Decembra zemenes. Andra Manfelde par decembra sajūtām 0
Decembris ir robežu un kontrastu laiks. Robežu – atskatīšanās laiks, kad visu padarīto un nepadarīto, notikušo un nenotikušo gribas sajozt kā labības kūlīti un nolikt – te nu ir. Mainīt neko nevar, bet ar aizturētu elpu iesākt jauno – to gan var. Lai iegūtu bijīgi aizturēto elpu, nav jāmūk no kontrastiem. Ir jāiekāpj gan baltajā – klusumā un sniegā, gan melnajā – garajos vakaros, kad reizēm tumsa nospiež kā vatēts deķis.
Bērnībā es biju izlasījusi visas Brīnumzemes sērijā izdotās pasakas. Nereti kāds pasaku motīvs ceļoja no vienas tautas pie citas, tikai detaļas mainījās. Piemēram, vairs neatceros, kurai tautai, bet bija Pelnrušķis, nevis Pelnrušķīte.
Arī pasaka Divpadsmit mēneši bija no ceļojošo cilts. Japāņu versijā galvenajai varonei bārenītei piederēja sunītis, kuru sauca Sniedziņš. Iedvesmojoties arī es savu lauku šuneli nosaucu par Sniedziņu. Mans Sniedziņš izrādījās ilgdzīvotājs, pārdzīvoja manu bērnību, pusaudzes gadus, vētraino jaunību, līdz kažoks savēlās dzeltenos kumšķos kā necirptai aitai. Manas bērnības visskaistākās atmiņas – es skrienu pāri laukiem, un man pakaļ elsodams un kvankšķēdams kūņājas Sniedziņš ar daiļrunīgo vārdu no japāņu pasakas.
Ja kāds lasītājs neatceras, par ko tajā pasakā bija, izstāstīšu. Kāda ļauna pamāte tiklo bārenīti dzina uz sniegotu mežu zemenes lasīt. Ļaundare klusībā cerēja, ka pameita vairs nepārnāks. Meitene raudādama klimta pa kupenām, līdz sastapa divpadsmit vīrus – tie bija divpadsmit mēneši. Vecais ar bārdu, protams, bija Decembris.
Jauneklīgais Jūlijs izlīdzēja bārenītei un, atkausējis meža noru, izstīdzināja zemenes.
*
Domājot par decembri, man gribas pašķirt smagus egļu zarus un aizstaigāt pēc meža zemenēm. Izstaigāties pa mežu tā, lai aiz apkakles sakrīt sūrkstošs, kūstošs un balts sniegs. Gribas iekrist kupenās, kurās vēl neviens zvērs nav bēdzis un putns nolaidies. Gribas žilbstošajā baltumā aizmirst par divpadsmit mēnešos sakrāto tumsu, sniegā to nodeldēt, izbalināt grūtumu vieglu un gaišu. Mājās atnākot, nokratīt sniegu, pāraut vilnas zeķes, atvērt grāmatu, kur lapas baltas kā sniegs un burti melni kā kaili stumbri. Iemalkot zāļu tēju, kas smaržo pēc pļautas zāles. Uzkost pīlādžzapti, kas plēsta no septembra ķekariem.
Es daru tā – pārlasītus pīlādžus nomazgāju un pāris reižu noplaucēju ar verdošu ūdeni. Trim četriem kilogramiem ogu lieku aptuveni kilogramu cukura. Lai nepierauj, pieleju nedaudz ūdens, vāru uz lēnas uguns. Kad masa kļūst viendabīga, zapte gatava. Var vārīt pavisam bez cukura, un tad ir niknā zapte, nevis parastā – pīlādžstiprā.
*
Pēc tam gribu atvērt grāmatu. Lasīt gluži vienalga ko, lai tikai nesāp acis, lai nav iespējams pārslidināt pirkstu pār grāmatas lapām kā ekrānam, lai ir vārds pa vārdam, lai vārds aiz vārda lēni ver citas pasaules durvis. Ieiet grāmatas telpā un baudīt vēl kādu rakstnieka radītu dzīvi. Pēdējā laikā pārlasu savas mīļākās grāmatas – Marka Šagāla Mana dzīve, franču dzejas izlasi Es tevi turpinu, izlasi Elles ķēķis ar dzejnieku emigrantu dzeju. Lasu Apolinēra dzeju. Brīnos, kā varēju aizmirst, ka ir tik labi uzrakstīts: “Kā gan sauca ieliņu skaisto kam torīt es gāju cauri/saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri.”
