Piedzimšana un atdzimšana. Ingas Žoludes aprīļa sajūtas 0
Aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis. Tā savu poēmu Nīkā zeme iesāka T. S. Eliots:
Aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis, tas plaucē
Ceriņus no nedzīvas zemes, maisa
Atmiņas un iekāri, iekustina
Trulas saknes pavasara lietū.
*
Man aprīlis saistās ar Lieldienām, pat ja tās iekrīt mazliet agrāk vai vēlāk. Lieldienas savukārt saistās ar olu. Ola ir dzīvības simbols.
Tiklīdz nosvinēti Ziemassvētki, es sāku krāt sīpolu mizas krāsošanai.
Atceros, pusaudžu gados, kad ēdu iesvētītu olu, Svētais Gars manī atraisīja īpašu pietāti, kamēr mēs sēdējām krēslainā istabā pie uzklāta galda un blakus darbojās televizors, kas pārraidīja dievkalpojuma tiešraidi.
Savukārt gadu studējot ASV, mēs uzaicinājām kaimiņus uz Lieldienu maltīti, kas sakrita arī ar atvadām, jo biju jau ceļajūtīs uz mājām Latvijā. Agri piecēlāmies, lai salasītu lapiņas un puķītes olu krāsošanai. Internacionālie viesi ko tādu redzēja pirmo reizi, viņi nespēja ne saprast, ne iedomāties, kā mēs esam izveidojuši olu čaumalas tik skaistas. Viņi minēja, ka esam tās apgleznojuši.
*
Sevis pieņemšana tādam, kāds esi. Tomēr bieži mēs nezinām, kādi esam un kas esam. Pēdējā laikā es daudz domāju par savu izcelšanos, savu ģimeni. Ģimenes stāstu apzināšana man ir īpaši svarīga. Es iepazīstu savus ģimenes locekļus un sevi, uzdodot viņiem jautājumus un klausoties viņu stāstos.
Lai gan visu dzīvi nodzīvojam, ģimenes ieskauti, mēs reti iedziļināmies tuvinieku iekšējās pārdomās un pagājības atmiņās, kā mūsu līdzcilvēki izjūt notikušo tikai sev vien raksturīgā veidā ar savu unikālo, personīgo redzējumu un attieksmi.
Lai gan notikumi ir vieni un tie paši, mēs tos uztveram ļoti dažādi, daži tos tūdaļ aizmirst un palaiž nebūtībā, citi ilgi pārdomā un pārdzīvo, nespēdami ar tiem samierināties, vēl citi iemūžina un noglabā atmiņā kā dārgumu. Es, protams, nevaru ne zināt, ne atcerēties, kas noticis ar maniem tuviniekiem pirms manas dzimšanas, pat pirms mana apzinīgā vecuma, pirms saprātīgā vecuma. Caur šo stāstu klausīšanos, bet vispirms jau ierosināšanu es jūtu, ka kļūstu pilnīgāks cilvēks, jo nostājos uz stingrāka pamata – manas ģimenes, dzimtas vēsture veido mani.
*
Mana mamma piedzima mazliet pāri pusnaktij divpadsmitajā datumā, jo mana ome bija ieņēmusi galvā, ka noteikti nevēlas, lai bērns piedzimtu vienpadsmitajā datumā. Dažkārt es brīnos par to, ko mēs varam vēlēties vai nevēlēties, un par mūsu iegribu iemesliem.
Vecvecāki dzīvoja pie Latvijas un Igaunijas robežas, un, tā kā Latvijas slimnīcas dzemdību nodaļu remontēja, omi aizveda uz Igauniju. Vecā slimnīcas automašīna grīļojās cauri lielajām grambām, kurās pludoja kūstošais sniegūdens. Pavasaris togad bija vēls.
Vecmamma esot dzemdējusi ar smaidu, smaidījusi mirkļos, kad sāpes pārgāja, un bijusi priecīga par savu skaisto bērniņu.
Vīramāte teikusi, lai nenāk no slimnīcas mājās Lielajā Piektdienā, bet tieši Lielajā Piektdienā ārsti vecmammu izrakstījuši. Tātad mana mamma piedzima Ciešanu laikā un tika pārnesta mājās dienā, kad Jēzu sita krustā.
Savukārt pati vecmamma piedzima ap pusdienlaiku. Bērnu ķērāja tika izsaukta uz mājām. Viņa bija otrais bērns pēc brāļa, un mana vecvecmamma īpaši priecājusies par meitu. Pēc vecmammas piedzima vēl četras meitas.
Mēs neatceramies, kāda bija diena, kad piedzimām paši, bet man ir pārliecība, ka māte vienmēr atceras, kā piedzimis viņas bērns.
Nereti mēs arī nejautājam par savas piedzimšanas apstākļiem. Tomēr tā ir pirmā mūsu dzīves vissvarīgākā diena.
*
Visas šīs manas dzimtas piedzimšanas savā ziņā ir arī mana piedzimšana, jo bez manas mammas, vecmammas un vecvecmammas nebūtu manis. Es viņām esmu pateicīga par dzīvību, ko katra no viņām ir devusi un lolojusi mūža garumā, lai gan laiki nav bijuši viegli. Mana mamma ir ārste, un pirms man
*
Aprīlī ir arī mana dēla Marģera vārda diena. Vēlreiz pārdomāju, kāpēc esam devuši viņam tieši šo vārdu. Vārds taču savā ziņā ir arī liktenis. Šis vārds nākot no lietuviešu valodas un ir saliktenis no diviem vārdiem – jūra un mežs. Vienmēr, kad satieku lietuviešus, jautāju viņiem par vārdu Marģers. Esot bijis arī tāds ķēniņš – bargs, bet taisnīgs. Vēl nāk prātā latviešu komponists un rakstnieks Marģeris Zariņš. Varbūt aprīlī jāizlasa kāds no viņa darbiem, piemēram, Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata.
