Kaitīgs, tātad jānormē? 0
E-vielu izmantošanu pārtikā nosaka valsts likumdošana, mūsu gadījumā tā ir Eiropas Savienības kompetence. Protams, ka daudzas no e-vielām patiešām nav kaitīgas un atzīstamas par dabīgām, piemēram, krāsvielas, kas iegūtas no biešu vai burkānu sulas, paprikas, tāpat arī citronskābe, pienskābe un citas. Bet netrūkst arī tādu, kas dabā nav sastopamas, tās iegūtas laboratorijās, sintezējot dažādas ķīmiskas vielas. Piemēram, E 129 jeb alūra sarkanais ir krāsviela, kas iegūta no dinātrija 2-hidroksi-1-(2- metoksi-5-metil-4-sulfonatofenilazo) naftalīn-6-sulfonāta, apvienojot 4-amino -5-metoksi-2-toluolsulfoskābi ar 6-hidroksi-2-naftalīnsulfoskābi un par bezkrāsas komponentiem izmantojot nātrija hlorīdu un/vai nātrija sulfātu. Kas tas ir – pārtika vai ķīmijas uzdevums augstskolā? Reizēm liekas, ka mēs esam laboratorijas izmēģinājuma žurciņas, kas labprāt ēd no mēģenītēm, kurās ir dažādas ķīmiskās vielas. Vai kāds var pateikt, kā šīs ķīmiski sintezētās vielas, ar kurām mūsu organisms nekad nav saskāries, ietekmēs veselību vecumdienās, kādu iespaidu atstās uz nākamajām paaudzēm? Pat tad, ja konstatēts, ka konkrētā e-viela bērniem rada hiperaktivitāti, gremošanas traucējumus un citas nevēlamas reakcijas, to neaizliedz, vien nosaka maksimāli pieļaujamās devas.
Bet kā var izkontrolēt, cik daudz patiesībā bērns uzņēmis šo vielu, ja dienā baudījis košās želejkonfektes, veldzējies ar krāsaino limonādi un notiesājis arī pāris saldējumu, katrā pa padsmit e-vielām, bet vakarā ēdis baltmaizīti ar 5 uzlabotājiem, piedzerot arī attiecīgi bagātinātu pienu?
Katrā produktā atsevišķi jau ir limitētais konkrētās e-vielas daudzums, bet kā tās darbojas kopā, nonākot organismā? Bērns, kurš nekad nav ēdis želejkonfektes vai citus saldumus, kuros tikpat kā nav dabīgu sastāvdaļu, pirmoreiz tādus nogaršojis, pārsteigts konstatē: “Mammīt, man mutītē tagad kož un mēlīte sūrst!”
Tā ir domāšana un mūsdienu modernā pieeja dzīvei – kas uzreiz nenogalina, tas nekaitē! Mēs esam tik ļoti attīstījušies un palikuši tik pārgudri, ka visu, ko ņemam no dabas, vēl pārveidojam. Bet tieši dabīgs produkts, kas nav apstrādāts, uzlabots vai pilnveidots, ir organismam visvieglāk atpazīstams, asimilējams un izmantojams. Mēs neesam radīti ķīmisku vielu kokteilīšiem! Veselības balsts ir dabiska, neapstrādāta pārtika, vislabāk maksimāli ātri pēc novākšanas, kad tajā ir maksimāli daudz vērtīgu vielu, vitamīnu un mikroelementu. Cik daudz tagad ir simptomu un slimību, ko nespēj identificēt un ārstēt? Cilvēki staigā ar neskaidras izcelsmes kaitēm no viena daktera pie otra, lieto dažādus uztura bagātinātājus, nesagaidot īpašus uzlabojumus un nereti samierinoties ar konkrētām problēmām un neērtībām, ko tās rada. Daudz savas veselības labā var darīt, vien dzīvojot vietā, kur ir tīrs gaiss, un ēdot dabisku pārtiku. Bērniem tā pāriet smagas alerģijas, uzlabojas imūnsistēma, kopējais veselības stāvoklis. Ēdot tikko pagatavotu ēdienu no tīrām izejvielām, nevis pērkot veikalā pusfabrikātus ar milzum garu e-vielu buķeti, un ātri tos atsildot, steigā notiesājot un skrienot tālāk. Jā, tā var ietaupīt laiku (cik lietderīgi iegūto izmantojam?), kas būtu veltīts kārtīgas maltītes pagatavošanai, bet kādu cenu par to maksājam? Šis ir tehnoloģiju attīstības laikmets, bet diemžēl arī mākslīgais, aukstais laikmets, kurā cilvēks pamazām zaudē savu saikni ar dabu un spēju pazīt savu organismu, sajust, kas viņam konkrētajā brīdī ir nepieciešams.
