Arī veģetārietim var būt liekais svars. 7 jautājumi par veģetārismu 12
Lasītājs pasūta mūziku! Redakcijā bija iekrājušies vairāki neatbildēti jautājumi saistībā ar veģetārismu, un uz tiem visiem lūdzām atbildēt pieredzējušo veģetārieti Ditu Lasi. Iedrošinošās un skaidrojošās atbildes apkopojam šajā atvērumā.
Vai veģetārs vai vegānisks uzturs ir veids, kā tikt vaļā no liekā svara?
Sākot ēst veģetāri vai vegāniski, svars diezgan nenovēršami kritīsies, jo ar uzturu vairs netiks uzņemts tik daudz olbaltumvielu un tauku kā tad, ja ēd gaļu un dzīvnieku izcelsmes produktus. Protams, tas atkarīgs no katra cilvēka organisma īpatnībām. Taču daudzi izvēlas veģetārismu nevis ar nolūku novājēt, bet tāpēc, ka vairs nevēlas, lai viņu uztura dēļ tiktu nogalināti dzīvnieki.
Kāpēc, ēdot veģetāri, tik drīz pēc maltītes gribas ēst atkal? Vai tas nozīmē, ka jāēd biežāk vai vairāk? Varbūt pietrūkst kādu uzturvielu?
Ja pēc ēdienreizes jau drīz atkal gribas ēst, visticamāk, ēdiens bijis pagatavots tikai no dārzeņiem – kaut arī porcija ir lielāka un vēders šķiet pilnāks, tajā ir mazāk uzturvielu. Enerģijas patēriņš ir tāds pats kā līdz šim, bet kaloriju mazāk – lūk, atkal klāt izsalkums.
Cilvēkiem ir tāda asociācija ar veģetārismu – tātad galdā jāliek tikai dārzeņi! Lai sajustu sātu, vēderā jāliek arī graudaugi un pākšaugi. Nedrīkst aizmirst arī tauku daļu.
Tieši šis komponents daudziem sagādā problēmas, jo tauki sabiedrībā ir teju vai demonizēti. Ja līdz šim cilvēks bijis visēdājs un dārzeņus radis tvaicēt vai kā citādi pagatavot bez liekas piciņas sviesta vai pilītes eļļas, skaidrs, ka, svītrojot no ēdienkartes gaļu un turpinot ēst tikai tvaicētus dārzeņus, gribēsies ēst, jo trūks tauku un olbaltumvielu.
Risinājums – dienā ieplānot vairāk maltīšu, kā arī ēdienam pievienot eļļu vai sviestu. Tauki veģetārismā ir ļoti klātesoši un redzami, gandrīz nevienā ēdienā tie nav slēptā veidā, līdz ar to kādam, kurš nesen kļuvis par veģetārieti, var būt liels stress: pēkšņi šķiet, ka viss, ko ēd, kļuvis daudz treknāks. Jātiek galā ar šo nenormālo tauku fobiju, jo bez eļļām un sviesta organismam sāks trūkt dažādu svarīgu funkciju nodrošināšanai tik ļoti vajadzīgo taukskābju.
Arī veģetāriešiem mēdz būt liekais svars. Kā tas iespējams? Ar ko tas izskaidrojams?
Tāpat kā parastais uzturs, arī veģetārais var būt veselīgs un var būt neveselīgs. Neveselīgi ēdot, arī veģetārietis var mocīties ar lieko svaru. Tas, ka esi veģetārietis, nenozīmē, ka vari nemitīgi to vien darīt kā ēst! Neveselīgs veģetārs uzturs ietver pārāk daudz saldumu, nesabalansētu tauku daudzumu, pārmēru lielus balto miltu izstrādājumu kalnus.
Kā īsti ir ar zivīm un olām? Esmu veģetāriete, bet no šiem diviem produktiem tomēr neatsakos. Kā to vērtē īstie veģetārieši?
Šis jautājums par īstajiem un neīstajiem veģetāriešiem man izraisa smaidu. Katrs taču pats izvēlas, ko ēst un ko neēst. Kam gan par to jāatskaitās?! No uztura viedokļa tā nav nekāda problēma.
Ja runa ir par piederību kādai sociālai grupai, tad gan var saprast, ka cilvēkam ir grūti, jo visēdāji vairs netur par savējo, sak, tu vairs neēd gaļu, bet īstie veģetārieši arī vēl neieskaita savās rindās. Veģetāriešu biedrības parasti definē, ka īsts veģetārietis neēd dzīvniekus. Arī zivis ir dzīvnieki, tāpat arī kukaiņi un sliekas, ko jau izmanto pārtikas produktu pagatavošanai. No šāda viedokļa zivēdājs neskaitās īsts veģetārietis. Tomēr…
Ir tik daudz dažādu veģetārisma un vegānisma variāciju, ka noteikti izdosies atrast domubiedrus ar līdzīgu ēdienkarti, ja sociālās piederības jautājums patiesi ir tik svarīgs.
Šādai apakšklasifikācijai gan īpašu jēgu neredzu, jo cilvēki mēdz migrēt no vienas grupas uz otru: te ēd zivis, te vairs neēd, te pārstāj lietot arī pienu, te ēd tikai skābpiena produktus un tamlīdzīgi, līdz atrod sev vispiemērotāko ēšanas režīmu un formātu, un attiecīgu kompāniju.
Piedalījos kādā retrītā, kur bija tikai veģetārs uzturs. Saņēmām pavāres ieteikumu pastiprināti lietot sviestu. Kāds tam var būt izskaidrojums? Kāpēc sviestu, nevis kādu augu eļļu?
