“Vīruss nekur nepazudīs!” Saruna ar infektoloģi Aiju Vildi 0
P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas infektoloģe Aija Vilde ir daļa no komandas, kas palīdz slimnīcai sagatavoties Covid-19 pandēmijai.
Tāpat ārstei bija iespēja piedalīties RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centra īstenotajās simulācijas izspēlēs Covid-19 pacienta atpazīšanai Latvijas slimnīcās, sniedzot rekomendācijas par individuālo aizsarglīdzekļu lietošanu. Daktere intervijā “LA” raksturo pašreizējo situāciju un iezīmē nākotnes perspektīvas.
Reģionālajās un lielākajās Rīgas slimnīcās ir sagatavots daudz gultu Covid-19 slimnieku uzņemšanai. Vai tā prognoze nav par skarbu?
A. Vilde: Sekojot līdzi tam, kas notiek citās valstīs, kā pieaug Covid-19 pacientu skaits, tā pilnīgi noteikti nav pārspīlēta reakcija. Droši vien gultu vajadzēs vēl vairāk. Reālo situāciju mēs redzēsim tikai pēc pāris nedēļām. Runāju ar kolēģiem Itālijā, Francijā, Šveicē – tur gultas aizpildās zibenīgi.
Redzot tukšās galvaspilsētas ielas, šķiet, ka mēs esam diezgan disciplinēti, un rodas sajūta, ka pie mums jau nebūs kā citur. Turklāt epidemiologi ziņo, ka mūsu valstī tikpat kā nav smagu slimnieku, un šķiet, ka tas slimības vilnis nenāks virsū Latvijai tikpat skarbi kā citām valstīm? Vai pēc jūsu sacītā iznāk, ka šī sajūta ir mānīga?
Mums jau vēl nav daudz saslimšanas gadījumu. Pieaugot slimnieku skaitam, palielināsies to cilvēku skaits, kuri nonāks slimnīcās. Caurmērā 15–20% saslimušo cilvēku Covid-19 norit smagāk un ir nepieciešama ārstēšana slimnīcā, līdz pat 5% – intensīvās terapijas nodaļā.
Ja ir saslimuši simts cilvēku, tad, visticamāk, intensīvā terapija nepieciešama 3–5 saslimušajiem.
Bet, ja saslimst tūkstoš cilvēku, tad šāda intensīva ārstēšana ir vajadzīga jau 30–50 cilvēkiem, ja desmit tūkstoši – tad 300–500 cilvēkiem. Respektīvi, proporcionāli pieaugot saslimušo skaitam, pieaug arī to smagi slimo pacientu skaits, kuriem nepieciešams ārstēties slimnīcā.
Šobrīd mums šādu slimnieku nav daudz, jo Slimību profilakses un kontroles centrs ļoti labi veic savu darbu, meklē saslimušo cilvēku kontaktpersonas, tiek veikti testi arī ar ne tik izteiktiem Covid-19 simptomiem. Mānīgi izskatās, ka varbūt tā situācija ir citāda un vieglāka nekā ārvalstīs. Tomēr jāņem vērā, pie mums slimība vēl nav izplatījusies tik plaši kā citās valstīs. Rezultātu un efektu mēs redzēsim tikai pēc vairākām nedēļām.
Infektologi prognozē, ka Itālijas scenārijam nevajadzētu atkārtoties. Latvijā skolu slēgšana, sociālā distancēšanās, strādāšana no mājām tika ieviesta ļoti laikus. Ja to sāk ieviest tikai tad, kad jau ir saslimuši, piemēram, trīssimt cilvēku, un katrs no viņiem inficē vidēji divus cilvēkus, tad to efektu īsākā laika posmā pat nevar ieraudzīt.
Ierobežojušiem pasākumiem vislielākā nozīme ir, pirms slimības izplatība ir kļuvusi nekontrolējama. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs ievērotu pašdistancēšanos. Īpaši tas attiecas uz gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar hroniskām slimībām. Nav tā, ka viņiem visu laiku jādzīvo noslēgtās telpās.
Viņi var pastaigāties pa mežu, ja turp dodas kājām vai aizbrauc ar savu mašīnu, bet viņiem nevajadzētu doties uz iepirkšanās centriem, ciemos vienam pie otra. Arī mazbērniem nevajadzētu apmeklēt vecvecākus, jo vecumā virs 70 gadiem ir vislielākais risks nonākt slimnīcā, turklāt ārstēšanas rezultāts var būt nelabvēlīgs.
Arī mums, kas neesam riska grupā, nevajadzētu rīkot dzimšanas dienas ballītes.
Sociālajos tīklos var lasīt, ka cilvēki ar gandarījumu raksta, ka tas esot labi, ka vismaz neaizliedzot dzimšanas dienas ballītes. Bet, ja sanāk kopā desmit cilvēku, tad sekundāri var inficēt lielu cilvēku skaitu. Tiesa, simtprocentīgi visi uzreiz neinficēsies, taču tik un tā, ja cilvēki organizēsies grupās, epidemiologiem būs ļoti grūti kontrolēt slimības izplatību, jo vienlaikus būs jāsameklē liels skaits kontaktpersonu.
Vai tas ir iespējams, ka, nonākot saskarsmē ar inficēto, var arī nesaslimt, pateicoties spēcīgai imūnsistēmai?
