Foto: Pixabay

Kā uzvarēt mūžīgo upuri sevī 0

Pārstājiet iet visiem vējiem līdzi, noveļot vainu uz apstākļiem un beidziet slīgt negācijās. Laiks kļūt par savas dzīves saimniekiem.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Vai jums ir pazīstama šāda situācija? – jau no rīta jūs sākat satraukties: uz ceļa ir sastrēgumi, idioti neprot braukt, ir liela rinda veikalā u.t.t. Visas šīs neērtības nav atkarīgas no jums un bojā jūsu noskaņojumu uz visu atlikušo dienu.

Jā, šādas situācijas ir ārpus jūsu kontroles, bet to nevar teikt par jūsu emocijām un attieksmi pret šiem notikumiem. Emocijas nosaka jūsu reakciju uz visu, kas notiek jūsu dzīvē. Un tās ir ļoti grūti kontrolēt. Grūti, bet ne neiespējami.

CITI ŠOBRĪD LASA

Jebkura reakcija uz situācijām vai cilvēku rīcību, neatkarīgi no tā, vai reakcija notiek automātiski, ieraduma pēc vai apzināti, – ir mūsu izvēle.

Mēs izvēlamies, vai uzņemties atbildību par savu rīcību vai vainot kādu.

Mums ir tiesības izvēlēties, kas kontrolē mūsu dzīvi. Tēlaini izsakoties – mēs veidojam dienu vai diena veido mūs.

Kā mums patīk būt upura lomā

Upura psiholoģijas pamatā ir pārliecība, ka mēs neuzņemamies atbildību par savu rīcību un dzīves apstākļiem.
Šodien, pateicoties internetam un sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem, ieradums apvainot, kritizēt un nepieņemt dzīves apstākļus kļūst par ikdienišķu komunikācijas veidu.

Mūsdienās cilvēki kļūst arvien jutīgāki, neatkarīgi no vecuma. Apvainošanās un viegla aizkaitināmība ir novērojama arī darba vietās un mācību iestādēs.

Sociologi Bredlijs Kembels un Džeisons Meinings savā pētījumā “Microaggression and Moral Cultures” atzīmē, mēs esam iemācīti reaģēt uz mazāko neērtību.

Tā vietā, lai paši risinātu problēmu, mēs žēlojamies citiem, lai viņi apliecinātu mūsu upura lomu, un šajā ziņā mēs kļūstam atkarīgi no viņiem.

Tas viss rada bezpalīdzības sajūtu. Mēs ieslīgstam bezspēcībā, vainojam citus, runājam par apstākļiem un žēlojam sevi: “Ja nebūtu noticis X, viss būtu bijis labāk…”, “Kāpēc es, nevis viņa?” u.t.t.

Ilustratīvs foto.
Foto: pexels.com

Savā grāmatā “The Power of TED” Deivids Emeralds saista upura psiholoģiju par traģisko trijstūri. Šo trijstūri izstrādājis doktors Stīvens Karpmans 1960. gadā, taču tā ir aktuāla joprojām. Esot šajās trijstūra attiecībās, mēs ieņam kādu no trim lomām vai vairākas pēc kārtas.

Traģiskais trijstūris

Upura lomā mēs koncentrējamies uz negatīvo savā dzīvē un jūtamies apvainojušies uz tiem, kas mūs tiesā vai kritizē.
Uzbrucēja lomā mēs nosodām un kritizējam citus, parasti bez ļaunuma.

Un galu galā mēs vēršamies pie glābējiem – tie var būt cilvēki vai lietas, kas var sniegt atvieglojumu.

Reklāma
Reklāma

Žēlošanās ir lielisks aizsardzības mehānisms. Labs veids, kā sevi pārliecināt, ka esam pelnījuši ko labāku, kad viss iet ne tā, kā gribētos (un jūs neko nedarāt, lai to labotu). Jo daudz vienkāršāk ir žēloties un kritizēt nekā veidot, vadīt un kaut ko darīt.

Mana dzīve ir pilna neveiksmju, no kurām lielākā daļa nekad nav notikusi (Marks Tvens). Kad jūs uztverat apstākļus kā ārēju faktoru, jūs šādo atļaujat sev nevirzīties uz priekšu. Jūs neaugat, nemācaties no savām kļūdām. Ko darīt? Kļūt apzinātākam, atzīt savas kļūdas un nepilnības, un pieņemt, ka esat atbildīgs par savu dzīvi.

Kā uzvarēt upuri sevī un uzņemties atbildību

Apgrieziet traģisko trijstūri
Pretstats traģiskajam trijstūrim ir Deivida Emeralda dinamiskais uzlabojums.

Upura psiholoģija: dinamiskais uzlabojums
Kamēr upuris koncentrējas uz problēmām, savas dzīves veidotāji skaidri saprot, ko vēlas un ķeras vērsim pie ragiem, uzņemas atbildību par rezultātiem savā dzīvē.

