Nekuriene, Vitgenšteins, Rušdi 0
Tu neko nezini, Agra. Sēžu tumsā ar sakrustotām kājām, galva pēkšņi kļuvusi par smagu, bet reizē vieglu čaulu, kas piepildīta ar mākoņiem un tādu savādu pulsēšanu. Kad mēģinu domāt par šo sajūtu, tajā pašā jocīgajā galvā ieslēdzas sarkanā lampiņa, kuras mirgošana vēsta – ir sasniegta domāšanas robeža un aiz tās esošais, uz mirkli apziņā satverts, tūlīt pat izgaisīs, jo manā rīcībā nav vārdu, kas šīs sajūtas aprakstītu. Tu neko nezini, Agra. Līdzko prātā ieskanas šis teikums, tas pats par jocīgu kļuvušais prāts atceras Troņu spēles un to, kā skaistā sarkanmatainā ziemeļu mežone Vaigrita mūžīgi ņirgājās par savu izredzēto Džonu Snovu: „Tu neko nezini, Džon Snov!” Katrreiz, kad viņa to teica, šķita, ka tādā veidā viņa tikai izrāda savu pārākumu pār salīdzinoši augstdzimušo dienvidnieku, kurš no īstās dzīves neko nesaprot. Nu man pēkšņi šķita – tu neko nezini ir visloģiskākais, ko mēs katrs sev un viens otram jelkad varam pateikt.
Manā jocīgajā, reizē smagajā un vieglajā prātā ienāca arī Vitgenšteins un viņa nepielūdzamais un savā ziņā dziļi patiesais izteikums: „To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē.”
Vitgenšteins ir viens no maniem iecienītākajiem filozofiem. Izcili profesionāļi (man gan nepatīk lietot šo apzīmējumu, bet lai nu būtu) sastopami visdažādākajās nozarēs, bet viņus visus, manuprāt, vieno tas, ka pēc patiesības viņi tiecas vairāk nekā pēc apstiprinājuma savu uzskatu patiesumam. Pret savām teorijām un spriedumiem šie cilvēki ir tikpat kritiski, ja ne vēl kritiskāki, kā pret citu izteikumiem un savu ego un tieksmi pašapliecināties spēj nolikt maliņā.
Un tātad – ir paškritiski un izcili profesionāļi, un ir Vitgenšteins. Lasot viņa darbus, man šķita, ka nav neviena, kura būtība, katra šūniņa, katrs elpas vilciens ir tik ļoti veltīts patiesības atklāšanai, un brīnišķīgākais ir tas, ka Vitgenšteina pasaulē patiesība un valoda ir neatdalāmi jēdzieni. Tā nav kaut kāda morāla un ētiska patiesība, tie nav kaut kādi neiedomājami un fantastiski atklājumi – stāsts gluži vienkārši ir par valodu.
Un stāsts par valodu patiesībā ir galvu reibinošāks, nekā sākumā varētu šķist.
Man arī šobrīd sāk reibt galva, jo tikko aptvēru, ka cenšos analizēt Vitgenšteinu un stāstīt citiem par to, ko viņš, manuprāt, ir domājis. Ja nu filozofijas pasaulē ir kāds nerakstīts likums, tad viens no tiem – ja tu domā, ka esi sapratis Vitgenšteinu, tad ej labāk kaktiņā un nokaunies. Bet tomēr – manā šīvakara pieredzē meditāciju nodarbībā Šivas centrā valoda ir pārāk būtisks elements, lai par to nerunātu. Šīs meditācijas laikā, kura šķita tikai nedaudz vadīta, apstākļi bija lieliski, lai iekšējā sākotnēji drudžainā dialoga kulminācijā nonāktu līdz vārdos pasakāmā robežai. Vitgenšteins savukārt ir pārāk būtisks sarunā par valodu, lai nepieminētu arī viņu. Jau minēju, ka viņš ir mans iecienītākais filozofs vairāku iemeslu dēļ. Otrais no tiem – viņš laipo pa pasaules malu. Pa bezdibeņa malu, pa tukšuma malu. To darījuši visi mani iemīļotākie rakstnieki. Mihaels Ende, kurš uzrakstīja Bezgalīgo stāstu un aptamborēja pasauli apkārt tukšumam. Vai Salmans Rušdi. Kad piecpadsmit gadu vecumā pirmoreiz lasīju Pusnakts bērnus, rakstīto ienīdu tik ļoti, ka nevarēju sagaidīt grāmatas beigas. To mudžekli un gaušanos! To ņirgāšanos par vārdiem! Līdz sapratu, ka tas ir skaistākais, ko esmu piedzīvojusi. To izmisumu par nespēju pateikt nepasakāmo – to izmisumu, kuru zina katrs, kurš raksta. Vai drīzāk – neraksta, tikmēr izmisumā plēšot sev matus. To skaisto mudžekli, to cenšanos apmuļķot tukšumu un sevi, pielaipojot tam bīstami tuvu ar vārdu līkločiem, to aklo vistiņu spēlēšanu bezdibeņa malā, aiz kuras sākas nepasakāmais… tas nevar nesāpēt. Tas rezonē tikpat spēcīgi kā visdziļākā tibetiešu gonga skaņa, to zina ikviens, kurš grib rakstīt un reizē ienīst katru uzrakstīto vārdu, jo nepasakāmais nomirst ikreiz, kad neveikli ar tinti pieskaramies papīram, uzspiežam uz tā vārda zīmogu un reizē aizmēžam prom miljonu iespējamību.
Neiespējamā valoda
Sēžu tumsā un sajūtu šo tukšumu. Cenšos aprakstīt, ko jūtu, un es zinu – man nav vārdu, lai aprakstītu, ko jūtu. Vate, čaula, smagums – tie ir vārdi, par kuriem jau tajā brīdī zināju, ka izmantošu, un tas mani dzina izmisumā, jo tie ir tikpat noderīgi šīs pieredzes apzīmētāji kā ar zīmuli uzzīmēta tortes kontūra – palīgs tortes garšas sajušanai.
Nevaru aprakstīt sevis piedzīvoto – es pat vairs nespēju to atcerēties. Ticu, ka domas, kuras nespējam ietvert vārdos, pazaudējam. Tās pat īsti nav domas – domas, manuprāt, tiešām var eksistēt tikai valodā. Tās ir pirmatnējas pieredzes formas, kaut kādi realitātes nospiedumi prātā, kurus nespējam izskaidrot sev saprotamās kategorijās. Kurām nav piešķirti vārdi, nosaukumi, apzīmējumi – kuri tāpēc īsti pat nespēj eksistēt. Nespējot nosaukt vārdā, mēs tās pazaudējam. Vai es drīkstu izlikties, ka pati vismaz zinu, par ko runāju, kad saku jums – smagums, mākoņi, čaula? Vai drīkstu ticēt, ka pati atceros, ko īsti ar šiem nosaukumiem apzīmēju? Es nezinu. Varu teikt – jā, bet es šādi jau esmu jutusies, tās ir tās pašas sajūtas, tāpēc es tās saukšu par sajūtām x. To Vitgenšteins sauc par privāto valodu. Un saka, ka tāda neeksistē. „To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē.”
