Mums ir savas vēlmes, bet liktenim ir savi plāni
55
“Man ir pazīstama kāda kundze – ļoti turīga mājsaimniece, kura audzina divus bērnus. Viņa vienmēr atklāti runāja, cik grūti ir būt mājsaimniecei un rūpēties par bērniem. Visu laiku ir jākārto māja, bērni jāapčubina, darāmā ir daudz.
Viņas vīrs ir alfa tēviņš, kurš strādā, pelna naudu, mājās nāku vēlu. Pirms miega pusstundiņu paspēlējas ar bērniem, bet no rītiem viņus pat nesatiek, jo dodas uz darbu. Viņam pašam šāds modelis ļoti patika.
Kādu dienu viņš sievai saka, ka bērni ātri izaug, ka vajagot trešo. Sieva bija teju depresijā – viņa negribot tam vēlreiz iet cauri, mūžīgajām pamperu maiņām, negulētajām naktīm utt. Sieva pretojusies.
Bet vīrs darīja ko varēja, dažādos veicos centās pierunāt, lai sieva piekrīt trešajam bērniņam. Viņš nesa ziedus, lūdzās, solīja mazāk strādāt, vairāk iesaistīties audzināšanā utt.
Beigu beigās jau sieva piekrita, stingri pasakot, ka šis noteikti būs pēdējais bērns, ko vīrs arī akceptēja.
Dodoties jau uz pirmo ultrasonogrāfiju, pāris uzzināja, ka viņi gaida dvīņus…”
