Trompetiste jau 20 gadus 0
Vēl mācoties skolā, Kristīne sākusi spēlēt trompeti Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas kluba pūtēju orķestrī. Tas bija pirms 20 gadiem, kad orķestri sāka vadīt Armands Ozols. Kristīne tolaik mācījās 4. klasē, un orķestra mākslinieciskais vadītājs sāka meklēt bērnus un jauniešus, kas gribētu spēlēt. Ar orķestri Kristīne joprojām nav pārtraukusi sadarbību. „Mums, neredzīgajiem, ir sava taktika, kā apgūstam konkrēto skaņdarbu. Orķestra mākslinieciskais vadītājs strādā ar speciālām programmām, kas datorā ieraksta notis. Dators tās lasa un pārvērš melodijā. Pēc tam mums, katram orķestra dalībniekam, tiek atsūtīts tas, kas tieši viņam jāiemācās no konkrētā skaņdarba. Notis ir skaņas – mēs sēžam mājās, pēc dzirdes mācāmies visas notis, kas mums atsūtītas, tad sanākam kopā un spēlējam. Vienīgais, ka tādam orķestrim kā mūsējam Latvijā ir ļoti maz iespēju uzstāties, jo spēlējam diezgan specifisku mūziku.
Vaļasprieks – grāmatas un mūzika
Kristīne daudz lasot – viņu interesē grāmatas. Tās ir vai nu audiogrāmatas, vai ieskanētās. Tāpat klausās dažādas filmas. Kristīni saista dažādu stilu mūzika, it īpaši vecāka – no 50-tajiem līdz 90-tajiem. Viņa kolekcionējot arī 30-to gadu latviešu mūziku, tāpēc viņas mājā cieņā esot „Bellaccord” ieraksti.
Nav problēmu darboties ar viedtālruni
„Paldies Dievam, šobrīd ir tādas tehnoloģijas, ka neredzīgi cilvēki var daudzmaz pilnvērtīgi dzīvot,” saka Kristīne. „Tas pats, piemēram, runājot par skārienjūtīgiem telefoniem. Man, teiksim, nekādas problēmas to lietošana nesagādā. Zinu, ka daudziem neredzīgajiem tā joprojām ir nepārvarama lieta – viņi pieraduši tikai pie telefoniem ar pogām. Skārienjutīgie telefoni ir ļoti labi izmantojami neredzīgajiem, ja vien viņi grib tos apgūt.”
Ar mājas darbiem cenšas tikt galā pati
Mājas solis Kristīnei īpašas problēmas nesagādājot. Viņa, piemēram, labprāt gatavojot – mierīgi varot izvārīt zupu, uztaisīt sautējumu vai izcept kotletes. Viņai tas liekas pašsaprotami.
Taču mājās pilnībā paļauties tikai un vienīgi uz sevi viņa nevarot. Par laimi, elektrības skaitītāji tagad esot nomainīti pret viedajiem, taču bez redzīga cilvēka neiztikt, lai, piemēram, nolasītu ūdens rādītājus. Tāpat, kad jāmazgā drēbes, vajadzīgs kāds, kurš palīdz atlasīt balto veļu no tumšās.
Sava taktika kā iepirkties
Tuvākie veikali Kristīnei jau zināmi – viņa uz tiem mierīgi varot aizstaigāt pati, izmantojot tikai balto spieķi. „Tuvāko veikalu darbinieki mani jau zina, izņemot gadījumus, ja uzradies kāds jauns,” apgalvo Kristīne. „Dodoties iepirkties, principā es daru tā, ka pieeju pie kases (kur tā atrodas, parasti dzird pēc pīkstieniem) un palūdzu kasierei, vai nevar izsaukt apsardzes darbinieku, kas man palīdzētu iepirkties. Es patiesībā smejos, ka tā pat ir labāk. Ja tu aizej uz veikalu ar kādu draugu vai radinieku, tad ir tā – ai, nu šito sagribas un šito. It kā konkrēto lietu nevajag, bet labi, nu paņemsim. Bet tad, kad tev palīdz iepirkties veikala darbinieks, tu saproti, ka viņš tikai pilda savas funkcijas un man jāsakoncentrējas uz to, ko tiešām vajag. Un tas ļauj ļoti ieekonomēt.Produktus atnesu mājās pati, ieliekot tos mugursomā. Parasti mēģinu iepirkties tā, lai man nav katru dienu jāskraida kaut kam pakaļ uz veikalu.”
