierakstīts biržā vai bankā. Bioloģiskā lauksaimniecība katru gadu nes nedaudz citu rezultātu, sniedz citu dabas mācību. Pērn vienu lauku nācās nopļaut, jo nezāles pārauga kaņepes un neko nevarēja izdarīt. Bet cits lauks atkal iedeva labu ražu.
“Šī vasara ir milzīgs pārbaudījums. Kā zinādams nopirku laistītāju, leju ūdeni komposta čupā un augus dzirdinu ar komposta tēju. Taču esmu pateicīgs par to, ko daba dod.
Neizmantoju subsīdijas un kredītus, jo ievēroju principu iztikt bez svešas naudas. Savu saimniecību neesmu arī bioloģiski sertificējis, jo tas prasa nemitīgu atskaitīšanos. Es pildu noteikumus sev un cilvēkiem, kuriem skatos acīs, es varu droši ieteikt savas kaņepes.”
Sīkā riekstiņa spēks
Zemnieka sētā pamanu daudz kaķu, pat laukiem tas šķiet pārmēru. Izrādās, kaķi strādā par medniekiem, jo peles un žurkas ir ļoti kāras uz kaņepēm. Grauzēji droši vien zina, cik tās vērtīgas.
Sīkajā riekstiņā slēpjas milzu spēks – plašs aminoskābju spektrs, vērtīgas neaizvietojamās taukskābes, E vitamīns, olbaltumvielas, šķiedrvielas un daudzas vērtīgas minerālvielas, to skaitā kalcijs, dzelzs un magnijs. Gan sēklas, gan no tām iegūtā eļļa ir dabīgs antioksidants, pasargā no sirdsslimībām, uztur labu vielmaiņu un imunitāti. Omega-3 un omega-6 taukskābes, ko kaņepe satur, ir ļoti svarīgas smadzeņu un nervu šūnu attīstībai, turklāt taukskābju attiecība šajā eļļā ir tuva ideālajai, lai sniegtu vērtīgumu organismam. Dienā pietiek vien ar ēdamkaroti eļļas, labāk to baudīt pirms ēšanas.
Kaņepju produktus iecienījuši veģetārieši un vegāni, jo tajās ir liels daudzums olbaltumvielu – ēdamkarotē eļļas aptuveni seši grami.
Veikalos nopērkamas arī lobītas kaņepju sēklas. Tas ir ērti ēšanai un gatavošanai, tomēr Ingus uzskata, ka šādi tiek zaudēta daļa šķiedrvielu. Daudziem netīk miziņas, kas ķeras zobos, taču tieši tās palīdz tīrīt organismu. “Es vienmēr ieteiktu ēst pilnu graudu, veselu sēkliņu.”
Kaņepju eļļa ir lielisks līdzeklis ādai, atjauno to. Tautas medicīnā izmanto arī kaņepju kompreses, ja ir locītavu problēmas, sastiepums vai iekaisums. Savukārt makšķernieki kaņepju sēkliņas ņem līdzi uz copi – šī barība palīdz pievilināt zivis.
Ja kādu māc aizdomas, Ingus paskaidro, ka industriālā kaņepe (Cannabis sativa) ir ilgstošas selekcijas produkts, kas noder sēklu un šķiedras ieguvei, bet nesatur psihi iespaidojošas vielas, kādas raksturīgas marihuānai. Latvijā ir aizliegts audzēt Indijas kaņepi, bet sējas ka-ņepi nedrīkst audzēt slēgtā platībā, vien atklātā laukā.
Pirtiņa ar kaņepēm
Niedru ģimene dzīvo savdabīgā kaņepju namiņā, kas iebūvēts vecajā klētī. Roka neceļas celtniecībai izmantot mākslīgo siltumizolāciju vai putuplastu, ja pašiem aug kaņepes, var tikt pie šķiedras un spaļiem.
Šķiedra ir viens no stiprākajiem dabas dotajiem materiāliem, noder audumu, virvju un auklu izgatavošanai. Ingus pēc pasūtījuma darina šķiedru matračus, savukārt spaļus izmanto mulčai, pakaišiem, var lietot kurināšanai, izgatavot briketes, pielieto arī būvniecībā.
