Mīti un patiesība par to, kā palīdz modernā medicīna dzemdībās 0
Zivis nevar redzēt ūdeni, kurā tās dzīvo: Nepieciešamība humanizēt dzemdībpalīdzību
2014. gadā mūžībā aizgāja ievērojamais profesors Marsdens Vāgners (Marsden Wagner) no ASV, Kalifornijas, kurš ilgus gadus bijis Pasaules veselības organizācijas konsultants mātes un bērna jautājumos. Profesors Marsdens Vāgners ir pieņēmis simtiem dzemdību un arī izpētījis faktus par to norisi mājās un slimnīcā, vairāku grāmatu autors.
Viņa pētījumi, atziņas un iedziļināšanās dažādos ar mātes aprūpi saistītos jautājumos nav zaudējuši savu aktualitāti. Tāpēc publicējam fragmentus no viņa 2000. gada ziņojuma Pasaules Veselības organizācijā par dzemdībpalīdzību.
Kad medicīna pārāk aktīvi iejaucas dzemdību norisē, tas ir, kad dzemdētājai atņem iespēju izvēlēties ierasto gaisotni un apkārt ir sveši ļaudis, kas izmanto nepazīstamas ierīces, lai ar viņu darītu nesaprotamas lietas, lai centos “palīdzēt”, tas tik ļoti maina ķermeņa un psihes stāvokli, ka ietekmē ne tikai sievietes uzvedību šīs intīmās norises laikā, bet arī bērna stāvokli. Tādēļ nav iespējas uzzināt, kā dzemdības noritētu, ja nebūtu medicīnisko manipulāciju. Mediķiem lielākoties nav priekšstata par to, kādas ir dzemdības bez medicīniskas iejaukšanās. Visa mūsdienu ginekoloģija un neonatālā literatūra principā balstās uz medikalizētu dzemdību novērojumiem.
Zivis neredz ūdeni, kurā viņas peld. Visi dzemdībās esošie, vienalga, vai tie būtu ārsti, vecmātes vai medmāsas, kas redzējuši tikai stacionārās dzemdības ar medicīnisku līdzekļu izmantošanu, vienkārši nevar ieraudzīt to milzu ietekmi, ko šīs iejaukšanās izdara radībās.
Tā saucamajās “medicīniskajās” dzemdībās visu nosaka ārsts – tas ir cilvēks, kurš kontrolē visu, savukārt “humānās” dzemdībās (orientētās uz cilvēku) kontrole pār situāciju pieder pašai dzemdētājai. Neviena paciente stacionārā nevar pilnībā uzņemties atbildību, ja viņa nepiekrīt stacionāra politikai un visi mēģinājumi apspriest ārstēšanu vai viņas aprūpi ir nesekmīgi. Nesaskaņu gadījumā viņai atliek tikai viens – neizmantot stacionāra pakalpojumus.
Kontrakcijas un dzemdības – tā ir autonomās nervu sistēmas funkcija, kuru tādēļ nevar kontrolēt ar apziņu. Tādēļ ir divas dzemdībpalīdzības pieejas:
1. Strādāt ar sievieti, palīdzot viņai veidot dabiskas reakcijas – tās ir uz cilvēku orientētas – “humānas” dzemdības
2. Neņemt vērā cilvēka bioloģiju un uzspiest ārēju kontroli, izmantojot medicīniskus preparātus vai ķirurģiskas procedūras – “medikalizētas” dzemdības.
Praksē šīs divas pieejas var arī tikt daļēji apvienotas, tomēr ārpusstacionāra dzemdībās dominē centieni strādāt ar fizioloģiskām sievietes organisma reakcijām, kamēr slimnīcās biežāk tiek izmantota mediciniskā kontrole un iejaukšanās. Bet tas, vai medicīniskas palīdzība tiešām ir humāna, atkarīgs no tā, vai dzemdētāja var pilnībā pārvaldīt situāciju un pieņemt lēmumus.
