“Jums ir 56 gadi, jādzīvo vēl apmēram 10 gadus,” pacienti nepatīkami pārsteidz ārsta teiktais un rodas sajūta, ka medicīna ir tikai bizness 239
Rosinājums dalīties ar piedzīvoto sadarbībā ar mediķiem, daudzus motivējis dalīties piedzīvotajā. Turpinām LA.LV dakterstāstu sēriju ar Marijas pieredzi.
Atgādinām, ka šīs sērijas mērķis ir veicināt attieksmes maiņu sabiedrībā no visām pusēm – gan mediķiem pret pacientiem, gan pacientiem pret mediķiem, jo lielākajā daļā publicēto stāstu runa nav par naudu vai tamlīdzīgām tēmām. Stāsti ir tikai par attieksmi, kādu tik ļoti gribas saņemt vienam no otra.
Turpinājumā Marijas stāsts!
“Neesmu slimīgs cilvēks – izņemot veģetatīvo distoniju, citu kaišu man nav, arī kaitīgo ieradumu nav, līdz ar ko pie ārstiem vēršos gadījumos, kad ir vajadzīga veselības izziņa darbam.
Tomēr pirms dažiem gadiem man sāka sāpēt ceļgala locītava, un bija nepieciešams nosūtījums pie traumatologa un rentgena izmeklējumam, tāpēc vērsos pie sava ģimenes ārsta vienā no Rīgas centra poliklīnikām.
Līdz ko izklāstīju savu problēmu, ārsts sāka “saldā” balstiņā klāstīt, ka mani Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā jeb TOS noteikti ņems rindā uz ceļgala locītavas endoprotezēšanu. Viņam tur strādājot bijušie studiju biedri, un varēs šo lietu nokārtot paātrinātā tempā. Tad sāka stāstīt, ka cilvēki ar ceļgala locītavas endoprotēzēm dejo, lēkā, slēpo u.tml., kas ir klaja dezinformācija.
Operācija, kas vienmēr ir galējais mērs, tiek pozicionēta kā pirmā un vienīgā ārstniecības metode, jo tas ir finansiāli izdevīgi. Vajag taču bijušajiem kursa biedriem “piespēlēt” biomateriālu merkantīlo interešu apmierināšanai! Pirmo reizi saskāros ar tik klaji vienaldzīgu, ja neteikt “uzspļaujošu”’ attieksmi pret pacientu.”
Marija no ārsta saņēmusi daudz iedvesmojošas informācijas, kāpēc operācija ir laba, tā esot tīrais nieks. Sieviete tam kategoriski nepiekrīt, jo uzskata, ka neviena operācija nav nieks, tā atstāj lielākas vai mazākas sekas uz veselību. Ticis arī solīts, ka endoprotēze kalpos apmēram 10 gadus.
Sieviete atteikusies no operācijas, izsakot vēlmi mēģināt sākotnēji problēmu risināt ar fizioterapijas un fizikālās terapijas palīdzību, kā rezultātā ārsts uzreiz mainījis attieksmi un pateicis: “Ņemot vērā, ka jums ir 56 gadi, tad jādzīvo vēl apmēram 10 gadus, tā arī būs.“
Turpina pati paciente: “Pajautāju, vai man pēc apmēram 10 gadiem būs jāmirst, uz ko viņš atbildēja, ka es pati esmu vainīga pie tā, ko viņš teica, jo neko nedaru, lai nodzīvotu ilgāk. Pieņemšanas noslēgumā pateica, ka lai es aizmirstu viņa teikto. Tipiskā emocionālā varmākas atbilde.”
Sieviete neslēpj, ka šī vizīte bijusi ļoti nepatīkama, sabojājusi ne tikai noskaņojumu, bet arī pazeminājusi viņas pašapziņu, iebiedējot, ka dzīves beigas ir pavisam drīz. Pamazām gan viņa atguvusies no šīs sajūtas, bet ar šo stāstu dalījusies, lai brīdinātu citus, ka mēdz notikt arī šādi. Viņa par situāciju, minot konkrētā ārsta vārdu, informējusi arī Latvijas ārstu biedrību un Ģimenes ārstu asociāciju.
Kas notika tālāk?
“Ārstējot ceļgala locītavu, nonācu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas poliklīnikas kabinetos. Ar emocionālo vardarbību tur nesaskāros, bet pārsteidza, ka katrs ārsts piedāvāja atšķirīgu versiju, kādi izmeklējumi un kādas ārstnieciskās metodes ir vajadzīgi manai ceļgala locītavai. Sapratu, ka medicīna ir nežēlīgs bizness, un visas ārstu darbības ir pakārtotas tikai un vienīgi izdevīgumam sev un pietuvinātām personām. Pirmcēloni viņi negrib meklēt vai, zinot to, neizpaudīs, jo tas nav finansiāli izdevīgi. Visi grib ārstēt bet ne izārstēt, jo izārstēts cilvēks ir zaudēts klients.
Paldies vienam jaunajam ārstam TOS, toreiz vēl rezidentam, ka viņš norādīja uz pirmcēloni, līdz ar ko es sāku meklēt pareizā virzienā, kā sev palīdzēt. Pirmcēlonis bija D vitamīna zemu nokritušais līmenis un tāpēc ceļa locītavas muskuļu darbības traucējums, kas tika novērsts.
Diemžēl nav vienotas vadlīnijas problēmu risināšanai vai tās tiek ignorētas – katrs ārsts piedāvā atšķirīgu versiju, kas var kardināli atšķirties no kolēģa versijas. Visi sacenšas savās fantāzijās un izdevīguma redzējumā. Pa vidu ir pacients ar savu sāpi, kas nezina, kam uzticēties.
Ņemot augstāk aprakstīto, ir ievērojami mazinājies mans ticības un uzticēšanās kredīts Latvijas ārstiem. Var investēt vairākus miljonus veselības aprūpes nozarē, bet kamēr valda šāds, piedodiet, bardaks, nekas labāk nebūs. Kārtējais algas pielikums ārstiem tikai vairos viņu augstprātību un paviršību.”
Noslēgumā arī Marija atklāj, kāpēc nolēmusi dalīties ar savu pieredzi: “Mērķis ir vērst uzmanību notiekošajam veselības aprūpes sistēmā, kas, manuprāt, ir nopietni slima. Cilvēks atļaujas darīt to, ko tolerē un pat atbalsta sistēma, kā tas ir Latvijā.”
