Vientulība, pārspīlēta atbildības sajūta un pašpietiekamība – kā jūtas un dzīvo vienīgie bērni 0
Ja esi uzaudzis kā vienīgais bērns, tu droši vien kādreiz esi dzirdējis kādu no šiem stereotipiskajiem izteicieniem: “Skumji, ka tu augi viens,” “vecāki tevi noteikti izlutināja,” “tev droši vien grūti sadraudzēties.”
Tomēr jaunākie pētījumi rāda, ka daudzi no šiem priekšstatiem par vienīgajiem bērniem nav patiesi. Un, lai gan ģimenes ar vienu bērnu agrāk bija retums, tagad tas ir visstraujāk augošais ģimenes modelis.
Terapija var būt veselīgs veids, kā izzināt sevi un to, kā tu mijiedarbojies ar apkārtējo pasauli kā vienīgais bērns, vēsta “Huffpost“.
Lūk, ar kādām grūtībām vienīgie bērni visbiežāk saskaras!
Viņi var ilgoties pēc “brāļa vai māsas tipa” tuvības pieaugušā vecumā.
Pieaugušie, kuri uzauguši kā vienīgie bērni bieži, vien terapijā atzīst, ka jūtas vientuļi, jo viņiem nav brāļu un māsu, ar kuriem dalīt dzīves pieredzi vai saņemt atbalstu.
Svētku laiks vienīgajiem bērniem var būt īpaši grūts, jo nav lielās ģimenes sanākšanas. Daudzi cenšas šo tukšumu aizpildīt, veidojot ciešas draudzības, kur jūtas kā ģimene. Daudzi vienīgie bērni izjūt spiedienu un stresu, jo viņiem vieniem pašiem jāuzņemas rūpes par vecākiem. Tas var ietvert medicīniskās vizītes, ēdiena gatavošanu, finanšu lietas — īpaši, ja dzīvo citā pilsētā.
Viņi var izjust spiedienu būt perfekti.
Daļa vienīgo bērnu izjūt spiedienu izcelties, jo uz viņiem ir vērsta visa vecāku uzmanība. Tas var novest pie perfekcionisma vai pārlieku lielas vajadzības visiem izpatikt. Terapija var palīdzēt izprast šos mehānismus un iemācīties būt maigākiem pret sevi.
Viņi var būt ļoti neatkarīgi attiecībās.
Neatkarība ir stiprā puse, taču tā var arī traucēt attiecībās. Vienīgie bērni mēdz būt pašpietiekami, mērķtiecīgi, bet dažkārt arī uzstājīgi.
Palīdz skaidras komunikācijas prasmju attīstīšana — piemēram, “es” izteikumu mazināšana, aktīva klausīšanās, sapratnes veidošana.