Ilūzija par to, ka mūsdienīgais vienmēr ir labāks
Pakāpeniski kļūst redzamāka sabiedrības attīstības otra puse, kas negatīvi ietekmē mātes mirstību. Ginekoloģiskās iejaukšanās, tādas kā ķeizargrieziena operācija, dažkārt glābj dzīvību, bet dažkārt – pazudina to. Rezultātā šajās operācijās (pat ja tās nav ārkārtas, ir neplānots ķeizargrieziens), sievietes mirst 2,84 (gandrīz 3) reizes biežāk nekā parastās vaginālās dzemdībās. Salīdzinājumā ar trīsdesmitajiem gadiem, mātes mirstības rādītāji ASV 1980. gadā kļuva ievērojami zemāki. Pēc tam astoņdesmitajos tie atkal sāka augt, saskaņā ar Amerikāņu kontroles centra statistiku par saslimstību, tas izauga līdz 7,2 1987. gadā un līdz 10,0 – 1990. gadā. Tajā pašā laikā citās attīstītajās valstīs šie rādītāji samazinās, ASV deviņdesmitajos gados mātes mirstība lēni, bet aug. Pašreiz, saskaņā ar Pasaules Veselības datiem, šis līmenis ir augstāks kā 20 citās attīstītajās valstīs..
Ginekoloģijā bieži apgalvo, ka augsto medicīnisko tehnoloģiju izmantošana dzemdībpalīdzībā un jaundzimušā aprūpē attīstītajās valstīs ir patiess progress. Tomēr zinātnei ir dati, kas ļauj apgalvot, ka reizēm augsto tehnoloģiju izmantošana drīzāk iet pret progresu. Pēdējos 20 gados augsti attīstītām valstīm tā arī nav izdevies panākt kaut cik nozīmīgu neiznēsātu bērnu vai bērnu, kas cieš no bērnu cerebrālās paralīzes, rādītāju samazināšanos.
Augsti attīstītās valstīs visi mēģinājumi parādīt saikni starp perinatālās mirstības pazemināšanos un plašu ginekoloģisku iejaukšanos cietuši fiasko. Nacionālā Veselības Statistikas centra ASV pētijumā teikts: “Sakarība starp perinatālās mirstības samazināšanos saistībā ar ķeizargrieziena operācijām un operatīvās iejaukšanās vaginālās dzemdībās nav apstiprinājusies daudzās valstīs”. Zinātniskās literatūras apskats par šo tēmu, ko veikusi Oksfordas nacionālās perinatālās epidemioloģijas nodaļa, pierāda: “Vairākos pētījumos nevarēja atrast jelkādu saikni starp perinatālās mirstības rādītājiem pret to daudzumu dzemdībām, kurās izmantota operatīvā iejaukšanās.”
Tas var liecināt par to, ka šobrīd dzemdībpalīdzība savā attīstībā nonākusi posmā, kur pozitīvie ieguvumi no tehnoloģijas ieguvuši maksimumu, bet negatīvie sāk sevi parādīt. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc medicīniskais tehnoloģiskais progress nevar novest pie veselības uzlabošanas līdz tam, kamēr tie nebūs harmonijā ar dabiskiem bioloģiskiem procesiem organismā un kamēr tie netiks būvēti uz veselības palīdzības principiem ar humāniem principiem.
Piemērs. Ja ķeizargrieziena operācijas sāktu veikt tad, kad parādījušās dzemdību kontrakcijas, tad atsevišķos gadījumos tas veicinātu dabisku dzemdību procesa veidošanos. Taču gaidīt kontrakciju sākumu ārstiem nozīmētu zaudēt iespēju ieplānot operāciju ērtā grafikā. Tomēr, kā tas parasti šodien notiek, ārsti cenšas apsteigt dabisko procesu, sākot operāciju, iekams kontrakcijas sākušās, tādējādi riskējot, ka var iestāties akūts respiratorais distress un priekšlaicīgas dzemdības (grūtniecības laiks un bērna attīstība var būt neprecīzi noteikts -Tulk.), bet tie ir divi faktori, kam ir nāves risks bērnam. Un tā mēs ignorējam organisma bioloģiju..
