“Bezsimptomu” stagnācija. Kas tā par krīzi un kā ar to tikt galā 0
Psihoterapeite Inga Admiraļskaja portālā econet.ru apraksta piecus “bezsimptomu” stagnācijas simptomus.
Šī parādība ir situācija,kurā mums izmisīgi vajadzīgas pārmaiņas, bet nevaram rast pamudinājumu rīkoties, jo ārēji viss izskatās kā parasti, labi.
Pirmie trīs simptomi ir acīmredzamāki un vieglāk pamanāmi, pēdējie divi ir tā ieaudušies pašreizējā dzīvē, ka tos grūti apzināties.
“Šo problēmu pamanīju tad, kad sapratu – mani dzīves procesi ir ne tikai cikliski (krīze-pārmaiņas-adaptācija-jauna krīze), bet ietver periodus, kuros viss it kā ir labi, bet izdzīvot tos ir gandrīz nepanesami.
Tobrīd ārēji esmu ļoti labi funkcionējošs speciālists, māte, partnere, draudzene un meita, tieku galā visās frontēs, bet iekšienē esmu nomākta un daudz kas tiek darīts automātiski. Parastais veids, kā tikt galā – atvaļinājums – neko nemaina.
Taču visas ciešanas vienā mirklī beidzās tad, ja uzsāku ko jaunu, iesaistījos jaunā biznesā, sāku sportot u.tml.
Biju iedomājusies, ka mani piemeklējis pirmsdepresijas stāvoklis, taču tad es nebūtu varējusi ar prieku mesties jaunos darbos vai aktivitātēs.
Kas tas ir par stāvokli, kurā strādāt vari labi, bet nespēj būt laimīgs? Vienīgais veids, kā izskaidrot šo dinamiku, ir atzīt, ka tas nav nekas cits kā krīze, bet kaut kādu iemeslu dēļ tā noris bez simptomiem, „bez temperatūras”.
Ir viegli strādāt ar sevi, ja izmaiņu nepieciešamība skaidri apzināta un izteikta ar noteiktiem simptomiem – neapmierinātību, konkrētām vajadzībām un lokalizētu diskomfortu.
Kad skaidrs, kur sāp, un jāatrod tikai pareizā tablete vai problēmas risinājums. Taču ko darīt, ja nepieciešamība visu mainīt un sasniegt jaunu līmeni ir vāji izteikta un nepārvar slieksni, pēc kura to var apzināties?
Šajā gadījumā cilvēks atrodas stagnācijā, gausi noritošā dzīves krīzē. Mēģināju apkopot pazīmes, pēc kurām var identificēt tādu stagnāciju un uzsākt “ārstēšanos”, negaidot “iekaisumu” un “komplikācijas”.
Pirmais simptoms – sašaurinās to nodarbju loks, kuras tevi iepriecina, stimulē vai ļauj atpūsties.
Piemēram, vēl nesen tavā repertuārā tika iekļauts gājiens uz kafejnīcu, jaukas filmas noskatīšanās, pastaigas pa parku, iemīļota mūzika, interesantu ēdienu gatavošana, došanās ciemos, joga vai skriešana.
Tagad no šī saraksta palikuši tikai kūka kafejnīcā un filma, un šis “tagad” ilgst tik ilgi, ka tu īsti nesaproti, kā agrāk atlika tik daudz brīvā laika draugiem, parkam un skrējienam.
Prieki tavā dzīvē kvantitatīvi ir tādi paši kā iepriekš, bet kvalitāte kritusies. Ja pirms stagnācijas perioda bija, piemēram, nedēļā desmit prieciņi un visi atšķirīgi, tad tagad tāpat desmit, bet tie ir pieci kūkas gabaliņi un piecas filmas noskatīšanās.
Otrais simptoms – dienas režīma izmaiņas
Piemēram, agrāk tu apmeklēji baleta nodarbības vai peldējies baseinā. Centies neizlaist nevienu nodarbību un guvi lielu prieku no izkustēšanās un savām fiziskajām spējām. Taču tagad vai nu es pavisam pametis nodarbības vai neapmeklē tās ar tādu regularitāti.
To pašu var teikt par dienas un uztura režīmu (ej gulēt dažādos laikos, ēd steigā, pārtrauc veltīt tam īpašu laiku un vietu, pat aizmirsti ēdot lūkoties šķīvī).
Trešais simptoms – pazudusi sapņošana kā īpaša un ļoti svarīga nodarbošanās
Ja cilvēks saka, ka neatceras, kad pēdējo reizi pasapņojis, tā ir ļoti satraucoša zīme. Ar sapņošanu es nedomāju vēlmi iegādāties jaudīgāku putekļsūcēju, bet gan iedvesmojošu procesu, kurš rada prieku un mudina virzīties uz priekšu.
Sapņot par to, kā vasaras mājā stādi rozes un gandrīz sajust to smaržu, sapņot par pastaigu gar jūru un zīmēt bloknotā gliemežvākus, sapņot par bērnu un salikt rokas tā, it kā šūpotu bērnu…
Sapņot ir ieelpot nedaudz vairāk gaisa un nonākt plašā iedomātā pasaulē, no kuras jau biji atradinājies, dzīvojot rutīnas varā.
Ceturtais simptoms – garastāvokļa pelēkais fons
Tu gan smejies, gan ar prieku komunicē un piekop dažādas aktivitātes, bet, ja visu to noņemtu no fona, paliktu skumjas un pelēcība. Šis blāvais tonis pavada tevi vientulības brīžos, tāpēc tu mēģini no tās, pat neapzināti, izvairīties.
Nevēlēšanās palikt vienatnē ar sevi – piektā „bezsimptomu” dzīves krīzes izpausme
Pat tad, kad esi viens pats, skan TV vai radio, cilvēki kaut ko murmina no datora ekrāna. Atpūta nozīmē sērfošanu internetā, televīzijas kanālu pārslēgšanu vai nogurdinošas tikšanās ar draugiem, kuras nesniedz gandarījumu, tikai nožēlu par izšķērdēto laiku.
Palikt vienatnē ar sevi ir grūti un biedējoši, tāpēc neapzināti izvairāmies no tā, aizpildot tukšumu ar to, kas pagadās, jebkādiem niekiem.
Ko darīt
Viens no veidiem, kā uzlabot situāciju, ir sākt meditēt. Meditācija mūs māca satikties ar sevi un izturēt iekšējo tukšumu. Šis tukšums var būt spēka, iedvesmas, prieka avots, bet mēs no tā baidāmies un tas ir diezgan dabiski, jo garastāvokļa fons ir iekrāsots pelēkos toņos, un pabūt klusumā ir biedējoši, jo tas atgādina vientulību.
Ir ļoti svarīgi saprast, kāpēc izmanto šo rīku, jāizvirza skaidrs mērķis. Piemēram, „Es vēlos aiz ārējā trokšņa saskatīt savas vajadzības un vēlmes” vai „Es vēlos panākt iekšējo līdzsvaru”, „Es vēlos, lai mans noskaņojums būtu labāks”.
Pietiks arī, ja piestrādāsi pie pirmā simptoma – iepriecinošo nodarbju sašaurināšanās, un dzīve sāks strauji mainīties. Sākt ar priekiem ir daudz vieglāk nekā ar smagu darbu, vai ne?”
