Zviedrijas faktors 0
Iebilstu, ka, iespējams, viss nebūtu ritējis tik gludi, ja Lēna Marija nebūtu piedzimusi labklājīgajā Zviedrijā, kurā pastāv ļoti spēcīga sociālā sistēma. „Taisnība. No sirds vēlos, lai stiprs sociālais atbalsts būtu jebkurā vietā pasaulē, lai ikviens varētu iet skolā un varētu dzīvot patstāvīgi, jo sabiedrība sniedz nepieciešamo atbalstu. Tāpēc kādam jākļūst par tādu kā paraugu un ar savu piemēru jārāda, cik tas svarīgi. Tā ir manu braucienu ēnas puse, nonākot valstīs, kurās Zviedriju par šīs priekšrocībām apskauž. Par jūsu iesākto tematu man īpaši bieži uzdod jautājumus Austrumeiropā. Reiz biju Minskā, kur man bija tikšanās ar ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti. Pienāca kāda sieviete un teica: „Kā jūs iedrošināties mums stāstīt, kas mums būtu jādara un cik sarežģīta bijusi jūsu dzīve! Jums nav ne jausmas, cik smagi iet mums,” un tad viņa aizgāja. Jutos ļoti apbēdināta. Mans mērķis ir parādīt, ko sabiedrība var iegūt, ja ikvienam dod iespēju. No otras puses, ne visi šīs iespējas izmanto – pat tad, ja to netrūkst. Arī Zviedrijā netrūkst depresīvi noskaņotu cilvēku, kuri sociālo sistēmu uzskata par sliktu un sūdzas, ka neviens nepalīdz. Jautājums nav naudā vai tās daudzumā. Ikvienam, arī ļoti bagātam cilvēkam parasti drusku pietrūkst! Tādēļ mana filozofija ir novērtēt to, kas man ir, nevis koncentrēties uz to, kā nav. Bet ja kaut nedaudz ar savu dzīvesstāstu varu ietekmēt tos, kuri pieņemt lēmumus, kas ietekmē sabiedrības dzīves kvalitāti, man jāturpina iesāktais: mudināt integrēt ikvienu, vai tas būtu invalīds, homoseksuāls cilvēks vai jebkā citādi atšķirīgais.”
Pie stūres un uz motocikla
„Ikviens bērns noteiktā dzīves posmā saka: es pats. Mana māte ļoti daudz ko man ļāva darīt pašai, ļāva izmēģināt, tādēļ nekad neesmu cietusi savas invaliditātes dēļ. Kad vēlējos kļūt par medmāsu, man teica – tu noteikti būsi vislabākā medmāsiņa! Tikai vēlāk sapratu, ka, visticamāk, pati būšu medmāsu paciente, bet esmu pateicīga vecākiem, ka viņi man atļāva pie šī secinājuma nonākt pašai,” saka Lēna Marija un piebilst: „Cita lieta ir attiecības. Tās nudien var būt nopietns pārbaudījums.” Par smagāko posmu savā mūžā viņa uzskata laiku pēc šķiršanās no vīra, ar kuru laulībā nodzīvoja vairāk nekā 10 gadu. Jūtams, ka šis temats viņu sāpina joprojām, jo uz jautājumu, kāda viņas dzīvē ir loma mīlestībai pret vīrieti, viņa atbild izvairīgi.
Vēlāk, kad tiekas ar bērniem invalīdiem un viņu vecākiem, kāda meitene uzdod jautājumu, vai Lēna Marija gribētu iemācīties braukt ar velosipēdu. Viņa atbild, ka droši vien labprāt baudītu izjūtas, ko sniedz šī nodarbe, un ka tās laikam gan varētu būt līdzīgas tām, ko piedzīvo, braucot ar motociklu. Tās gan viņai ļoti labi zināmas kopš laikiem, kad kopā ar vīru krustu šķērsu uz mocīša izbraukājuši kalnus un ielejas! Šķiet, braukšana viņai sagādā īpašu prieku, taču arī sniedz lielāku neatkarību: viņa pastāsta, ka savulaik sapņojusi kļūt par kravas auto šoferi, taču, kad sapratusi, ka laikam tas neizdosies, tomēr nav atkāpusies no idejas par personīgo auto. Kad ar dziedāšanu viņa nopelnījusi pietiekami, viņa vēl aizņēmusies bankā un nopirkusi pamatīgu Lexus. Auto adaptēts, Lēna Marija to vada ar kājām un tāpat arī iepilda auto degvielu. Ceļojumos viņa nekad neiekārtojas viesnīcu numuros, kas pielāgoti personām ar kustību traucējumiem. „Tajos parasti nav krēslu – tos izvāc, lai cilvēkam ratiņkrēslā būtu vairāk vietas. Bet man krēsls ir vajadzīgs, teiksim, lai atbalstītos, kad vannas istabā pie izlietnes tīru zobus,” viņa paskaidro. „Un drēbes taču arī ir tik ērti nolikt uz krēsla!”
Atbildot uz jautājumiem, Lēna Marija atkal un atkal apraksta dažādas situācijas, kurās atklājas viņas prasme atrast pozitīvu risinājumu situācijās, kurās citiem dūša sašļuktu papēžos un virsū māktos nolemtība vai dusmas uz līdzcilvēkiem.
„Sporta nodarbībās skolā basketobolu spēlēt nevarēju, toties varēju pūst svilpē un būt tiesnese!
Reiz man nospēra protēzi. Ilgi lēkāju pa skolu uz vienas kājas, to meklēdama. Visi jau bija devušies mājās, skola bija tukša. Visbeidzot uzdūros diviem ķiķinošiem puišeļiem, kuri bija paņēmuši manu protēzi un iebāzuši pastkastē. Viņi bija paslēpušies un gaidīja, kad ierasdīsies pastnieks. Man šī ideja iepatikās – arī es gribēju redzēt viņa izbīli, pastkastītē ieraugot cilvēka pēdu, tāpēc paslēpos un gaidīju kopā ar viņiem. Tiesa gan, toreiz pastnieku tā arī nesagaidījām.”