Gribam ātru efektu, nedomājam par tālejošām sekām
Ginekologi, kā visi mediķi, mērķtiecīgi cenšas, lai medicīniskās palīdzības efekts konkrētajam pacientam būtu redzams uzreiz. Centienos saglabāt līdzsvaru starp tūlītēju kādas medicīniskās procedūras efektivitāti un zālēm un blakusparādībām, ārsti drīzāk dos priekšroku pirmajam, nekā otram variantam. Piemēram, ASV medicīniskajā publikācijā bija aprakstīts 41 mizoprostala (cytotec) ietekme kontrakciju laikā. Visas pārbaudes pierādīja preparāta efektivitāti, bet nekur netika runāts pilnīgi par tā pielietošanas riskiem. Risku dēļ Kohrana bibliotēka nerekomendē šo preparātu izmantot. Tomēr šis preparāts sniedz iedarbību un ir lēts, tādēļ tiek plaši izmantots ASV, kaut gan to neatbalsta FDA, jo tas nav pilnīgi izpētīts. Tikai šobrīd parādās pētījumi, kas apliecina nopietnus šī preparāta izmantošanas riskus, taču simtiem amerikāņu sieviešu, kuras pēc mizoprostala ievadīšanas piedzīvojušas dzemdes plīsumus un desmitiem sieviešu, kuru jaundzimušie ir nomiruš, šis lēmums nāk par vēlu.
Mizoprostala injekcijas dzemdībās deviņdesmitajos gados papildināja traģisku medicīniskās iejaukšanās piemēru sarakstu: prenatālā pelvinometrija (iegurņa iekšējo izmēru mērīšana – Tulk.) ar rentgenu trīsdesmitgajos gados, dietilstilbesterols (DES) grūtniecēm piecdesmitajos gados un talidomīds septiņdesmitajos gados.
Tā vietā, lai balstītos uz zinātniskiem pētījumiem un izprastu, kā tie var attiekties uz konkrēto pacientu, klīniski strādājošie dzemdību speciālisti vairumā valstu joprojām vairāk paļaujas uz kolēģu pieredzi un vispārpieņemtiem medicīniskās prakses standartiem. Tomēr šāda pieeja – balstīšanās tikai uz kolēģu pieredzi un domām, noved pie aprūpes pazemināšanās..
Vienīgais, ko var saprast mediķi – konkrētu gadījumu aprakstus. Tāda pieeja ved pie scenārija “bet ja nu…” – scenārija, kurā mediķi statistikas rādītājus par kopējiem iedzīvotājiem neizmanto pret konkrēto pacientu. Nekas tik labi neilustrē šo situāciju kā plānotas ārspusstacionāra dzemdības.
Daudzi ārsti un medicīniskās organizācijas turpina ticēt, ka plānotas ārpusstacionāra dzemdības ir ļoti bīstamas, vienalga, vai tās būtu radības dzemdību centrā vai mājās, cītīgi noliedzot daudzskaitlīgos pierādījumus par to, ka ārpusstacionāra dzemdības veselai sievietei ir drošas. Parasti viņi runā par to – bet ja nu kaut kas notiek, sievietei nedzemdējot stacionārā? Tā kā vairums dzemdniecības speciālistu – mediķu nekad nav bijuši nevienās ārpusstacionāra dzemdībās, viņu jautājums “bet ja nu…” satur vairākus nepareizus priekšstatus.
1. Pirmais maldīgais priekšstats par to, ka dzemdībās parasti viss notiek ātri. Patiesībā ar retiem izņēmumiem, kontrakcijas un dzemdības attīstās diezgan lēni. Gadījumi, kad patiešām vajadzīga ekstrēmi ātra palīdzība un svarīga katra sekunde, ir ļoti reti un, kā redzams zemāk, parasti vecmāte dzemdību centrā vai mājās var pilnībā sniegt nepieciešamo palīdzību.
2. Otrs priekšstats par to, ka neparedzētas situācijas (problēmas) gadījumā vecmāte, kas nestrādā stacionārā, neko nevar izdarīt – šāds uzskats var būt saistīts ar to, ka nekad dzīvē nav novērota vecmāte ārpusstacionāra dzemdibās. Patiesībā profesionāla vecmāte spēj izsecināt problēmu un parasti to pamana uzreiz, tā kā visu laiku ir kontaktā ar dzemdētāju. Dzemdību namā vairākas medmāsas un vecmātes seko vairāku dzemdētāju radību gaitai (tādā veidā nav iespējas būt ar vienu dzemdētāju pastāvīgi). Ja attīstās sarežģīta situācija, tad gandrīz vienmēr nestacionāra vecmāte spēj izdarīt visu to, ko darītu stacionārā, ieskaitot apgādi ar skābekli u.tml. Piemēram, ja bērna galva jau ir piedzimusi, bet pleci nekādi nenāk ārā (ir iestrēguši), paņēmienus, kurus lietotu dzemdību namā, ar tādiem pašiem panākumiem var veikt ārpusstacionāra dzemdībās. Viens no veiksmīgākajiem tādiem paņēmieniem (ko izmantot plecu distocijas gadījumā), par kuru pēdējā laikā runāts medicīniskajā literatūrā, ir nosaukts mājdzemdību vecmātes Ainas Mejas Gaskinas vārdā (Ina May Gaskin), kas pirmā šo paņēmienu aprakstījusi.
