Izvairoties no tā, no kā baidies, bailes izaug vēl lielākas. Kā atpazīt un ko iesākt ar trauksmi 0
Kad kreņķis pārtapis par trauksmi
Visticamāk mēs katrs kaut reizi dzīvē esam jutuši satraukumu. Tādu iekšēju nemieru, kas neļauj atslābt pat vakarā, ielienot savā ērtajā gultā. Labi, ja no trauksmainās sajūtas izdodas atbrīvoties ātri, taču dažkārt tā kļūst par ikdienu, radot virkni problēmu – gan traucējot nakts miegu, gan veicinot citas veselības likstas. Kas slēpjas zem vārda trauksme un ko ar to darīt, stāsta klīniskā Latvijas Psihoterapeitu biedrības psiholoģe psihoterapeite, LU asociētā profesore, psiholoģijas profesionālās maģistra studiju programmas direktore Ieva Bite.
Sitas sirds, trūkst elpa…
Problēma ir gana aktuāla, un ar trauksmes radītajām sūdzībām speciālisti savās praksēs sastopas ikdienu. Ieva Bite atklāj, ka trauksme ir neskaidrs, nepatīkams emocionāls stāvoklis, ko raksturo raizēšanās par kādām lietām. Visbiežāk tās ir nojaušamas, bet dažkārt raižu iemesls uzreiz nav saprotams un tikai, piemēram, speciālista kabinetā, liekot kopā puzles gabaliņus, rodas kopsakarības, kas ļauj izskaidrot raižu cēloni.
Bieži trauksmi pavada arī ķermeniski simptomi. Raksturīgākie ir muskuļu sasprindzinājums, elpas un sirdsdarbības paātrināšanās, sausums mutē, reizēm galvas reiboņi. Ieva Bite gan uzsver, ka trauksmi ir ļoti grūti atdalīt no bailēm. “Ja runājam par emocijām, tad pārsvarā tās varam raksturot kā bailes, jo, kā jau sacīju, trauksme ir grūti definējams emocionāls stāvoklis, kas mēdz būt arī bez acīmredzama, skaidra iemesla. Savukārt, runājot par bailēm, mums vienmēr ir skaidrs, no kā tieši baidāmies. Jāteic, ka trauksme ļoti bieži kombinējas ar bailēm, un tās abas ir normāla, adaptīva ķermeņa reakcija uz notiekošo,” saka Ieva Bite.
Trauksmes pamatfunkcija ir signalizēt mums par briesmām. Mēs uztraucamies par kaut ko, kas var radīt problēmas – par sava bērna vai savu veselību, par to, vai mums veiksies darbā, vai nokārtosim eksāmenu un virkni citām ikdienišķām situācijām. Kā jebkura emocija, arī trauksme mums ziņo par mūsu vajadzībām.
Kādas mēdz būt trauksmes?
Ir skaidrs, ka trauksme kā viena no emocijām mums ir ļoti vajadzīga, taču, ja tā sāk izpausties pār mēru un sāk traucēt ikdienā, apgrūtinot normālu funkcionēšanu, tad tā jau uzskatāma par problēmu.
Kā saprast, vai raizes ir normālas, vai tomēr sāk gūt virsroku, draudot radīt problēmas? Viens no kritērijiem ir nemitīgs uztraukums par kaut ko. Otrs būtiskākais – šo nepārtraukto raižu dēļ radītie traucējumi.
Trauksmei ir ļoti dažādas formas, kad tā izpaužas jau kā traucējums.
Viena no tām ir veselības trauksme. Cilvēks pastiprināti baiļojas par savu veselību, un šādos gadījumos iespējami klasiski panikas traucējumi, kad cilvēkam šķiet, ka viņš nomirs, ka pēkšņi viņam būs infarkts vai insults, ka viņam kaut kas nav kārtībā ar sirdsdarbību, ar asinsriti… Tādos gadījumos iepriekš minētās ķermeniskās reakcijas ir ļoti intensīvas, jo būtībā tās ir pašas trauksmes reakcijas. Briesmu gadījumā ķermenis uzreiz reaģē. Piemēram, ja cilvēkam ir tahikardija – sirds sitas ātrāk, un viņš domā: “Tūlīt man būs infarkts! Tātad, ir briesmas!” Un ķermenis uzreiz saprot signālu – ir briesmas, tātad jārīkojas, un sirds sāk sisties vēl ātrāk, palielinās arī elpošanas temps, saspringst muskuļi. Ķermenis uzreiz ir gatavs cīnīties. Tādās reizēs cilvēkam var palīdzēt izpratne par ķermeņa darbības mehānismu. Saprotot, ka panikas, baiļu gadījumā izjustās ķermeniskās problēmas tikai saasināsies, cilvēks ar dažādām metodēm var sevi nomierināt, pārstāt raizēs par iespējamām problēmām, un ķermenis reaģēs – arī nomierināsies.
Specifiska ir sociālā trauksme, kas izpaužas sociālās situācijās. Piemēram, ja cilvēkam jāuzstājas auditorijas priekšā vai sarunās ar pretējo dzimumu, arī kontaktējoties ar jebkuriem citiem cilvēkiem. “Protams, uzstājoties 400 cilvēku lielas auditorijas priekšā, ir normāli, ja vēderā kaut kas kņud. Bet, ja tā notiek sarunājoties ar veikala pārdevēju, tad jau iespējams varam runāt par trauksmi. Sociālā trauksme ir izplatīta, un 13% cilvēku dzīves laikā saskārušies ar to. Tas gan nenozīmē, ka cilvēkam šāda problēma ir visu dzīvi. Tā var izpausties tikai kādā vecuma, dzīves posmā,” norāda Ieva Bite.
Ģeneralizētā trauksme ir nekonkrēta, un nozīmē to, ka cilvēks raizējas par daudzām lietām. Ģeneralizētai trauksmei raksturīga nemitīga raizēšanās – te par vienu lietu, te par otru. Cilvēks dzīvo nepārtrauktā spriedzē, ka kaut kas notiks. Interesanti, ka šādos gadījumos cilvēks parasti domā – man ir jāuztraucas, jo tas man palīdzēs sagatavoties gaidāmajai situācijai. “Cilvēkam ir pārliecība, ka tiešām vajag uztraukties, un viņš arī nemitīgi turpina darīt to. Tas apgrūtina, cilvēks grib atbrīvoties no šīs raizēšanās, bet tā jau kļuvusi par ieradumu, ko grūti mainīt,” saka Ieva Bite.
Pēctraumas stresa traucējumi var rasties pēc pārciestas vardarbības, autoavārijas vai jebkāda cita traumatiska notikuma. Cilvēkam ir atmiņu uzplaiksnījumi par piedzītajām šausmām, kuras viņš pārdzīvo atkal un atkal no jauna.
Obsesīvi kompulsīvie traucējumi jeb uzmācīgi spaidu traucējumi izpaužas kā uzmācīgas domas par to, ka cilvēkam kaut kas ir jādara. “Piemēram, viņam liekas, ka visu laiku jāmazgā rokas, jo viņš var inficēties. Vai arī cilvēks visu laiku atkārto vienu darbību – piemēram, pieskaras galdam, jo citādi, viņaprāt, notiks kaut kas slikts,” norāda Ieva Bite.