Foto: pexels.com

Uzbrucēji kļūst par konkurentiem, kuri palīdz mācīties un augt sevis iepazīšanas ceļā. Un galu galā glābēji kļūst par treneriem un palīdz savas dzīves veidotājiem īstenot savus sapņus. Turklāt – dzīvē paliek tās pašas problēmas, situācijas un konkurenti. Vienkārši mēs skatāmies uz tiem no cita skatpunkta.

Lai pārietu no upura lomas uz savas dzīves veidotāja lomu, atvēliet laiku, lai uzdotu sev pāris jautājumu:
• Kāds ir mans ideālais rezultāts?
• Kas novedis mani esošajā dzīves situācijā?
• Ko es vainoju par to, kas noticis ar mani?
• Pie kā vai pēc kā es tiecos kā glābiņa/glābēja?

Līdzīga dzīves filozofija tiek aprakstīta daudzu filozofu darbos – Marka Aurēlija, Senekas, Epiktēta u.c.
Stoicisma filozofijā uzskata, ka mēs nevaram kontrolēt notikumus, kur notiks, bet varam būt savas reakcijas pārvaldnieki. Mēs neesam apmierināti ar savu dzīvi tāpēc, ka esam atļāvuši emocijām vadīt mūsu domas un rīcību, tā vietā, lai izmantotu loģiku un racionālo domāšanu.

Mēs aizmirsām, ka šķēršļi un neveiksmes ir bagātīgas iespējas augt un attīstīties.

Rakstnieks un mārketinga speciālsts Raens Holidejs savā uzstāšanās TEDx izmantoja šos principus, lai stāstītu par lielām vēsturiskām personībām – Teodoru Rūzveltu, Tomasu Edisonu u.c. Cilvēkiem, kuri uz zaudējumiem un problēmām lūkojās kā iespēju piedzīvot personisko izaugsmi.

Ir kāda lieta, kas palīdz neapjukt, piedzīvojot pārbaudījumus un nepadoties. Tiesa, ne daudzi spējīgi to izdarīt. Bet pēc tam, kad jūs iemācīsieties kontrolēt savas emocijas, objektīvi spriest un pastāvēt uz savu, kļūs iespējams nākamais solis – pārslēgšanās domās.

Foto: pexels.com

Tas ir kā slēdzis, kuru ieslēdzot, jūs ieraudzīsiet nevis šķēršļus, bet iespējas. Kā teica Lora Ingalsa Vaidere – labais ir visā, ja mēs to meklējam. Bet mēs slikti meklējam… Mēs neieraugat īstenas dāvanas. (no Raena Holideja runas).

Mūsu būtībā ielikts – ticēt tam, ka visam jānotiek tieši tā, kā mēs iedomājāmies. Un ja kaut kas tā neīstenojas, mēs atsakāmies to pieņemt. Piemēram, mēs žēlojamies par nepatīkamu kolēģi tā vietā, lai izpētītu viņa trūkumus un atrastu līdzīgo sevī, un uzlabotu savu komunikāciju.

Vingrinājums “Diena bez sūdzībām”

Šī vingrinājuma laikā nedrīkst sūdzēties, žēloties, aprunāt un izpaust neapmierinātību. Pamēģiniet. Visticamāk jums neizdosies iztikt bez žēlošanās pat pusdienu.

Pat ja jums neizdodas dienu izturēt bez negatīvā, žēlošanās un aprunāšanas, vai tas palīdzēs mainīt šādu domāšanas veidu? Palīdzēs.

Mēs domājam vārdos, tādēļ tas, ko sakām, ietekmē vārdus, kurus mēs virpinām domās.

Tādēļ arī afirmācijas ir visnotaļ efektīvas. Atkārtojot pozitīvas mantras, mēs ietekmējam to, kā smadznes filtrē un interpretē ienākošo informāciju. Kāds pētījums “Self-Affirmation Enhances Performance, Makes Us Receptive” parādīja, ka afirmācijas samazina stresu, uzlabo spēju pieņemt lēmumus un atrast risinājumus.

Kad jūs uzrīkojat sev dienu bez žēlošanās, jūs sekojat tam, ko sakāt citiem cilvēkiem, mācaties rūpīgi izvēlēties vārdus, nekoncentrēties uz negatīvo.

Mēs nevaram izvairīties no grūtībām, arī bērni nav jāaudzina siltumnīcas efektā. Mums jāsaskaras ar grūtībām aci pret aci, jo tieši pieredzes, neskaitāmu jautājumu un atbilžu dēļ mēs pieaugam un pilnveidojamies.
Nākamo reizi, kad jūs piemeklē grūtības vai satraucoša situācija, padomājiet, kas ir svarīgākas: dusmas vai personiskā izaugsme?