Stefānijas Zujānes personiskā arhīva foto

Nedaudz par cilvēcību un atļauju just. Stefānijas Zujānes pieredze, meitas sagaidot 0

Tas sākās kā dalīšanās savā dzemdību pēcsajūtā un kā paldies par grāmatu “Dziedinošas dzemdības”, bet tad es Stefānijai Zujānei, dvīnīšu mammai, aicināju šīs sajūtas uzlikt uz papīra. Un stāsts jau nav par to, kā fiziski pasaulē bērniņi nāca – neplānotā ķeizargrieziena operācijā, kam ir sava vajadzīgā vieta dzemdniecībā. Bet kaut par to mazumiņu cilvēcības, iejūtības un nesteidzināšanas jūtu izreaģēšanās – ar kuru mēs varam palīdzēt sievietei “piedzimt par mammu”. Tālāk lai savu stāstu atklāj pati Stefānija.

Reklāma
Reklāma
Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 52
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties
TV24
NATO spēku komandieris Eiropā uzskata, ka karš Ukrainā ir iegājis izšķirošā posmā
Lasīt citas ziņas

Cik daudz mēs gan ikdienā, gan pārbaudījumu priekšā atļaujam sev un citiem atzīt ne tikai to, ko patiesībā domājam, bet arī “līdz kaulam” jūtam?

Kad dzīve mums piespēlē emocionālu krīzi, visbiežāk sabiedrība sagaida, ka mēs ātri “saliksimies kopā”. Dzīvojam valstī, kur pat tuvinieka nāves izsāpēšanai ir atvēlētas divas brīvas dienas, tad atpakaļ uz darbu… Un pat tuvākie cilvēki, kad mums sāp, sagaida ātrāku emocionālu mobilizāciju nekā bieži vien spējam to sasniegt. “Savācies taču!” kāds teiks. Cits varbūt iejūtīgāk: “paskaties kāda iespēja tev ir dota kļūt stiprākam,” vai “nepārdzīvo, tev taču ir tas un TAS, esi pateicīga par to un to”…

CITI ŠOBRĪD LASA
Bet ko darīt tieši tajā brīdī kad vēl nespēj saskatīt un pieņemt notikušo kā “iespēju”? Slēpt savas patiesās emocijas no apkārtējiem?

Raudāt spilvenā naktī, kad visi guļ un censties smaidīt no rīta?

Redzu tik daudzus, kas jūtas emocionāli apspiesti šādā modelī, un arī es tā jutos, bet nespēju ar to samierināties. Pēc savas, nebaidos atzīt – traumatiskās – radību pieredzes, laižot pasaulē savas dvīņu meitas, mēnešiem nespēju ieraudzīt gaismu tuneļa galā un cieši, pat spītīgi savās sāpēs, ticēju, ka labākajā gadījumā, cītīgi mācoties un mainoties, kļūšu gudrāka un vairs nesāpēs, bet par “iespēju” notikušo nekad nesaukšu, nekad neatskatīšos ar smaidu un nesaukšu savas rētas par skaistām.

Ir pagājuši pieci mēneši, un es beidzot sajutu ko skaistu un ārkārtīgi vērtīgu savā pieredzē.

Kādam liksies – daudz jeb ieilgušas “pēcdzemdību skumjas” kur jau jāsāk zīmēt depresijas pazīmes. Kāds teiks – tas ir ātri. Es zinu cilvēkus, sievietes, kas gadiem cīnās ar to, kam tagad eju cauri, un ne jau tāpēc, ka viņi būtu vāji cilvēki.

Ja godīgi, es ticu, ka tāpēc, ka apkārt trūkuši cilvēki, kas ļautu viņiem atzīties par to, kā viņi jūtās jau no paša sākuma… līdz tam kaulam. Jo neredzēja pazīmes, kas liecināja, ka cilvēks nav ticis patiesi uzklausīts. Un cilvēks pats negribēja apgrūtināt citus, liekot sevi uzklausīt, atbrīvojot savas “neglītās emocijas” un iekšējos saspīlējumus, ko tās rada. Būtībā – liekot sevi pēdējā vietā! Pirmie nāk bērni, viņu aprūpe, ģimenes dzīve, partnera darbs, ciemiņu labsajūta, tēls sabiedrībā… saraksts ir garš, un Tu – tur pašā pēdējā vietā.

Rakstu šo, jo ceru, ka kādam tas palīdzēs saprast, ka to var un vajag mainīt un jo zinu, ka šādi jūtas daudzi un daudzas.

Es piedzīvoju savas pirmās radības gandrīz par 180 grādiem pretējas tam, uz ko biju cerējusi, ko biju iztēlojusies un kā (iekšēji) zināju, ka jutīšos labi. Manas meitas nāca pasaulē pēc akūta ķeizargrieziena. Izmaiņas, kas to noteica, notika burtiski pēdējā brīdī… kad biju jau noskaņojusies ar visu savu būtību dabiskām dzemdībām ģimeniskā atmosfērā kopā ar vīru. Tas, ko piedzīvoju bija tālu no siltas, ģimeniskas sajūtas.

Bija auksti, ar mani gandrīz nemaz nerunāja, atskaitot vien sirsnīgo anestezioloģi neviens man neko nepaskaidroja.

