Tritons 0
Pirms pieciem gadiem man bija pacients V. Viņam bija 45 gadi. Labklājīgs, pašpietiekams, ļoti bagāts. Viņam bija iesauka Tritons. Tā viņu savā starpā sauca tie, kas ar viņu strādāja. Hospisā viņu atveda no ārzemēm. Tur nu tā sagadījās, ka no tuviniekiem viņam bija palicis tikai miesassargs un šoferis. Sieva no viņa šķīrās. Bijušie padotie darbinieki atveda dokumentus parakstīšanai, cenšoties saglabāt optimismu viņa klātbūtnē. Devās prom steidzīgi, rūpīgi aiz sevis aizverot palātas durvis.
Miesassargs un šoferis pildīja aprūpētāju lomu un vakaros, kad V. gulēja, stāstīja medmāsām par to, kāds vēriens bija V. un kāda turība.
Mums attiecības ar V. veidojās jocīgi. Viņš novērtēja, kas man mugurā, būdams zīmolu un firmu pārzinātājs. Tā vietā, lai pateiktu “Labdien, dakter”, viņš sacīja: “Jums ir dārgas zeķbikses, uzreiz redzam.” Vai: “Jums ir pareizais pulkstenis.” Ar to bija domāts pulksteņa zīmols. Ēdienu viņš pasūtīja tikai no restorāna, spirtotos dzērienus no “veciem krājumiem” piegādāja tas pats miesassargs. Viņš negribēja būt ne no viena atkarīgs, uzskatot, kas arī atbilda patiesībai, – ka visu var pats.
Palātā bija visa kā. Televizors, veļa, apģērbi. Vārdusakot – pilnīga labklājība. Nebija tikai māju, kur viņu dzīves beigās kāds gaidītu.
Pie hospisa stāvēja dārgs mersedess, ko tā arī saimniekam neievajadzējās.
Viņš pavadīja hospisā piecus mēnešus. Bija ar visu apmierināts un pilnībā mainīja personāla domas par to, ka “visi bagātnieki ir maitas”.
Viņš bija jautrs, labi izglītots un asprātīgs cilvēks. Viņš nepieļāva domas par nāvi. Neprasīja izmeklējumu rezultātus. Nerunāja par nākotni..
Viņu satrauca, ka hospisā ir vēl citi pacienti. Viņš varēja pieprasīt apskati vai analīzes jebkurā diennakts laikā un bija neapmierināts, ka reiz naktī mani izsauca nevis pie viņa, bet skaļam slimniekam, kurš savā dzīvē neko, pēc viņa mēriem, nav sasniedzis. Viņš negribēja citus vienādot ar sevi. Viņš bija pārliecināts, ka no hospisa viņš dosies uz klīniku Vācijā.
Piecu mēnešu laikā mēs ļoti iedraudzējāmies. Tad reiz pienāca brīdis, kad viņš vairs nevarēja piecelties, un, tā kā par izveseļošanos vairs nebija ne runas, es viņam pajautāju, ko viņš gribētu tieši šobrīd.
Es domāju, ka sadzirdēšu lūgumu izveseļoties, aizbraukt uz Spāniju, pasūtīt retas zāles vai atvest kaut kādu konsultantu. Puķes, jaunu telefonu, mašīnu, apsardzes maiņu u.tml. Viņa prasības līdz šai dienai savā daudzveidībā diez ko neatšķīrās. Ja nu vienīgi ar zīmolu un vīnu nosaukumiem.
Bet viņš palūdza man atvest kazlēnu. Mazu kazlēnu, kam vēl nav izauguši radziņi. Izrādījās, ka V. ir uzaudzis laukos. Un viņu uzaudzinājusi māte – tēvs nomiris, kad viņš bija mazs. Un vienīgās gaišās atmiņas viņam bija par mazu kazlēniņu, ar kuru viņš laukos spēlējās, puika būdams.
Kazlēniņu es viņam atvedu. Viņš piekakāja manu ordinatūru un skaļi blēja.
Ieejot palātā, sanitāre V. teica, ka “tagad jums būs pārsteigums”. Ieveda kazlēnu. Viņš bija pavisam maziņš, vēl nabassaite nebija nokritusi. Viņu līdz vakaram izīrēja pienvedējs.
V. nevarēja piecelties, un kazlēniņu ielika gultā.
Viņš viņu apņēma un sāka raudāt.
Pirmo reizi piecu mēnešu laikā.
