Slepenais ierocis dusmu valdīšanai – latviešu psiholoģu radīta galda spēle 0
“Cik reižu varu tev teikt – nomierinies taču!” Šos vārdus bērni bieži dzird gan no skolotājiem, gan vecākiem, taču ieteikums, ko darīt, lai nomierinātos, parasti neseko. Ja šādu prasmju nav un pieaugušie tās nesniedz, nereti nomierināšanās izvēršas gaužām nejēdzīga vai pat sāpīga, jo šķiet, ka to labi var izdarīt, kliedzot, metot pa gaisu visu, kas pa rokai, sitot un kaujoties. Taču var arī citādi – dziļi elpot, iedzert glāzi ūdens vai pie sevis uzdziedāt mīļāko dziesmiņu. Apgūt šos un citus veidus, kā savaldīt agresiju un konfliktu mēģināt atrisināt konstruktīvi, iespējams, spēlējot dusmu kontroles spēli. Dažos mēnešos tā jau iemantojusi lielu popularitāti bērnu un pedagogu vidū, jo, izrādās, arī pieaugušajiem palīdz apjēgt savu nevarību un sniedz jaunas prasmes pozitīvai saskarsmei.
Spēles ir Latvijas Autisma apvienības vadītājas Līgas Bērziņas un klīniskās psiholoģes Zanes Kronbergas garabērns.
Līga pārzina metodes, kā garlaicīgus vai rutinētus ar darba drošību saistītus procesus pārvērst saistošās spēlēs – to novērtējuši daudzi lieli un mazi visdažādāko profilu uzņēmumi, sākot no apdrošinātājiem un beidzot ar metālapstrādes firmām. Savukārt Zane, ilgus gadus strādājot ar bērniem, kam ir attīstības traucējumi, uzkrājusi atziņu un paņēmienu pamatīgu bagāžu pedagoģijas un psiholoģijas jomā. Līga arī rīko seminārus vispārizglītojošo skolu skolotājiem, piemēram, par tematu Uzvedības problēmas skolā. Cēloņsakarību meklējumos. Sensorā uzvedība.
“Ļoti maz stāstu par autismu. Vairāk, piemēram, par to, kāpēc dažus bērnus vienā starpbrīdī citi piekauj, bet, neraugoties uz to, nākamajā viņi atkal lien kauties. Kāpēc bērni kliedz, nespēj stundās nosēdēt,” saka Līga. “Mums ir bijuši semināri, pēc kuriem pedagogi raud, jo saprot, cik ļoti viņi nodarījuši pāri bērniem, mēģinot viņus lauzt un izmantojot paņēmienus, kas neiedarbojas.” Šādas mācības izrādījušās ļoti svētīgas, par ko saņemtas gan vecāku, gan skolotāju atsauksmes. Pedagogi iemācās jaunas metodes, kā tikt galā ar uzvedības problēmām, piemēram, kāda sporta skolotāja sapratusi, ka bērni ir mierīgāki, ja jau pirms stundas izskaidro, ko un kādā secībā viss tiks darīts.
“Es mācos no Zanes,” Līga atbild uz jautājumu, kur šādas zināšanas guvusi. Zane savukārt saka – jāmācās visu mūžu, un to viņa arī dara.
Dusmoties ir dabiski, reakcija jāapdomā
“Par dusmu kontroli bija ļoti laba mācību programma Agression replacement training* – dusmu kontroles un saskarsmes treniņu grupu vadīšana pusaudžiem. Treniņus vadīja speciālists no Norvēģijas, apmācot desmit cilvēkus,” Zane stāsta par dusmu kontroles spēles pirmsākumiem.
Kāpēc dusmas būtu jākontrolē – vai tad nav normāli reizēm būt dusmīgiem? “Dusmoties ir normāli, dabiski un reizēm ļoti vajadzīgi. Būtu pagalam traki, ja mums nebūtu spēju dusmoties. Nevar teikt, ka dusmas ir negatīva emocija – šāds iedalījums man nepatīk. Dusmas var radīt enerģiju ne tikai destrukcijai, bet arī lai kādu aizstāvētu, saceltos pret netaisnību,” paskaidro speciāliste. “Tāpat nevar teikt, ka prieks ir pozitīva emocija: ja kāds ļauni priecājas par otra nelaimi, vai tas ir pozitīvi?”
Jākontrolē nevis dusmošanās, bet gan uzvedība. Reizēm jāiemācās skatīties uz situāciju citādi, lai nebūtu jācieš no pārāk stiprām dusmām. Ja cilvēks iestrēgst dusmās, viss viņu kaitina, krīt uz nerviem. “Vesels cilvēks priecājas tad, kad jāpriecājas, dusmojas, kad jādusmojas, un bēdājas, kad jābēdājas. Spēj pārvaldīt savu emociju saimniecību, jo saprot, kas ar viņu notiek, un atrod veidus, kā savas emocijas izpaust un lietot kā noderīgu darbarīku.”
