Smagā autoavārija 0
Jautāts par to, kas tad notika pirms gandrīz divdesmit gadiem, Jānis Ķirsis atbild: “Tas atgadījās 1998. gada 4. oktobrī – šo datumu vienmēr atcerēšos, jo tas izmainīja visu manu dzīvi. Ap pulksten pieciem no rīta braucu uz medībām Līgatnes pusē. Acīmredzot biju piemidzis un kādā pagriezienā vienkārši aizbraucu taisni. Nebija arī bīstamā pagrieziena brīdinājuma zīmes, kurai, izrādās, vajadzēja tur atrasties. Mašīna nokūleņoja. Es ne uz mirkli netiku zaudējis samaņu, man bija viena sīka skramba, bet… arī sprandas lūzums.
Pats sliktākais ir tas, ka mani operēja tikai pēc 16 stundām! Tas nozīmēja, ka man faktiski parakstīja liktenīgu spriedumu – bija taču tikai nieka iespēja izdzīvot. Tādā situācijā, kādā nokļuvu, operēt vajag pēc iespējas ātrāk – pirmās divas ir zelta stundas, kad ir cerība, ka bojātās muguras smadzenes cik necik var salikt vietā. Pēc 16 stundām atliek tikai izdzīvošanas jautājums.
Tā bija svētdiena. No Līgatnes mani ar ātrajiem uzreiz veda izmeklēt un operēt nevis uz Rīgu, bet pretējā virzienā – uz Cēsīm. Tas bija likteņa paradokss, bet tā tajā laikā strādāja medicīna. Un jau no Cēsīm pārveda uz Gaiļezeru, kur bija uzstādīts Latvijā pirmais magnētiskās rezonanses aparāts, ar kuru tad konstatēja, kas galu galā man traumēts. Cēsu slimnīcā bija vien parasts rentgens, ar ko nevarēja neko īpašu noteikt.”
Cīņa par dzīvību
Jāni operēja tagadējā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Kad pēc operācijas viņš esot pamodies, viņam nekustējās nekas – varēja vienīgi runāt. “Biju pilnībā paralizēts,” viņš paskaidro. “Tālāk bija cīņa par dzīvību.”
Traumās nogulēju kādas divas nedēļas, tad mani pārveda uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Tur divi fizioterapeiti – Raivis Aršauskis un Mareks Ostrovskis – mani, tā sakot, sāka spīdzināt. Viņi mēģināja mani iztaisnot – mani, kuram visi locekļi ne vien nekustējās, bet bija arī savilkti čokurā, arī muskuļu saites bija saīsinātas. Tas viss notika ar baisām sāpēm, bet mani vajadzēja cik necik izlocīt un dabūt ratiņkrēslā.
Izrakstoties no Vaivariem, man vismaz jau kustējās rokas.
Tad trīs nedēļas pavadīju Upsalas Universitātes klīnikā, jo bija cerība, ka tur vēl kaut ko varēs līdzēt. Bet klīnikā man burtiski jau pirmajās dienās pateica, ka visu mūžu būšu ratiņkrēslā. To man pateica tikai tur – Latvijā neviens par to neieminējās. Tas gan bija diezgan šokējoši. Taču tie paši Upsalas dakteri mani mierināja: nu labi, jums nav paveicies, bet dzīve jau ar to nebeidzas! Ja dzīvotu Zviedrijā, es noteikti to uztvertu daudz vieglāk. Bet Latvijā tā ir milzīga problēma. 1998. gadā vienkārši nestādījos priekšā, kā es dzīvošu, kā pārvietošos un ko tas viss nozīmēs.
Upsalā bija ļoti zinoša ergoterapeite, kas prasmīgi man “iedabūja” vietā pirkstus. Bet tas arī faktiski bija viss.”
Nākamajā lapā – par neveiksmīgu eksperimentālu operāciju Maskavā.