Ingus lepni rāda kupolveida pirti, tādu kā kosmosa kuģi nekurienē. Šovasar to izdevies pabeigt, būvējuši kopā ar lietuviešu draugiem. Iekšējās sienas ir mūrētas no kaņepju māla – kaņepju spaļi samaisīti ar mālu un kaļķiem, labi tur siltumu.
Pat kūka no kaņepēm
“Ukrainā arī audzē kaņepes, bet izmanto tikai šķiedrai. Man tas bija atklājums – kaņepes var ēst,” saka Jūlija.
Viņa sagatavojusi nelielu cienastu, kas tapis tikai no kaņepēm. Galdā likts piens, rupjmaize ar melno sviestiņu, arī pašgatavota šokolāde un kraukšķīgs kēkss. Ļoti garšīgi!
Sēklu un eļļas lietojums pavārmākslā ir ļoti daudzveidīgs, top gan pesto, gan halva, gan krēms tortei.
Jūlija pagatavojusi šādu torti Ingum dzimšanas dienā, starp biskvīta kārtām ieziedusi kaņepju sviesta krēmu ar kakao, bijis ļoti gardi un sātīgi.
Sēkliņas der viegli apgrauzdēt, tad ir kraukšķīgākas, labāk garšo pie putras vai salātiem. Grauzdējot tās vienā brīdī – knikt! – un atveras. Šīs īpašības dēļ iespējams pagatavot pat kaņepju popkornu.
Rupji maltas sēkliņas var ielikt dārzeņu sautējumā, iemaisīt omletē vai zupā, ēdiens kļūs tumīgs, turklāt olbaltumvielām bagāts, tātad iespējams iztikt bez gaļas.
Svētvietas sajūta
“Pie mums valda harmonija un tīkams miers, gandrīz vai izolētība. Tomēr nereti gribas arī paburzīties civilizācijā. Tādēļ man patīk braukt uz tirdziņiem. Man prieks, ka varu ar tīru sirdsapziņu piedāvāt paša audzēto, ražoto,” teic Ingus.
Liela daļa zemnieku, kas nodarbojas ar konvencionālo lauksaimniecību, visu izaudzēto atdod biržā vai uztic citam tirgotājam, līdz ar to zūd svarīga saikne. “Viņš jau sev baltmaizi nemaz necep no saviem graudiem, jo zina, cik daudz glifosāta, herbicīdu, raundapa izmantojis. Vai šāds zemnieks var godīgi ieskatīties pircējam acīs? Mana misija ir kopt savus tīros kaņepju laukus, saimniekot bioloģiski. Mana dzimta sargā šo kosmosa daļiņu, šo svētvietu, kas sākas ar zemi un turpinās augšup, līdz pat zvaigznēm. Šajā laikā, kas mums dots dzīvošanai, gribam paveikt vislabāko gan vietai, gan cilvēkiem. Dzīvot plānojam ilgi, bet, protams, nezinām, cik tas būs. Ēdam kaņepes – varbūt izdosies ilgāk.”
Iesaka Niedru ģimene
Kaņepju piens
Kaņepju piens ir ļoti veselīgs, bagāts ar kalciju, visai viegli pagatavojams.
Negrauzdētas kaņepju sēklas aplej ar ūdeni – labāk izvēlēties no akas vai avota ņemto. Sēklas smalcina jaudīgā blenderī vai citā ierīcē kopā ar ūdeni, kamēr šķidrums kļūst pienbalts. Izkāš caur marli, kas salocīta 3–4 kārtās. Sēkliņas var iepriekš izmērcēt, lai vieglāk smalki samalt, tādā gadījumā var izmantot to pašu mērcējamo ūdeni.
Ja vēlas ļoti koncentrētu dzērienu, uz litru ūdens ņem 500 g sēkliņu. Dienas devai pietiek ar pusglāzi šāda spēka piena. Veselīgs ir arī mazākas koncentrācijas piens, tātad liek mazāk sēkliņu un vairāk ūdens.
Kaņepju piens ir arī vērtīgs pamats, lai taptu smūtijs. To sablendē kopā ar ogām un kādiem augļiem, piemēram, persikiem, var pievienot ogu sīrupu vai medu, ja vēlas saldāku.
