Cīņa ar vēzi Latvijā – vai valsts atstāj vēža pacientus vienus? Pētnieki atklāj nepatīkamu patiesību 0
Latvijā cīņa ar vēzi tiek uztverta kā varoņa ceļš. Tas var būt bīstami, jo stāstos par varoņiem visa slodze tiek likta uz indivīdu – uz pacienta paša pleciem. Tā vietā vajadzētu virzīties uz vēža normalizēšanu, prasot lielāku atbildību no institūcijām, Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” norādīja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) medicīnas antropologs un politologs Mārtiņš Daugulis un RSU pētījumu datu analītiķe Renāte Grudule, vēsta portāls lsm.lv.
RSU veikts pētījums par to, kā Latvijas digitālajā vidē, tostarp sociālajos tīklos un dažādās mājaslapās, cilvēki runā par onkoloģiju – par vēzi un vēža pacientiem, par lielākajām šaubām un bažām.
Šāds pētījums veikts, jo zinātniskie pētījumi pasaulē rāda, ka digitālā vide ievērojami veido sabiedrības priekšstatus. Savukārt sabiedrības priekšstati ir tieši saistīti ar veselības rādītājiem, skaidroja Daugulis.
Piemēram, ja cilvēkam no kaut kā ir bail, viņš var izvairīties no došanās pie ārsta. Tāpat, pētot attieksmi pret vēzi un onkoloģiju, skaidri atklājusies arī attieksme pret valsti jeb neuzticība un bažas par veselības sistēmu Latvijā un tās pārvaldību.
“Droši vien lielākā atziņa ir, ka vēzis Latvijā tiek uztverts un cīņa ar vēzi tiek uztverta kā varoņa ceļš,” norādīja Daugulis.
Neapšaubāmi vēzis arī tiešām prasa milzīgu personīgo ieguldījumu no cilvēka un no viņa dzīves gan emocionālo, gan bieži vien arī finansiālo resursu ziņā, taču varoņa naratīvs var būt bīstams.
“No vienas puses, mēs ļoti kampaņveidīgi runājam un skatāmies uz to, un kā sabiedrība mēs esam ārkārtīgi solidāra, bet tas notiek kampaņveidīgi un ar lielu uzsvaru, ka tas ir varonis. Ja mēs paraugāmies pēc stāstu veidošanas principiem sabiedrībā, jo mēs visi dzīvojam stāstos un priekšstatos par stāstiem, tur ir liela bīstamība.
Jo tajā brīdī, kad tu esi varoņa ceļā, visa milzīgā slodze tiek uzlikta uz tevi kā uz indivīdu – tev šī cīņa ir jāizcīna, tu nedrīksti normāli ciest vai arī tieši pretēji – tev ir jācieš ļoti eksponēti un jāparāda tas viss sabiedrībai,” skaidroja Daugulis.
Visbeidzot, varoņa ceļš, kas ir uzlikts uz pacienta pleciem, patiesībā ļoti ērtā pozīcijā nostāda valsts veselības aprūpes sistēmu un politikas veidotājus.
“Jo nu tu tur cīnies, mēs, protams, to bāzi nodrošinām tai cīņai un tamlīdzīgi, un arī sabiedrība pieslēdzas klāt, kā Sprīdītim palīdzēja dažādi tēli no malas, kad viņš savu kauju izcīnīja. Bet beigās tā ir tava lieta,” norādīja Daugulis.
Šķiet, bet vai tad varētu kā citādāk? Pētnieks uzsvēra, ka varētu gan, jo vēzis, protams, ir ļoti smaga saslimšana, bet ar mūsdienās pieejamo aprūpi un ārstēšanas metodēm par onkoloģiskajām saslimšanām arvien vairāk sāk runāt kā par hroniskām slimībām.
“Tajā brīdī, kad mēs to laicīgi konstatējam un efektīvi ārstējam, tad mūsdienās rādītāji ir pilnīgi citādāki nekā kaut kādos vēsturiskos priekšstatos. Vēzis nav nāvējoša saslimšana, ja tiek laicīgi konstatēts un adekvāti ārstēts.
Vairumā gadījumu. Protams, joprojām ir arī retie gadījumi un tamlīdzīgi. Līdz ar to mums vajadzētu virzīties, lai cik tas izklausītos dīvaini, uz vēža normalizāciju kā tādu, prasot vairāk atbildības no tiem, kas varētu mums dot risinājumus – inovatīvas, jaunas zāles, mūsdienīgas terapijas, vietas, kur ārstēt, pieejamību,” skaidroja Daugulis.
Šāda attieksme būtu īpaši svarīga, ņemot vērā to, ka lielākā daļa ar onkoloģiju saistīto stāstu, kas nonāk sociālajos tīklos, diemžēl ir saistīti ar vēža pacientu finansiālajām grūtībām, norādīja Grudule.
“Ļoti bieži tie ir emocionāli smagi stāsti un grūtības. Tas cilvēkos raisa ļoti lielu empātiju. Tas rada to pretnostatījumu daļēji pat pret valsti, jo cilvēki redz, ka ir cilvēks, kam ir nepieciešami finansiāli līdzekļi ārstēšanai, lai viņš varētu izdzīvot, un tad, lūk, visi metas kopā vākt ziedojumus un ļoti aktīvi iesaistīties šajā procesā, bet diemžēl paralēli tam visam sociālajos tīklos nāk skepse un nospiedums – re, kā, valsts nevar nodrošināt, tad mums ir pašiem jānāk un jāglābj,” stāstīja Grudule.
Protams, šāds viedoklis sabiedrībā rodas, jo patiešām ir pacienti, kas slimo ar ārkārtīgi retām onkoloģiskām saslimšanām un nesaņem pietiekamu atbalstu no valsts, bet būtu svarīgi saprast arī to, ka vēzis var būt ārkārtīgi dažāds.