Tas man būtu bijis ļoti svarīgi, ne ko kā darīs, kas kurā kurā brīdī notiek. Arī vīra nebija blakus. Biju absolūtā šoka un vientulības stāvoklī. Bet kad visas ar to saistītās ķermeniskās raizes un sāpes pāriet un aizmirstās, paliek garīgās vātis, kas mēnešiem traucēja emocionālo balansu – par to, ka neviens neiedomājās parūpēties, lai dotajos medicīniskajos apstākļos, to brīdi, kad kļūsti fiziski par mammu man, tikko piedzimušai mammai, padarītu kaut necik emocionāli patīkamu un īpašu.

Manas meitas pēc operācijas no rīta aiznesa man pat neparādīja, es satiku viņas vien vakarā, turēju savās rokās pēc divām dienām.

Kontroli pilnībā bija pārņēmušas bērnu māsas, un es jutos atsvešināta. Kāpēc bija tik grūti visus šos mēnešus par spīti tam, ka meitu veselība laba un operācija veiksmīga, ja neskaita dažas vēlākas komplikācijas, kuras arī veiksmīgi tika atrisinātas? Jo pēc katras sāpīgas pieredzes, lai ar to tālāk dzīvotu veselīgi un liktu lietā kā “iespēju”, seko meklējumu un miljons jautājumu ceļš – kāpēc notika tā vai šitā un vai varēja būt tā vai citādāk? Varbūt ja es būtu rīkojusies tā…

Un manos meklējumos es satiku gan savu lielisko PEP mammu Līgu Zelmeni – Laizāni, gan iepazinos ar Lindas Rozenbahas grāmatu “Dziedinošas dzemdības”, runāju ar draudzenēm, mammu, runāju ar mediķiem, enerģētiķiem un terapeitiem. Un, jā, neuzliku spundi savām emocijām.

Protams, tas nebija vienkārši, arī vīrs un mamma, kuru priekšā tu “mēz to savu miskasti” ir tikai cilvēki, bet, turpinot runāt, nenoslēdzoties un uzklausot vienam otru, attiecības no tā tikai ieguva.

Galu galā gribu teikt – nebaidieties meklēt atbildes uz saviem jautājumiem, ja ticat ka tas jūs dziedēs. Ja jums viņi ir, viņi patiešām ir svarīgi. Mani tas dziedēja.

Un ieklausieties sevī, paralēli klausoties citos. Es saskāros arī ar ļoti pretrunīgiem viedokļiem, ne vien no līdzcilvēku puses, bet arī kardināli pretējām speciālistu domām. Bet beigās tas esi Tu, kas saliec to puzli kopā! Arī Lindas grāmatā “Dziedinošas dzemdības” es guvu mierinājuma vārdus savām sajūtām par to, ka sievietei ir tiesības atzīties sev un citiem, kā viņa jūtas, ka fiziskām un emocionālām rētām ir jādod laiks dzīt un ka patiesi ir iespējams dziedināties un rast spēku sevī arī pirms kādas maģiskas nākošās pieredzes, kas liktu aizmirst vai kompensētu veco.

Vēlreiz gribu uzsvērt ko ļoti svarīgu – jel nekad nesakiet sievietei tādus vārdus kā: “tev jādomā tagad tikai par bērnu,” vai to, ka viss taču ir kārtībā.

Ļaujiet viņai būt, jo tikai atzīstot patiesās emocijas var notikt patiesa garīga un emocionāla transformācija un atveseļošanās. Vai vārdi: “bet viss taču tagad ir labi,” atrisina problēmu, kas iekšā urd, kā to gaida apkārtējie? Nē. Vai salīdzināšana, ka kādam taču iet grūtāk, spēj konkrēti tev salikt sevi vietā? Nē! Salīdzināšana vispār ir kas ļoti neauglīgs un briesmīgs. Sāp visiem vienādi, un “grūti” nozīmē “grūti”, nevis kādam ir mazāk grūtuma un kādam vairāk.

Personiskā arhīva foto

Kam sāp vairāk – tam kam ir depresija vai tam, kuram visu laiku trūkst naudas? Tas, ka mūsu sāpes ir subjektīvas ir tieši tas, kas padara tās vienādas – to atskaites punktam ir jābūt tikai un vienīgi pašam cilvēkam, nevis viņam salīdzinājumā ar kaut ko…

Reklāma
Reklāma

Par manu pieredzi runājot, es guvu atbildes par garīgajiem iemesliem, kas noteica manu pieredzi un guvu atbildes par to, kas ar mani notika fiziski, un tas man palīdzēja sevi sakārtot emocionāli. Es uzzināju arī to, ka nebija nekādu objektīvu šķēršļu tam, lai mēs ar meitām būtu satikušās uzreiz un sirsnīgi. Es tagad spēju pieņemt to, ka mans ķermenis izgāja cauri kam lielam un tika ar to galā brīnišķīgi; ka ārsti visu izdarīja tehniski profesionāli, un spēju pieņemt to, ka piekliboja cilvēkfaktors. Kāpēc?

Jo cilvēkam cilvēks ir jāpieņem. Jo tas ir cilvēcības pamatā.

Es spēju pieņemt to, ka pirmais kontakts ar bērniem mums nebija īpašs, kā to iztēlojos, un spēju pieņemt to kā pagātni kurai nav jāvelkas līdzi, jo īpašs ir katrs konktakts ko piedzīvojam šobrīd ikdienā.

Jo patiešām tagad redzu un jūtu to, ko kāda gudra mamma teica “Dziedinošajās dzemdībās” – kad viss neizdodas kā iecerēts tā IR iespēja testēt sevi – vai tu sevi mīli? MĪLIET.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.