Vai neredzīgiem cilvēkiem patiešām ir labāka dzirde? 0
Skaņas sajūta rodas tad, kad mūsu ausī ieplūst skaņas vibrācijas un iekustina mazus matiem līdzīgus izaugumus, ko dēvē par matu šūnām, mūsu iekšējā ausī, lai tās kustētos šurpu turpu. Matu šūnas pārvērš šo kustību elektriskā signālā, kuru var izmantot smadzenes, raksta Theconversation.com.
Tas, cik labi cilvēks spēj dzirdēt, lielā mērā ir atkarīgs šo matu šūnu veselības.
Ja tās zūd, šūnas neataug – šis apgalvojums attiecas arī uz neredzīgiem cilvēkiem. Tādējādi neredzīgiem cilvēkiem nav fizisku atšķirību, kas ļautu dzirdēt labāk nekā citi.
Tomēr cilvēki ar redzes problēmām bieži vien pārspēj redzīgus cilvēkus tādu uzdevumu izpildē, kas saistīti ar dzirdēšanu, piemēram, nosakot skaņas avota atrašanās vietu. Iemesls kļūst saprotams, ja mēs apskatām ne tikai sensoros orgānus, bet gan to, kas notiek smadzenēs un kā tās apstrādā sensoro informāciju.
Uztvere rodas tad, kad smadzenes interpretē signālus, ko noraida mūsu maņu orgāni, un uz informāciju, kas pienāk no dažādiem maņu orgāniem, reaģē dažādas smadzeņu daļas. Ir zonas, kuras apstrādā vizuālo informāciju (vizuālā garoza), ir zonas, kas apstrādā skaņu informāciju (audiālā garoza). Bet, kad tāda maņa kā redze zūd, smadzenes dara kaut ko svarīgu: tās pārkārto šo smadzeņu apgabalu funkcijas.
Neredzīgu cilvēku vizuālajai garozai kļūst mazliet “garlaicīgi” bez vizuālas informācijas, tā “pārtaisa” sevi un kļūst jutīgāka pret informāciju, ko piegādā pārējās maņas.
Pārkārtojumi smadzenēs ir atkarīgi no tā, kad cilvēks sāk zaudēt redzi. Smadzenes var pārkārtot jebkurā dzīves brīdī, arī pieaugušā vecumā, taču bērnībā smadzenes vieglāk piemērojas pārmaiņām. Bērnībā smadzenes vēl attīstās, tādēļ jaunajai smadzeņu organizācijai nav jākonkurē ar jau esošo. Tādējādi cilvēki, kuri kļūst akli pirmajos dzīves gados demonstrē plašāku smadzeņu reorganizācijas līmeni.
Cilvēki, kuri kļūst akli dzīves sākumā, mēdz pārspēt redzīgus cilvēkus, kā arī tos, kurus aklums piemeklējis vēlākos gados, ar dzirdi un pieskārieniem saistītos uzdevumos.
Eholokācija
Smadzeņu pārkārtošanās nozīmē arī to, ka neredzīgi cilvēki reizēm mēdz iemācīties izmantot savas atlikušās maņas dažādos interesantos veidos. Piemēram, daži akli cilvēki iemācās, izmantojot eholokāciju, noteikt apkārtējo objektu atrašanās vietu un lielumu.
Klikšķinot ar lūpām un klausoties atbalsis, neredzīgi cilvēki var fiksēt objektus savā apkārtnē.
Šī spēja ir cieši saistīta ar smadzeņu aktivitāti vizuālajā garozā. Faktiski neredzīgu cilvēku vizuālā garoza eholokācijas laikā reaģē uz skaņu informāciju gandrīz tāpat kā redzīgiem cilvēkiem uz vizuālu informāciju. Citiem vārdiem sakot, neredzīgajiem eholokācija smadzenēs lielā mērā ir nomainījusi redzi ar dzirdi.
Taču par eholokācijas ekspertu nevar kļūst jebkurš neredzīgs cilvēks. Tas, vai akls cilvēks spēj attīstīt kādas prasmes, piemēram, eholokāciju, ir atkarīgs no laika, kas ieguldīts apmācībā – arī ikviens redzīgs cilvēks var apgūt šo prasmi, pietiekami trenējoties, taču akls cilvēks, iespējams, gūs labumu no savām pārkārtotajām smadzenēm, kas būs vairāk “noregulētas” uz atlikušajām maņām.
Akli cilvēki arī vairāk paļausies uz atlikušajām maņām ikdienas darbos, tas nozīmē, ka viņi trenēs savas atlikušās maņas katru dienu. Tiek uzskatīts, ka pārkārtotas smadzenes kopā ar lielāku pieredzi, lietojot atlikušās maņas, ir svarīgi faktori neredzīgajiem, kas ļauj pārspēt redzīgus cilvēku dzirdēšanā un pieskārienos.