Grūti precīzi atbildēt, nezinot, kas tas par retrītu un kādas valsts vai uztura tradīcijas virtuve tur bijusi. Iespējams, tam bijusi kāda saistība ar ājurvēdas uztura principiem – tajos liela vieta tiek ierādīta sviestam un karsētajam sviestam gī. Tomēr ieteikt sviestu pilnīgi visiem nav īsti pareiza pieeja arī no ājurvēdas viedokļa – tieši šajā Senās Indijas tradicionālajā veselības un uztura sistēmā taču tiek uzsvērts, ka ēdiens jāpielāgo individuāli, ņemot vērā konkrētā cilvēka uzbūves tipu.
Taču tiesa – veģetārā uzturā piesātināto tauku var būt par maz. Visēdājiem ir problēma ar pārmērīgu to daudzumu, veģetāriešiem – otrādi. Līdz ar to var atļauties sviestu ēst vairāk. Tomēr pienākuma sevī to bāzt iekšā gan nav!
Veģetārisma piekritēji nebeidz atkārtot, ka būt par veģetārieti nav sarežģīti, tomēr redzu, ka augu valsts produkti, kā arī augļi un dārzeņi mēdz būt ne visai kvalitatīvi. Vai ir kādi ieteikumi, kur atrast augstvērtīgākus produktus?
Šis jautājums mani izbrīna, jo kur gan šodien var atrast nekvalitatīvus produktus? Iespējams, domāta lielveikalu produkcija, tomēr arī lielajos tirdzniecības centros dārzeņi ir vērtīgi un veselīgi. Mēs nedzīvojam aizlaikos, esam Eiropas Savienībā jau gandrīz 15 gadus, un pārtikas kontrole ir ļoti stingra – gandrīz nežēlīga!
Viss ir pārbaudīts krustu šķērsu, no pārtikas drošības viedokļa nekas nav nekvalitatīvs. Varbūt tomāts šķiet bāls un pārlieku stingrs, varbūt avokado ir akmensciets… Tas ir jautājums par šķirnēm un par importētajiem produktiem: tajā zemē, no kuras ievesti, šie dārzeņi un augļi var nogatavoties dabiski, tāpēc savā dzimtenē mēdz būt daudz garšīgāki. Lai nogādātu pie mums, ir jārūpējas par to saglabāšanu.
Tomātus tur ledusskapī, tāpēc tie ir cieti – paturiet ledusskapī tomātu no vecmāmiņas dārza, un arī tas kļūs ūdeņains un stingrs.
Iespējams, jautājot domāti produktu aizvietotāji – kāda vegāniska desa vai vegāniem domāts siers. Jāapzinās, ka tas var būt tāds pats džankfūds kā vis-ēdāju desas, pelmeņi un burgeri. Katrā uztura tradīcijā ir arī sava nevērtīgās un neveselīgās pārtikas daļa. Vai to patērēt vai ne, tā ir katra paša darīšana. Ar to var panašķēties, ja ir vēlēšanās, tomēr šāda veida pārtikai nevajadzētu veidot ēdienkartes pamatu. Tas gan nav nekāds īpašais veģetārisma postulāts, tas attiecas arī uz visēdājiem.
Nesen izlēmu kļūt par veģetārieti. Nav grūti neēst gaļu, pēc tās vispār nejūtu nekādu vajadzību, bet daudz grūtāk paciest apkārtējo dzēlības un piezīmes. Pat tuvākie draugi izzobo. Vecāki vienkārši nesaprot. Mēdz teikt, ka paradumu maiņa izraisa pārmaiņas arī draugu un paziņu lokā. Bet vai patiesi tā varētu notikt tikai tāpēc, ka esmu drusku izmainījis ēdienkarti?
Arī es mēdzu teikt, ka veģetārisms nav problēma no uzturvielu viedokļa, bet gan sociāla problēma. Par savu izvēli ir jāpacīnās! Es to daru jau 20 gadus, cilvēki joprojām nav nomierinājušies. Graužu tik savu salātlapu un noklausos kārtējos aizrādījumus. Nav pat vērts bojāt nervus, lai atbildētu. Vienkārši uzaudzēju biezāku ādu.
Mierinājumam varu teikt, ka jebkas, ko izvēlēsieties mainīt savā dzīvē, izraisīs kādu reakciju apkārtējos, vienalga, vai pārstāsiet lietot cukuru, vairs nedzersiet alkoholu vai atmetīsiet smēķēšanu. Citiem vienmēr atradīsies kaut kas par to sakāms, komentējams, vienmēr būs kāds, kurš sabotēs, un kāds, kurš zinās, kā būtu labāk. Arī tad, ja cilvēks izlems precēties, šķirties, neradīt pēcnācējus vai – tieši otrādi – radīt piecus sešus, kāds sāks mācīt, noliegt, izsmiet.
Ja izlemsiet novājēt vai uzsākt regulāras sportiskās aktivitātes, būsiet pārsteigti, cik neapmierināti ar to būs paši tuvākie cilvēki. Nevis atbalstīs, bet traucēs.
Taču esiet bez bažām – kā veģetārieti jūs atplestām rokām uzņems attiecīgas domubiedru grupas gan sociālajos tīklos, gan re-ālajā dzīvē. Jūs neesat viens un vientuļš!
Mūsu eksperte
Dita Lase, veģetāra uztura skolas Vegus vadītāja