Nereti bērni, jo īpaši pusaudži, aplami interpretē citu cilvēku uzvedību. Skolotāja drusku sarauc pieri, un bērns domā – viņa uz mani ieēdusies. Klasesbiedrs garāmejot nejauši pieduras ar elkoni – viņš mani sit. Tas sadusmo, bet šajās situācijās dusmas nav piemērota emocija. Labāk būtu, ja bērns iemācītos paraudzīties no malas un izdomāt, kādi vēl iemesli varētu būt šādai cilvēku rīcībai. Varbūt skolotājai sāp galva, bet klasesbiedrs pieskārās, jo vieta bija šaura un citādi nevarēja tikt garām. Mamma neļāva skatīties multeni nevis tāpēc, ka nemīl, bet gan tāpēc, ka mums bija vienošanās – mājasdarbi vispirms. Vai arī viņa pašlaik runā pa telefonu, un skaļa multene fonā traucē. “Cilvēku rīcībai var būt daudz dažādu iemeslu, kas ne vienmēr ir saistīti ar mani,” saka psiholoģe. “Egocentriska pozīcija rada daudz dusmu, bez kurām varētu iztikt.”
Savaldība kāršu formā
Darbojoties ar pusaudžiem, nepieciešams daudz spēļu. Dusmu kontrole ir bieži apspriests temats, tāpēc Zane meklējusi iespēju, kā to padarīt saistošāku, izmantojot spēli. “Ciemojoties pie Līgas, ieraudzīju jau gatavu spēli pieaugušajiem par darba drošību, strādājot mežā, un man radās doma to izmantot par bāzi, lai izveidotu dusmu spēli bērniem,” atceras psiholoģe, piebilstot, ka tā nav domāta tikai pedagogiem un skolēniem, bet var spēlēt gan vecāki un bērni, gan brāļi un māsas.
Spēle sastāv no četru veidu kārtīm: 30 problēmsituācijas mājās un uz ielas, 30 problēmsituācijas skolā un dusmu kontroles risinājumi. Ceturtā kaudzīte ir brīvās kārtis – uz tām situācijas vai risinājumus var zīmēt bērni paši. Jāpiebilst, ka arī jau gatavajās kārtīs attēlotās problēmsituācijas ir pašu bērnu ieteiktas.
“Vecāki ir stāstījuši, ka tad, ja viņi atnāk mājās un bērni grib paspēlēt dusmu spēli, ir skaidrs – skolā kaut kas ir noticis, un caur kārtīm un dialogu jāatrod izeja,” stāsta Līga. Kāpēc spēle ir tieši kāršu formātā? Pusaudžiem patīk kārtis, paskaidro autores. Arī to lielums atgādina mobilo telefonu – formātu, kas daudziem bērniem ir ļoti pierasts.
Nomierināties un risināt
Dusmu kontroles risinājumu kārtis iedalāmas vēl četrās apakšgrupās atkarībā no pieejas: ir relaksācijas stratēģijas (piemēram, kārts Es nomierināšos) – paņēmieni, ko izmanto uzreiz, šajā brīdī; kognitīvo stratēģiju jeb domāšanas kārtis (“Bērni jāmāca domāt,” paskaidro Zane); saskarsmes prasmju kārtis un dažādas darbības kārtis. Divas pirmās grupas attiecas uz emociju sakārtošanu, nākamās divas – uz rīcību, lai problēmu atrisinātu. “Mums, pieaugušajiem, bieži vien šķiet: ja bērns nomierinās, viss atrisinās, bet, ja klasesbiedri turpina apsaukāt vai ja māsa joprojām traucē pildīt mājasdarbus, vai ja pazaudēts telefons un tāpēc ir dusmas, ar nomierināšanos nepietiek,” piemērus min Zane. “Tāpēc jāmācās rīkoties, lai situāciju atrisinātu. Ar šādām zināšanām neviens nepiedzimst.”
Līga raksturo komunikācijas modeli, kāds pastāv daudzās ģimenēs: “Bērns zelē televizora pulti, tēvs izrauj to no rokām. Bērns pielien pie datora, māte viņu aizceļ uz citu vietu. Vēlāk viņš nonāk skolā bez jebkādiem problēmu risināšanas variantiem, jo ģimenē par to nav runāts. Ko visbiežāk mēdz ieteikt, ja bērns atgriežas no stundām un saka, ka klasesbiedri viņu sit? Sit pretī! To piedāvā kā vienīgo izeju.”
Spēlējot spēli un izvēloties problēmsituācijas kārti, spēles vadītājs lūdz pacelt roku, ja ir kārts, ar ko to var atrisināt. “Un tad viņi redz, ka apkārt paceļas 15 rokas – o, iespējams tik daudz risinājumu!”
Spēli veidojot, ņemts vērā arī tas, ko bērni zina un ko nezina. Piemēram, mēdz jaukt jēdzienus piedot un lūgt piedošanu. “Piecgadniekam mēdzam teikt – ej un palūdz piedošanu! Bet viņam var nebūt nekāda priekšstata par to, kā tas jādara, kādi vārdi jālieto!” ilustrē Zane, un Līga papildina: “Vai arī viņš aiziet un palūdz piedošanu, bet viņam atbild – es tev nepiedošu! Tad jābūt rīcības plānam A, B un C, ko darīt tālāk.”