Covid-19 var skart visus, neatkarīgi no tā, cik stipra ir imūnā sistēma. Svarīgi ir tas, cik daudz vīrusa izdala pats slimnieks (to sauc par vīrusa slodzi), kā arī tas, cik daudz vīruss tiek uzņemts. Slimības sākumā simptomi ir mazāk izteikti, bet tieši šis ir tas laiks, kad tiek izdalīts daudz vīrusa. Nedaudz sāp kakls, temperatūras nav, ir neliels krekšķītis, un mēs ejam uz darbu.
Šajā situācijā tas ir visnepareizākais, jo Covid-19 simptomi slimības sākumā izpaužas lēnāk un vieglāk, bet cilvēks ir ļoti infekciozs, un tieši tad pastāv vislielākais risks inficēt citus. Kad simptomi mazinās, samazinās arī vīrusa slodze, līdz ar to cilvēks vairs nav tik infekciozs citiem.
Augsts risks saslimt ir tiem, kuriem ar slimo personu ir bijusi komunikācija tuvāk par diviem metriem un ilgāk nekā 15 minūtes. Vislielākais risks ir tieši tiem, ar kuriem inficētais dzīvo kopā. Tāpēc, ja cilvēks ir saslimis, viņam iesaka atrasties atsevišķā istabā ar atsevišķu vannas istabu, ja tas ir iespējams.
Vai tomēr valdībai nevajadzēja pieņemt stingrākus ierobežojumus pret mūsu tūkstošiem iebraucēju no ārvalstīm, kā to izdarīja Lietuva? Vai tas būtu palīdzējis samazināt saslimstību?
Balstoties uz citu valstu pieredzi, mūsu valstī ir pieņemti ļoti adekvāti un slimības izplatību ierobežojoši pasākumi. Šobrīd galvenais ir, lai Latvijas iedzīvotājs būtu saprātīgs un atbildīgs. Ja tiek ievēroti pašizolēšanās un karantīnas principi, tad epidēmija ir kontrolējama. Sociālā distancēšanās patlaban ir vissvarīgākā.
Vecākiem vajadzētu runāt arī ar saviem bērniem, izskaidrot situāciju, bērni ir gudri un saprot.
Jāpaskaidro, ka nevajag tikties ar draugu, labāk ar viņu runāt skaipā vai pa tālruni, lai mazinātu iespēju inficēties un aiznest šo vīrusu vecmāmiņai.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) bija ieteikusi Covid-19 ārstēšanā nelietot ibuprofēnu, bet pēc tam atsauca šo savu ieteikumu. Vai jums ir kāda versija – kāpēc?
Bija publikācija, kurā tika izteikta doma, ka ibuprofēns var pasliktināt Covid-19 gaitu, kurai ir saistība ar dažādiem enzīmiem un receptoriem, bet tas neapstiprinājās. Tādēļ arī šī informācija tika atsaukta.
Jāņem vērā, ka situācija ap vīrusu mainās ļoti strauji un joprojām ir ļoti daudz nezināmā.
Pirms nedēļas pasaulē bija 170 tūkstoši saslimušo, bet šobrīd šis skaits ir vairāk nekā dubultojies – jau gandrīz pusmiljons. Mirstība, salīdzinot ar pagājušo nedēļu, ir pieaugusi trīs reizes – bija seši tūkstoši, bet šobrīd jau ir 18 tūkstoši.
Kā cilvēkiem šajā koronavīrusa uzbrukuma laikā fiziski nepanīkt?
Vajadzētu turpināt sportiskās aktivitātes, lietot veselīgu uzturu, izgulēties, un ļoti svarīgi ir pietiekami dzert ūdeni. Jo mazāk mēs lietosim dažādas imūnsistēmu it kā stiprinošas vielas, jo labāk.
Jāatceras, ka uztura bagātinātāji var izraisīt gan nieru, gan aknu mazspēju, tāpēc no šādu papildu līdzekļu lietošanas vajadzētu atturēties. Lietojiet tikai tos medikamentus, kurus ir izrakstījis ārsts hronisko slimību ārstēšanai.
Vai jūs varētu pateikt vismaz aptuveni, kad dzīve atkal varētu atjaunoties ierastajā ritmā?
Jāsaprot, ka tas nebūs tā, ka mēs līdz 14. aprīlim paliksim mājās un pēc tam visi atgriezīsimies ierastajā darba ritmā. Vīruss nekur nepazudīs. Jāmēģina saprast, ka mūsu dzīves ritms tomēr mainīsies un ka distancēšanās būs jāievēro arī turpmāk.
Introvertais un atturīgais dzīvesstils tiks rekomendēts arī turpmāk, jo, atgriežoties ierastajās gaitās, ir iespējams jauns uzliesmojums, un tad sāktos viss no gala. Tāpēc jāmēģina pārkārtot dzīvi jaunajiem apstākļiem.
Pieļauju, ka izmaiņas ierastajā virzienā varētu būt tikai tad, kad tiks izstrādāta vakcīna. Bet šobrīd distancēšanās ir pats svarīgākais. Arī roku mazgāšana un virsmu dezinfekcija ir īpaši svarīga. Ievērojot gan roku higiēnu, gan distancēšanos, ir iespējams epidēmiju kontrolēt.
Esmu lasījusi publikācijas, cik daudz būtu saslimuši, ja šie ieteikumi par distancēšanos, mācību iestāžu slēgšanu, roku mazgāšanu, virsmu dezinfekciju u. c. netiktu ievēroti. Tie skaitļi bija dramatiski – miljoni, salīdzinot ar tūkstošiem, ja ieteikumi tiek stingri ievēroti.
