“Kamēr konkrētais ražotājs nav gatavs nākt Latvijas tirgū..” NVD direktors skaidro kompensējamo zāļu sistēmu 3
“Konkrētiem medikamentiem ir jābūt pieejamiem! Kamēr konkrētais ražotājs nav gatavs nākt Latvijas tirgū, nav veicis šo ekonomiskās efektivitātes izvērtējumu, šo konkrēto medikamentu nevaram iekļaut kompensējamo medikamentu sarakstā,” TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” skaidro Āris Kasparāns, Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktors.
Viņš turpina, sakot, ka lai migrēnas medikamentus iekļautu šajā sarakstā, procesam jāiziet cauri dažādiem posmiem. Tas, ko Nacionālais veselības dienests jau šobrīd varētu darīt, ir uzlabot komunikāciju ar sabiedrību un pacientiem.
“Strādājam pie tā, lai paplašinātu iespējas palīdzēt migrēnas pacientiem!” Kasparāns norāda.
Kā notiek ekonomiskās efektivitātes izvērtējums?
“Ražotājs konkrētai kliniskai vajadzībai iesniedz izvērtēšanai šī konkrētā medikamenta cenu, par kādu būtu gatavs piedāvāt iekļaušanai kompensējamo zāļu sarakstā un tad arī kolēģi vērtē, vai šī cena ir atbilstoša tam klīniskajam ieguvumam, salīdzinot ar citām iespējamām terapijām,” NVD direktors skaidro.
Jau ziņots, ka desmitu gadu cīņa, sarunas ar atbildīgajiem, sabiedrības iesaiste caur “manabalss.lv”, un beidzot šopavasar kompensējamo zāļu sarakstā iekļauts medikaments. Bet – tikai viens un ļoti ierobežotai daļai pacientu, – šāds rezultāts nesis vilšanos daudziem, kas ikdienā sadzīvo ar migrēnu, jo savulaik sniegtie solījumi ļāva cerēt uz daudz plašāku valsts atbalstu zāļu iegādei. Šis piemērs ir viens no tiem, kas apliecina joprojām neatrisinātās problēmas kompensācijas sistēmā, ziņo LTV raidījums “De facto”.
Zāles pret migrēnu ir dārgas un izmaksā no vairākiem desmitiem līdz pat vairākiem simtiem eiro mēnesī. Gita Rubene, kura ar galvassāpēm sadzīvo jau no bērnības, bet nu tās kļuvušas hroniskas, atzīst, ka līdz šim meklētas dažādas iespējas, tostarp zāles pērkot Lietuvā. Tur atsevišķus medikamentus var dabūt pat teju trīs reizes lētāk. Kas šeit maksā ap 30 eiro, tur – ap 11.
“Finansiāli tas griež ļoti, bet mēs ar manu ģimeni esam izvēlējušies modeli, ka es strādāju mājās tik, cik es varu. Un dienās, kad es patiešām jūtos slikti un lai nepārsniegtu ieteicamās zāļu devas mēnesī, ir dienas, kad es nedzeru zāles, vienkārši noguļu, nomokos,” viņa stāsta.
Ko nozīmētu iztikt vispār bez migrēnas zālēm, pat nav iespējams iztēloties, jo galvassāpēm jau tā ir pakārtota ikdiena. “Pašreiz man ir tāds vidējais aritmētiskais – 10 līdz 15 lēkmes mēnesī. Neskaitot to, man vēl ir vieglās galvassāpju dienas, kas ir pārējās dienās, līdz ar to man galva sāp principā nepārtraukti. Ar diskomfortu es dzīvoju ikdienā,” ko nozīmē migrēna, raksturo Gita.
Taču tabletes, kuras lieto, sākoties lēkmēm, kompensējamo zāļu sarakstā neiekļāva vispār, bet reizi mēnesī veicamu injekciju, kura ļauj sāpēm nesākties, iekļāva, bet ar īpašiem nosacījumiem: ar Rīgas Austrumu slimnīcas vai P .Stradiņa slimnīcas konsīlija lēmumu. Un nav skaidrs, vai tā pienāksies.
Turklāt migrēnas pacienti jau secinājuši – tiem, kam tās nepiešķir konsīlijs, būs jāmaksā vēl vairāk. Dita Balode, kurai mēdz būt pat 20 migrēnas lēkmes mēnesī, tāpēc atzīt, ka lielu prieku ziņa par zāļu iekļaušanu sarakstā nenesa. “Iekļautas ir šlircējamās, špricējamās zāles “Ajovy”, un pirms tam mēs paši viņas maksājām 320 eiro mēnesī.
Līdzko iekļāva kompensējamo sarakstā, valsts apmaksā 554 ar kaut ko, un pēc pāris nedēļām arī mums kā parastiem patērētājiem pacēla cenu,” viņa stāsta.
To, ka cena pēc zāļu iekļaušanas kompensācijas sistēmā tiešām ir augstāka, ražotāja “Teva Baltics” apstiprina. Tas esot tādēļ, ka pirms iekļaušanas sarakstā cena kā inovatīvam medikamentam samazināta, lai uzlabotu zāļu pieejamību.
Taču kompensētas šīs zāles tiks tikai tiem pacientiem, kuriem bez rezultāta izmēģināti jau vismaz trīs dažāda tipa medikamenti.
Šobrīd kompensējamos medikamentus gadā saņem nepilni 300 000 pacientu. Ar jau konceptuāli ieplānoto budžeta pieaugumu šogad klāt vajadzētu nākt vēl ap 800, bet nākamgad un aiznākamgad – virs 1500. Taču tāpat valsts nevarot atļauties medikamentus pat visām diagnozēm, kas atzītas kā tādas, kurām zāles būtu jākompensē.
Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele atzīst, ka jau ir sāpīgi skatīties ministriju mūžīgo stīvēšanos par naudu. “Iespējams, ka mums tieši tāpēc ir mazāka cilvēku pirktspēja, sliktāka veselība – tikai tāpēc, ka mēs nevaram nodrošināt saviem iedzīvotājiem pamatpakalpojumus, kas ir nepieciešami, lai viņi dzīvotu normālas dzīves. Un katru gadu atrunāties par to, ka mums nav naudas, ka jūs prasāt kaut kādas neiespējamās lietas, – nu, mēs nekur nenonāksim. Jo šis dialogs, kā mēs redzam vismaz pēdējos 30 gadus, viņš arī tāds ir – vieni nedod naudu, otri saka, ka mums vajag arvien vairāk naudas, un tas zelta vidusceļš ir kaut kur pa vidu, bet mēs viņu nemākam atrast.”