3. Trešais kļūdainais priekšstats ir par to, ka stacionārā ir iespēja sniegt palīdzību daudz ātrāk. Patiesībā lietas būtība ir tāda, ka vairumā stacionāru ārsti stacionārā dzemdību laikā pat neuzturas, viņus izsauc tikai sarežģījumu gadījumā (Latvijā ir dažāda prakse, pārsvarā ārsts ir pieejams – Tulk.). Tam vajadzīgs tikpat ilgs laiks, cik sievietei, kas dzemdētu radību centrā vai mājās, līdz viņa nonāktu līdz stacionāram neparedzētā situācijā. Pat plānojot ķeizargrieziena operāciju, stacionārā parasti paiet aptuveni 20 minūtes, kamēr visu sagatavo, izsauc anesteziologu u.tml. Ar šīm 20 minūtēm pietiek sievietei, lai atbrauktu uz stacionāru no dzemdību centra vai mājām. Tāpēc tik ļoti svarīga laba sadarbība starp neatkarīgām vecmātēm un stacionāriem, lai situācijās, kad nepieciešama ātra transportēšana uz stacionāru (par ko vecmāte paziņo pa telefonu), ārsti, netērējot laiku, gatavotos uzņemt dzemdētāju..
Patiesības par dzemdībām, ko pierādījuši pētījumi
Ginekologi, tāpat kā visi sabiedrības locekļi, ir tendēti ticēt tehnoloģijām un viņiem dabiska ir mantra: tehnoloģija = progress = mūsdienīgums. No otras puses, viņu uzticēšanās dabai ir pārāk vāja, un to precīzi izsaka kāda kanādiešu dzemdību speciālista vārdi: “Daba ir slikta vecmāte”. No tā izriet, ka dabu ir jāiekaro, jāvada, tādēļ mēs pasteidzamies priekšā ar kaut kādām rīcībām, pirms zinātniski pierādīt to iedarbību. Tas ir novedis pie daudziem mēģinājumiem, kā, tēlaini runājot, “uzlabot dabu”.
* Tradicionālās vecmātes – bērnu ķērājas nomainīja ārstu vadīta dzemdniecība, taču pētījumos zinātniski pierādīts, ka tieši ar vecmātēm dzemdības norit drošāk.
* Stacionāri nomainījuši dzemdības mājās. Vēlāk zinātne pierādījusi, ka radības mājas apstākļos ir daudz drošākas bērna dzimšanai, jo mājās ir daudz mazāk nevajadzīgu medicīnisku iejaukšanos.
* Sievietes ģimeni nomainījis slimnīcas personāls, vēlāk pierādīts, ka dzemdības norit labāk un drošāk, ja klāt ir kāds (-i) no ģimenes.
* Dzemdību galds nomainījis radību vertikālās pozas, vēlāk zinātne pierādījusi, ka vertikālām pozām jādod priekšroka.
* Jaundzimušā un mātes tuvību nomainījusi bērna apskate pirmajās 20 minūtēs pēc dzimšanas. Vēlāk pierādīts, ka tieši šajā laikā būtiski, lai māte un bērns būtu kopā.
* Mākslīgie maisījumi nomainījuši mātes pienu, vēlāk pierādītas tieši mātes piena priekšrocības.
* Bērnu nošķiršana nomainīja māti. Vēlāk pierādīts, ka mātei un bērnam labāk būt kopā vienā istabā.
* Inkubators nomainījis māti priekšlaikus dzimušajiem bērniem. Vēlāk pierādīts, ka “ķengurmetode” vairumā gadījumu pārspēj inkubatora sniegtos ieguvumus.
Materiāls no naturalbirth.ru
