Naudu vai pašcieņu? 0
Lieliski, ja vasaras periodā izdodas atrast iespēju bērnus iesaistīt nodarbinātības pasākumos. Psihoterapeite atzīst: «Tā ir reāla dzīves, patstāvības skola, kad bērns sastopas ar to, kā pašam nopelnīt naudu. Taču, izvēloties pusaudzim darbavietu, vecākiem jābūt uzmanīgiem. Strādāt, piemēram, galdniecībā, puisim būtu ļoti veselīgi, pārdot uz ielas saldējumu – iespējams, gluži labi. Varētu strādāt arī monotonu darbu pie kāda iesaiņošanas konveijera. Taču tikko darbs (piemēram, sakopt citu cilvēku atstāto netīrību) skar bērna pašvērtējumu, kas ir ļoti trausls, psiholoģiskas sekas mēdz būt sliktas. Pazemojums iedragā pašvērtējumu, bet pašvērtējums vienmēr ir saistīts ar narcistiskas aizsardzības būvēšanu: tas mani neskar, tas uz mani neattiecas. Šāda aizsardzība liek justies slikti un traucē radošumu. Bērnus nedrīkst pazemot!»
Lielie bērni – aukles
Kuplāku ģimeņu vecāki nereti vasaras brīvlaiku sagaida ar atvieglojumu: būs, kas pieskata mazos bērnus. Taču perspektīva kļūt par vasaras aukli lielajiem bērniem nešķiet pievilcīga. Bērns, iespējams, vēl neapzinās, ka liela ģimene ir bagātība un brāļi vai māsas var būt gan labākie draugi, gan konkurenti. Maija Dubava uz to raugās šādi:
«Nekur citur bērni tā neiemācās draudzēties, konkurēt, strīdēties un salabt, kā tas izdodas ģimenē. Protams, ka vecākie bērni mēdz pieskatīt jaunākos, tomēr vecākiem ir jāizvērtē, ko lielais bērns spēj un ko ne. Ja pirmsskolas vecuma meitenei ir jāpieskata zīdainis, tas nav pieļaujams, bet, ja vecākajam bērnam ir vismaz 13 gadu un mazākais ir pamatskolas vecumā – kāpēc ne? Vecākiem ir jārēķinās, ka lielie bērni būs neapmierināti un dusmīgi, un nebūt ne sajūsmā par pieskatīšanu. Taču jāatceras, ka visi sasniegumi dzīvē izdodas tikai tad, ja kaut kas tiek ziedots: ziedo laiku, ko varētu pavadīt ar draugiem, bet iemācies rūpēties, tanī pašā laikā bērns iemācoties arī valdīt savas dusmas. Pieskatīšana, protams, nedrīkst aizņemtu visu lielā bērna laiku, turklāt par to viņam ir jāsaņem arī kāds gandarījums. Ja vecākajam bērnam brāļa vai māsas pieskatīšana bijusi traumatiska un šo traumu viņš nes sevī, arī būdams pieaudzis, visticamāk bērns tolaik nav spējis tikt galā ar pienākumiem. Mazs, trīs četrus gadus vecs bērns ir grūti pieskatāms – viņam piemīt tikai konkrētā domāšana un viņa dzīves aktualitāte ir rotaļas. Savukārt lielākajam bērnam jau ir attīstīta loģiskā domāšana. Uzticot lielajam bērnam mazāko pieskatīšanu, vecākiem jāsaprot, ka šis pienākums ir jādozē. Tā ir vecāku atbildība.»