Plānoju lasīt Paula Bankovska romānu 18, turklāt ne tikai tāpēc, ka feisbukā uz sienas rakstīts, ka tā ir laba grāmata, bet gan tāpēc, ka esmu iesaistījusies tajā pašā projektā – vēsturisko romānu ciklā Mēs – Latvija. XX gadsimts. Mans darbs tikai vēl top, tas būs par pagājušā gadsimta 70. gadiem.
Decembrī noteikti jāpārlasa Skalbes un Andersena pasakas. Izlasot jāpalūkojas, vai aiz loga neklimst sērkociņu pārdevēja. Un, ja neviena nav, vien kāds rakņājas miskastē, jāpajautā – varbūt nesmukais nabags ir 21. gadsimta pasakas versija par žēlsirdību?
*
Lai varētu atrast savu zemeņu lauku, jānoaujas basam. Jāsaņem dūša nebēgt no sevis. Decembra bēgšana ir visvieglākā. Dāvanu medībās iespējams pazaudēt pašu dārgāko – mērķi. Un cita svētku mērķa jau nav, kā iepriecināt tuvāko. Priekšmeti negarantē iepriecinājumu, bet uzmanīga mīlestība gan. Kur lai to rauj? Paši mēs badainīši bārenīši… Mīlestību alkstam tiešām mēs visi.
Lai būtu, ko dot, jāiet mežā, grāmatā, klusumā. Jāver baznīcas durvis dienu pirms un pēc svētkiem. Dienu pirms Dievs aicina uz balli, Viņš aicina uz sarunu. Dievs ir arī mazs, neaizsargāts Jēzus bērns, tāpēc divpadsmitajā mēnesī ir vieglāk saņemt drosmi nebēgt no Dieva. Viņš jau nav direktors, kas bārs par šāgada neizpildītajiem mājasdarbiem.
Mums jāieiet sevī un jāsameklē zemeņu lauks, brīnuma auglis, kas uzzied vienreiz, gada noslēgumā, ja tikai sagatavota augsne – pārdomāts divpadsmit mēnešos piedzīvotais un padarītais. Zemeņu lauks decembrī jeb mīloša sirds iespējama, ja ir vēlēšanās dot. Mēs esam savas sirds dārznieki, un pārāk ilgi turēt savas sirdis atmatas bezdarbībā ir bīstami. Tad mēs būsim vien tukšas kastītes, kas iepakotas spožā un čaukstošā papīrā.
*
Čaukstošs ir ne tikai svētku papīrs, bet arī sniegs. Arī – salaveča kamzolis. Reiz decembrī ieraudzīju, ka vizošā sniega kupena ir tik līdzīga salavecim, ko mums laukos lika zem egles. Toreiz, tālajos septiņdesmitajos, suņa auguma salavecis bija ar pusplīsušu bārdu un noskrambātu cepuri. Viņa sniega vatei līdzīgajā kostīmā vizuļoja stikliņi, kažoks gurkstēja, un to bērni nedrīkstēja aiztikt.
Šīs atmiņas ir kā atslēga, kas atver durvis, un pār mani gāžas atmiņu lavīna. Atceros rītu, kad redzēju rīsus kokos. Sarma bija pārvērtusi kārklus par pērlēm izšūtām karaliskām mežģīnēm. Redzu, kā mēs, ģimene, sēžam pie egles un ēdam pīrāgus, kuros ieceptas no klades vākiem izgrieztas laimes. Man trāpās sirsniņa, bet es labāk būtu gribējusi naudu, par ko nopirkt kādu lelli. Lelle – tai jau kuro gadu neauga mati. Reiz tos nogriezu, jo domāju – kad ataugs, būs smukāka frizūra. Un vēl… Un vēl.. Un vēl… Atmiņām ir brīnumains spēks, tās ne tikai dara sirdi maigāku, bet arī ieved sevī. Ikdienai piemīt centrbēdzes spēks, tā ir ātra un maldinoša. Atgriezties vajag pirmām kārtām pašam pie sevis. Pie savas sirds. Tik svarīgi apstāties šajā mēnesī, kas ir gada noslēgums, un pajautāt – kāds es biju, kad biju mazs? Tad ticēju, ka sirds ilgas piepildīsies. Ticēju, ka laukā, apsnigušajā mežā, mani gaida zemeņu lauks.
