Foto no Facebook

Slimības rodas no SAJŪSMAS trūkuma cilvēkā. Vestarda Šimkus mammas Ivetas jūnija sajūtas 1

Sajūtās dalās dzejniece, filozofijas maģistre, filoloģe Iveta Šimkus

Reklāma
Reklāma
Kā itāļiem izdodas iztirgot savus olīvu atkritumus Latvijā… Inese “iegrābusies”, iegādājoties Latvijā populāru olīveļļu
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 16
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem 34
Lasīt citas ziņas

Jūnijā Latvija no maiga salātzaļuma pārvēršas tumši sulīgos toņos un kļūst par īstu zaļo zemi. Auglīgu, rāmu, pacietīgu, dāsnu. Tikai pēdējos gados ainavas viendabīgo plūdumu iekrāso rapšu lauku izaicinošais dzeltenums. Pakalni kā apsmērēti ar zeltaini medaino sviestu pret koši zilajām debesīm izskatās aizvien neierasti un atgādina Ukrainas karoga krāsas.

*

Es skrienu pa pļavu, metu kūleņus, sarunājos ar sevi un iztēlojos, iztēlojos…

CITI ŠOBRĪD LASA

Bērziem vēl zīdaina lapotne, meža zemenes tikko sārtojas, saule aizvien veļas kalnā, laiks rit lēnām. Priekšā vesela mūžība. Un vasara.Vecmāmiņa biešu laukā, vagas gals nav saredzams. Šad tad pielidoju kā taurenis, paplūcu kādu nezāli, nekas nav obligāti vai piespiedu kārtā, es esmu ciemos, man ir brīvlaiks!

Bet visvairāk man patīk tēlot filmas. Zinu no galvas visus vārdus, tekstus vismaz trim favorītēm. Pamīšus tās arī izspēlēju. Kad es kā Baibiņa krītu no iedomātas laivas iedomātā Daugavā Imanta Kalniņa satriecoši skaistās fināla mūzikas pavadījumā, tā patiesi ir (un tagad es to varu nosaukt precīzi) katarse. Priecīgākas ir epizodes ar Mariju fon Trapu, kad viņa virpuļodama dzied kalnos. Dramatisma netrūkst Esēnijai pirmās sērijas beigās, kad muļķīga pārpratuma dēļ pie viņas neatgriežas mīļotais. Mobilo telefonu, lai noskaidrotu prombūtnes iemeslus, XX gadsimta sākuma Meksikā taču nebija. Bet cik lieliski, ka, atšķirībā no Pūtvējiņiem, abas pēdējās filmas beidzās ar grandiozām kāzu ceremonijām.

Kad mani sauc pusdienās, vienmēr izvairos. Visiem šķiet, ka esmu pārāk tieva un drīz nomiršu badā, jo laukos ir cita pārtika un citi standarti. Es tikai purinu galvu, man ir jūnijs matos.

Es ļoti gribu mazu māsu, nu vismaz savu kaķi. Ar vecākiem par šādām lietām nav vērts pat runāt. Par laimi, daži sapņi tomēr dzīvē piepildās!

Radio pusdienas pārtraukumā skan Savāda vasara, Zilie lini un Papu, saki mammai pats. Brīvlaiks ir ilgošanās – gan pēc mammas, gan pēc kaut kā cēla, nezināma.

*

Bērnības iespaidu pamatizjūta nav bezrūpības un bezatbildības demonstrējums, to nevar izteikt tikai ar klišejisko saukli par bērna saglabāšanu sevī. Izrādās, šo pamatizjūtu, ko varētu aprakstīt kā garīgu pacēlumu, neviltotu prieku, iedvesmas stāvokli, godbijības, brīnuma un skaistuma pārdzīvojumu, zinātnieki ir ilgi un rūpīgi pētījuši, līdz nonākuši līdz pārsteidzošam atklājumam. Proti, visbriesmīgākās slimības, kas saistītas ar vājinātu imūnsistēmu un dažādiem iekaisuma procesiem (arī sirdskaites, diabēts, Alcheimera slimība, par smalko kaiti depresiju nemaz nešauboties), ir saistītas ar SAJŪSMAS trūkumu cilvēka prātā un sirdī.

Par sajūsmu to sakot ar sajūsmu, jau redzu skeptiķus sarauktām pierēm, kuri bubina un piesauc šarlatānismu vai lētticību. Vai tikai neesmu aizmirsusi patiesi traģiskas vēstures lappuses jūnija sakarā: 1940. gada okupāciju, deportācijas, kara sākumu? Un vai drīkstētu šajās laika dzirnās maltajiem atgādināt par sajūsmu? Turklāt arī šogad maijā, ignorējot relatīvo pamieru, Ukrainā vai ik dienu iet bojā kāds cilvēks. Un tomēr.Atceros kādu saviļņojošu ainu no brīnišķīgās Lorensa Darela grāmatas Kipras rūgtie citroni (jā, arī citām tautām ir traģiska vēsture!). Pagājušā gadsimta 50. gados, Kiprai nemierīgos laikos, kad visapkārt šāva un cilvēks ne par ko vairs nevarēja būt drošs, kiprietis Panoss, griezdams rupjas maizes klaipu un pacēlis acis pret rietošo sauli, teica: “Tādā dienā kā šī un tādās vietās kā šī, kāda gan visam pārējam nozīme? Paskaties zem kājām, atkārto visu to karaļu vārdus, kas valdījuši Kiprā, visu to iekarotāju vārdus, kas šeit spēruši kāju, – pat tos dažus, par kuriem saglabājušās rakstiskas liecības! Ko gan tas līdz, ja mēs esam dzīvi TAGAD, un viņi TAGAD ir miruši? Mēs esam izstumti priekšplānā rampas gaismā, lai priecātos par šiem ziediem un šo pavasara vēsmu, kas … vai man tikai šķiet?… garšo pēc citroniem, smaržo pēc citronu ziediem?”

Reklāma
Reklāma
Kiprietis bija sapratis filosofisko šeit un tagad un psiholoģiskajā sajūsmā sakņotu pārliecību, ka cilvēka galvenais uzdevums ir iemācīties būt laimīgam.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.