Slēdziens – pēc operācijas 0
“Polipus vajadzētu noņemt, pat ja tie nerada īpašas sūdzības, jo nevēlamas izmaiņas var notikt jebkurā brīdī. Visbiežāk tā ir stipra asiņošana, kad operācija jāveic neatliekamā kārtā,” uzsver Daiga Baranovska. Ārstes pieredze liecina – bieži gadās, ka, izārstējot polipus, jau pēc pāris mēnešiem iestājas grūtniecība, kaut agrāk sieviete nav palikusi stāvoklī gadiem ilgi.
Lai pārtrauktu polipu izraisītu spēcīgu un neapturamu asiņošanu, visbiežāk veic tā saukto dzemdes dobuma abrāziju jeb tīrīšanu. Tās laikā ar speciālu instrumentu izņem dzemdes iekšējo slāni līdz ar visu lieko. Ja polips ir ļoti blīvs, izdarot abrāziju, daļa no veidojuma kājiņas var palikt dzemdes sieniņā, un šajā gadījumā tas pēc laika mēdz parādīties atkal.
Precīzāka un saudzīgākā polipu likvidēšanas metode ir histerorezektoskopija, kad dzemdes dobumu paplašina ar speciālu šķidrumu, apskata no iekšpuses ar videokameru un veidojumu noņem redzes kontrolē. Pēc tam iegūto audu materiālu sūta uz laboratoriju histoloģiskai izmeklēšanai, lai noteiktu galīgo diagnozi. Sievietēm reproduktīvajā periodā šo operāciju ieteicams veikt tūlīt pēc menstruācijām, kad dzemdes gļotāda ir visplānākā.
Histerezektoskopija notiek plānveidā dienas stacionārā vispārējā anestēzijā. Pēc tās dažas stundas jāpaguļ slimnīcā, kamēr atsāpināšanas līdzekļi beidz darboties. Pirmās dienas var būt nedaudz velkoša sajūta vēdera lejasdaļā un asiņaini izdalījumi. Pāris nedēļas jāatturas no ūdens procedūrām un intīmajām attiecībām, taču dušā var mazgāties. Parasti šo procedūru neizdara, ja polips izraisījis stipru asiņošanu, jo tad pastāv augstāks komplikāciju risks.
Ja analīzes apstiprina, ka polipu izraisījušas hormonālas pārmaiņas, ginekologs tālākai ārstēšanai ieteiks medikamentus – atkarībā no tā, vai vajadzīga kontracepcija, tiek plānota grūtniecība vai iestājusies menopauze. Ja savukārt atklājas, ka polipa rašanās iemesls ir iekaisums, tad ārstē to, lai veidojumi nerastos atkārtoti.
Kā stāsta daktere Baranovska, dažkārt sievietes meklē alternatīvas ārstēšanas metodes, kas gan daudz retāk dod pozitīvus rezultātus. Turklāt šāda ārstēšana bieži vien laika ziņā ir daudz ilgāka un ne vienmēr, it īpaši stipras asiņošanas gadījumā, ir piemērota.
