Atkal vājēšanas slazdā! Jautājumi sev, lai saprastu, vai diētas nav apsēstība 0
Gribu būt slaids, tievs, skaists, turēties savos labajos, pareizajos kilogramos. Re, kā man toreiz izdevās notievēt, bet tagad viss pa vecam, jāmēģina vēlreiz. Kas cilvēku dzen atkal un atkal cīkstēties ar savu lieko svaru?
“Tas, kā uztveram sava ķermeņa svaru, psihosomatiskā skatījumā ir sarežģīts fenomens,” iesāk psihoterapeite un psihosomatiskās medicīnas ārste Inta Zīle. Vispirms ārste izskaidro, ka jebkura saslimšana vai traucējums sakņojas triju veidu cēloņos. Pirmais ir bioloģiski noteikts. Ja, piemēram, runājam par liekā svara problēmu, tās var būt iedzimtas vielmaiņas īpatnības, arī iedzimts temperaments: kāds ir aktīvāks, cits – lēnīgāks, tādēļ iespējama tendence svara pieaugumam.
Otrs ir psiholoģiskais līmenis jeb psihoemocionālā veselība, kas saistīta ar personības iezīmēm un to noteikto reakciju uz svaru. Kāds nepārdzīvo, lai gan sver simt kilogramu, arī fizisku sūdzību nav, bet citam, gana slaidam cilvēkam, kaut vai kilograms par daudz, jau jūtas slikti.
Trešais ir sociālais faktors – kā spēj pieņemt dažādas dzīves situācijas, kā jūtas savā dzīvē un ķermenī.
Nav noslēpums, ka ēdiens ir viens no baudas un viegli pieejamiem mierinājuma veidiem, tas palīdz remdēt trauksmi. Daudzi cilvēki krīzes brīdī vai stresa apstākļos ēd vairāk, tad arī kilogrami nāk klāt, bet krīze beidzas, un liekais svars izplēn kā nebijis bez jebkādas diētas vai izmaiņām uzturā un dzīvesveidā. Tomēr daļai cilvēku šādi uzēstais nezūd, ilgtermiņā veidojot pakāpenisku svara pieaugumu. To sauc par kompulsīvo ēšanu. Īpaši tas notiek, ja ir kādi iekšēji šķēršļi, iemesli, kuru dēļ nespēj sevi mīlēt, justies labi ikdienā, līdz ar to nevar pietiekami labi parūpēties par sevi.
“Tas nekad nav stāsts tikai par svaru, bet gan par to, vai cilvēks spēj pieņemt sevi, vai iekšēji jūtas labi. Ja labsajūtai visu laiku kaut kas traucē, dzīvē ilgstoši jūt diskomfortu un vilšanos, bieži vien mēdz visu novelt uz svaru, jo atšķirībā no iekšējā diskomforta tas ir kaut kas konkrēts, ar ko cīnīties. Par visām varītēm cenšas sasniegt iedomāto ideālu, tātad tievē atkal un atkal,” uzsver psihoterapeite.
Svarīgi! Nereti ēšana bez sāta raksturīga arī depresijai. Depresijā slīgstošs cilvēks nespēj saņemties, nav spēka kaut ko darīt, viņš arī nespēj izvērtēt to, ko ēd, justies labi. Savukārt smaga depresija nomāc jebkuru ēstgribu, par ēdienu nav nekādas intereses. Depresija ir slimība, tā jāārstē. Kamēr tas netiks darīts, svars nemainīsies.
* Jautā lasītāja:
“Visu laiku izmēģinu dažādas diētas un metodes, ko atrodu internetā un žurnālos, jo gribu notievēt. Tuvinieki un draudzenes smejas, kad kārtējo reizi pieminu savu riepu un lieko svaru, viņi saka, ka esmu pietiekami tieva. Man pašai gan tā nešķiet, vajadzētu tomēr būt tievākai.”
Skaidro Inta Zīle
– Kādēļ tev jābūt pašai tievākajai? Par ko tievāka vēlies būt? Cik kilogramu gribi svērt un kāpēc tieši tik? Pavaicā pati sev – kāpēc man to vajag, ko tas dos, ko mainīs?
Ar svara problēmām var būt apsēsta arī tā, kurai objektīvi nav nekādu problēmu ar liekajiem kilogramiem. Tas ir stāsts par to, ka grūti pieņemt savu ķermeni un sevi tādu, kāda esi. Vēl daudzām sievietēm raksturīgais – grib būt vislabākā un perfektākā.
Tad šķiet, ka visas dzīves problēmas ir vien tāpēc, ka kāds kilograms lieks. Šķiet, ja būšu tik tieva, kā iedomājos, tad mani mīlēs, nepametīs, novērtēs darbā.
Kamēr eksistē šis kaut kas, ar ko var cīnīties, tikt galā, tikmēr cilvēks ir aizņemts, nav laika padomāt par sevi citādi, dziļāk. Tad apsēstība ar svaru kalpo kā psihiskā aizsardzība pret citām, neapzinātām grūtībām. Tik vien izdomā sev konkrētu rīcības plānu, kā samazināt lieko svaru, un to īsteno.
Taču ko tad, ja cerētais rezultāts sasniegts, bet labsajūta vienalga neseko? Visticamāk, iestājas apjukums, jo tiek pie iedomātā ideālā svara, bet pašsajūtā un attieksmē pret sevi nekas nav mainījies, arī attiecības ar partneri nav izveidojušās vai uzlabojušās, situācija darbā ir tikpat nelāga… Tādā gadījumā nomāktība, bezspēcība un bezcerība kļūst vēl izteiktāka, smagāka. Ilūzijas zudušas!
Der aizdomāties – ja kolektīvā ir laba vide un saprotošs priekšnieks, tas taču nemainīsies atkarībā no tava vidukļa apkārtmēra. Ja kāds tevi mīl, šīs jūtas taču nemainīs tas, ka tev uzradies lieks svara kilograms…
Svarīgi! Kusties savam priekam, ēd veselīgi, bet baudot, izgaršojot ēdienu. Nevis skaitot kalorijas vai vētījot produktus – ak, šausmas, lai tikai kaut kā nav par daudz, lai tikai pietiekami veselīgi. Tas jau būtu otrs grāvis – domāt vien par to, ne dzīves baudīšanu. Apsēstība ar veselīgu un pareizu uzturu, ko dēvē par ortoreksiju.
Veselīga attieksme būtu – pat ja mans izskats nesakrīt ar iedomāto, nemokos pašpārmetumos, bet rīkojos saprāta robežās. Man ir iekšējā brīvība atļauties nebūt ideālam.
