Pāris no ceļotāju cilts. Agnesi un Jāni ceļojumi tuvinājuši un attālinājuši 0
Mēdz teikt – lai labāk iepazītu cilvēku, ar viņu kopā jādodas ceļojumā. Agnese Zeltiņa un Jānis Kalējs ir izturējuši šo pārbaudījumu ne reizi vien, turklāt ceļojot divvientulībā. Ceļš viņus ir gan uz kādu laiku pašķīris, gan arī satuvinājis, attiecības padarot vēl ciešākas, nekā tās bija iepriekš.
Vieno intereses
Agnese un Jānis viens otru ievērojuši kādā no Jelgavas jauniešu iecienītām pulcēšanās vietām, būdami 19 un 22 gadus veci. “Mūs abus aizrāva aktīvs dzīvesveids, interesējāmies par smago metālu, ģērbāmies melnās drēbēs,” divpadsmit gadus senu pagātni atceras Agnese.
“Ar Jāni bijām pretpoli – viņš tāds kluss un ļoti nopietns, es enerģiska un labā nozīmē pat dulla. Jānis daudzus pievilka kā magnēts. Tāpēc ka bija nobriedušāks un pieaugušāks nekā citi, negāja pa gaisu, bet rīkojās mierpilni un pārdomāti. Ne viens vien viņu uztvēra gandrīz kā tēvu.”
Sākumā abi bijuši labi draugi. Agnese nosmej – viņa esot uzaugusi puišu vidē, tāpēc tolaik jutusies kā pašpuika.
“Man netrūka pretējā dzimuma sabiedrības un uzmanības,” atzīst jaunā sieviete.
Tuvināšanās esot notikusi, kad abi aizbraukuši uz Jēkaba gravu Tukuma pusē snovot. Jānim jau bijusi pieredze snovošanā, bet Agnesei šī sportiskā aktivitāte bijis nepiepildīts sapnis. “Mājās atgriezos vienos zilumos, jo kritu un cēlos, kritu un cēlos, taču jutos ļoti laimīga. Sapratu – snovbords ir mana kaislība.”
Kopš tā brīža abus vienojusi ne vien interese par subkultūru, bet arī aizraušanās ar snovbordu. “Kopīgam vaļaspriekam pāra attiecībās ir nozīmīga loma,” spriež Jānis. Un viņa teikto papildina Agnese.
“Laika gaitā gandrīz katrās attiecībās kaisle noplok, jo ir grūti gadiem noturēt nemainīgi augstu savstarpējo attiecību temperatūru. Pieaugot saplok arī draugu pulciņš, jo apprecas, piedzimst bērni, par tusēšanos svarīgāka kļūst karjeras veidošana. Nevar teikt, ka draugi pazustu, taču ir aizņemtāki. Un tad ir labi, ka tavs partneris ir vienlaikus tavs labākais draugs, ar kuru vieno ne vien attiecības, bet arī kopīgas intereses un vaļasprieks.”
Dodas pasaulē
Pirms pieciem gadiem Agnese aizgāja no labi apmaksāta darba reklāmas aģentūrā, lai ar Jāni dotos ilgstošā ceļojumā.
Ceļojuši stopējot garāmbraucošas automašīnas, bet, nonākot Portugālē, jumtu virs galvas un iztiku pelnījuši, kādas pāris stundas dienā pastrādājot gadījuma darbus. “Redzēt svešas zemes arī bija viens no maniem bērnības un jaunības sapņiem,” atklāj Agnese. “Es uzaugu ģimenē, kur naudas pietika tikai pašam nepieciešamākajam. Vecākiem vajadzēja nopūlēties, lai apgādātu ģimeni, tāpēc – kāda tur ceļošana! Bet es tik ļoti gribēju vairāk redzēt un piedzīvot!”
Vēl viens pamudinājums ceļošanu pavilkt garāku bija iegūtā darba vīza “Working Holiday”, lai dotos uz Jaunzēlandi. “Šī zeme pārsteidza ar dabas krāšņumu, mēs iemīlējāmies Jaunzēlandē. Tur nodzīvojām divus gadus, darīdami dažādus darbus. Kā daudzviet ārvalstīs, arī Jaunzēlandē populāra ir kustība – strādāt apmaiņā pret dzīvesvietu un uzturu.
Piemēram, Jānis darbojās celtniecībā, būvēja dārza mājiņas, remontēja mitekļus, gan es, gan viņš uzkopām privātmājas, savedām kārtībā dārzus, strādājām arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos,” uzskaita Agnese.
Esot izdevies iekrāt nedaudz naudas, lai varētu iegādāties lietotu busiņu, ar ko turpināt ceļojumu. Braucamrīks bijis aprīkots ar guļamo un vēl šo to, lai būtu ne vien pārvietošanās līdzeklis, bet arī māja uz riteņiem. “Pa ceļam nodarbojāmies ar aktīvo atpūtu, sākot ar laivošanu un beidzot ar traukšanos no kalniem ar šim mērķim paredzētiem divriteņiem.”
Dažādu piedzīvojumu, adrenalīna un atklāsmju nav trūcis. Taču notika arī neprognozētais – esot piedzīvojuši krīzi abu attiecībās.
“Mēs pašķīrāmies,” neslēpj Jānis. “Pēc deviņiem kopdzīves gadiem prasījās mazliet atelpas, tāpēc paņēmām pauzi.”
Agnese tūlīt pat piemetina, ka neesot šķīrušies ar naidu vai pārmetumiem otram. Vienkārši katrs aizbraucis uz savu valsti – Jānis devies uz Franciju snovot, bet Agnese ar mugursomu plecos – uz Vjetnamu. “Mēs joprojām uzturējām kontaktus – ja kaut ko vajadzēja, zvanīju Jānim. Jaunas attiecības neizveidojām, ceļojām vienatnē.”
Kopā ir viegli
Atšķirtība ļāvusi saprast, ka ir viens otram īstie cilvēki. “Es varu paļauties uz Jāni tāpat kā viņš uz mani. Viņš ir mans lielākais atbalsts, ne ar vienu neesmu bijusi tik atklāta kā ar viņu,” labus vārdus mīļotajam velta Agnese. “Pat vistrakākās manas idejas Jānis ir uztvēris ar sapratni. Kad nepieciešams, iedrošinājis noticēt saviem spēkiem.”
Arī Jānis daudz ko sācis, juzdams Agneses atbalstu un pamudinājumu rīkoties. “Mēs nekad neesam dalījuši – tas jādara sievietei, tas – vīrietim. Kurš pirmais pārnāk mājās, pagatavo gan ēst, gan arī pēc maltītes nomazgā traukus,” kopdzīves sadzīvisko pusi iezīmē Jānis, bet Agnese piebilst, ka abi nekad neesot būvējuši gaisa pilis un aizrāvušies ar vīzijām, kādam vajadzētu būt otram un kopdzīvei, bet dzīvojuši.
“Mums neatlika laika kašķiem, jo daudz strādājām, turklāt Agnesei darbs bija jāapvieno ar studijām biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA, kur apguva reklāmas jomu.”
Abi ir vienisprātis, ka to gadu laikā, kamēr ceļojuši, ar vairākiem draugiem notikušas lielas pārmaiņas – apprecējušies, sadzimuši bērni. “Bija sajūta, it kā mēs būtu atgriezušies no Nārnijas,” nosmej Agnese.
Kad jautāju, vai draugu piemērs nemudina apprecēties un parūpēties par pēcnācējiem, abi atbild – tāda doma esot, taču vēl mazliet prasās pēc kādiem piedzīvojumiem.
